„Mums vēl priekšā stundām ilgs ceļš.”
„Dariet, ko varat. Vēl kas... viņi ir ielauzušies cietumā. Es domāju, ka viņi grasās Kasijam izpildīt nāvessodu"
Saskatāmies ar Sevro. „Tev jāatrod Sēlija un jāpaliek viņas tuvumā,” saku. „Drīz būsim klāt.”
,Jāatrod Sēpija? Derov... viņa tos vada.”
54. GOBLINS UN ZELTS
Mans transporta kuģis nolaižas uz Rita zvaigznes palīgklāja, kur Mustangai vajadzēja mūs sagaidīt. Viņas te nav. Tāpat kā zeltu, kurus viņa devās glābt. Tā vietā mūs sagaida Arēja dēlu grupa Teodoras vadībā. Viņai nav ieroča, un viņa neiederas starp bruņotajiem vīriem, bet tie viņai pakļaujas. Viņa izstāsta man, kas noticis. Mana tēvoča nāve izraisījusi vairākas nelielas sadursmes, kas pārgājušas apšaudēs no abām pusēm. Tagad vairākos kuģos uzliesmojuši konflikti.
„Sēfijas vīri aizveda Mustangu, tāpat kā Kasiju un pārējos virsKrāsu cietumniekus,” novērtēdama manus pārējos leitnantus, paziņo Teodora.
„Nolādētie mežoņi,” murmina Viktra. „Ja tie viņu nogalinās, ar visu ir cauri.”
„Tie viņu nenogalinās,” es saku. „Sēfija zina, ka Mustanga ir viņas
pusē.”
„Kāpēc lai viņa ko tādu darītu?” prasa Holidcja.
„Taisna tiesa,” saka Viktra un izpelnās skatienu no Sevro.
„Nē,” saku. „Nē, es domāju, ka tas ir pavisam kas cits.”
„Nolādēti brīnišķīgi!” Viktra norāda atpakaļ kosmosā. „Izskatās, ka Tclcmani apņēmušies visu sajāt.” Angārā mums aiz muguras ielido vēl viens transporta kuģis. Pulcējamies ap to, kamēr tas nolaižas. Vēl pirms rampa skārusi grīdu, pa to jau traucas un uz klāja nolec viss Telemanu klans. Dakšo, Kavakss, Traksa un divas citas māsas, kuras satieku pirmo reizi,
smagi soļo aiz viņiem. Bruņoti līdz zobiem, lai gan Kavaksa roka joprojām karājas saitē. Viņiem seko vēl trīsdesmit viņu nama zeltu. Nolāpīta armija.
„Viņi panāks, ka mēs visi mirsim,” saka Holideja. Sevro man blakus mirkšķinādams uzlūko no kuģa nākošo kaujas vienību.
„Nāve nes nāvi, kas nes nāvi...” viņš murmina.
„Kavaks, ko, pie velna, jūs darāt?” prasu, kad viņa ģimene šķērso angāru.
„Virdžīnijai vajadzīga mūsu palīdzība,” viņš dārdina, nepalēninājis soli, līdz nostājos viņa priekšā, aizšķērsodams ceļu dziļāk kuģī. Uz mirkli man liekas, ka viņš drāzīsies man cauri. „Mēs viņu nepametīsim mežoņu žēlastībā.”
„Es teicu, lai paliekat uz sava kuģa.”
„Diemžēl mēs klausām Virdžīnijas, nevis tavām pavēlēm,” saka Dakšo. „Mēs zinām iespējamās sekas tam, ka esam šeit. Tomēr darīsim visu, kas nepieciešams, lai aizsargātu mūsu ģimeni.”
„Pat Mustanga jums teica, lai nebrāžaties šurp ar bruņiniekiem.”
„Situācija ir mainījusies,” rūc Kavakss.
„Un ja nu jūsu dēļ tie viņu nogalina?” es prasu. Vienīgi tas liek viņam aizdomāties. „Ja nu tie pārgriezīs viņai rīkli, kad tur iebruksiet?” Pieeju tuvāk, lai viņš redz izbailes arī manā sejā un varu runāt tik skaļi, lai mani dzirdētu vēl vienīgi Dakšo. „Paklausieties, Kavaks, problēma ir tāda, ka atstāsiet obsidiāniem tikai vienu iespēju. Cīnīties pretī. Un jūs zināt, ka to viņi prot. Ļaujiet man to nokārtot, un mēs viņu atgūsim. Ja ne, rīt stāvēsim pie viņas zārka.”
Kavakss pār plecu palūkojas uz savu allaž savaldīgo slaido dēlu, lai redzētu, ko viņš par to domā. Man par atvieglojumu Dakšo paloka galvu. „Lai tā būtu,” saka Kavakss. „Bet es iešu tev līdzi, Pļāvēj. Bērni, gaidiet manu aicinājumu. Ja es krītu, nāciet bez žēlastības!”
„Jā, tēvs,” viņi atbild.
Atviegloti nopūties, pagriežos pret saviem vīriem. „Kur ir Sevro?”
Kamēr strīdējāmies, Sevro aizlavījās prom, bet man nav ne jausmas kādā nolūkā. Pa gaiteņiem steidzamies viņam pakaļ. Aiz mums seko
Viktra. Saņemdama informāciju no citiem Arēja dēliem caur optisko implantu acī, mūs vada Holideja. Viņas vīri pamanījuši, ka galvenajā angārā sapulcējies pamatīgs pūlis. Tur Kasijam tiek spriesta tiesa par vairāku duču Arēja dēlu un, protams, paša Arēja slepkavību. No Mustangas ne vēsts. Kur viņa ir? Vitiai bija jāturas no tiem pa gabalu. Jāsatiek mūs, ja izdodas. Vai tie viņu noķēruši? Vēl ļaunāk? Kad sasniedzam uz angāru vedošo gaiteni, tas ir tā pārblīvēts ar cilvēkiem, ka tik tikko spējam izspiesties cauri; garāmejot grūžu nost no ceļa sarkanos un obsidiānus.
Visi kliedz un grūstās. Pāri viņu galvām angāra centrā redzu vairākus dučus obsidiānu un sarkano, kuri sastājušies uz divdesmit metrus augstā gājēju ceļa, kas virs pūļa galvām stiepjas gar daļu angāra. Viņu vidū stāv Sēfija. No tā gumijas kabeļu saitēs pakārti septiņi zelti — kājas karājas piecus metrus virs pūļa, skalpi nodīrāti. Izcilo muguras ir izturīgākas nekā parastiem cilvēkiem. Šie zelti ir miruši šausmīgā nāvē no galvas smadzeņu anoreksijas, skatīdamies, kā pūlis zem viņiem lamājas, spļauj un met ar uzgriežņiem, uzgriežņu atslēgām un pudelēm. No zoda līdz krūtīm tiem stiepjas garas sakaltušu asiņu strēles. Sēfija Klusētāja izgriezusi viņu mēles. Nospiesti ceļos pie gūstītāju kājām, piekauti un asiņaini savu nāvessodu uz celiņa gaida Kasijs un vairāki citi cietumnieki. Paldies Jupiteram, Mustangas starp viņiem nav. Viņi izģērbuši Kasiju līdz vidum un viņa platajās krūtīs iegriezuši asiņainu sirpjAsmeni.
„Sēfij!” saucu, bet mani nedzird. Nekur neredzu Sevro. Telpā, kas paredzēta desmit tūkstošiem, saspiedušies vairāk nekā divdesmit pieci tūkstoši cilvēku. Daudzi ir bruņoti. Daži ievainoti pēc pagājušās nedēļas kaujas. Visi spiežas angārā skatīties nāvessodus. Obsidiāni slejas pūlī kā titāni, lieli klintsbluķi zemKrāsujūrā. Man nevajadzēja koncentrēt lielāko daļu ievainoto un izglābto apkalpju šajā bēdu perēkli. Pūlis ir pamanījis manu klātbūtni, dod man ceļu un sāk skandēt manu vārdu, domādami, ka esmu ieradies uzraudzīt, kā tiek spriesta taisna tiesa. Mani stindzina šis barbarisms. Viens no vīriem, kuri nospieduši Kasiju uz ceļiem, ir zaļo tehniķis, kurš man uz Fobosa deva kafiju. Lielāko daļu nepazīstu.
Viens pēc otra mani ievēro tuvumā stāvošie Arēja dēli. Ap mani izplatās klusums. dari?”
„To, ko tu neizdarīsi,” viņa sauc lejup savā valodā, nevis būdama nikna, bet gan pieņēmusi, ka veic nepatīkamu, bet vajadzīgu darbu. Kā no Hēlas izniris atriebes gars. Pār muguru pārmesti garie, baltie mati. Nazis notraipīts ar nogriezto mēļu asinīm. Iedomājoties vien, ka par viņu galvoju! Ļāvu pārdēvēt šo kuģi! Tomēr tas, ka lauva ļauj sevi paglaudīt, nenozīmē, ka tā ir pieradināta. Kavakss ir šausmās no šīs ainas. Viņš jau gandrīz ir gatavs saukt savus bērnus un to izdarītu, ja Viktra nebūtu sagrābusi viņa roku un atrunājusi. Arī viņas skatienā ir bailes. Ne tikai no augšā redzamā skata, bet arī no tā, kas ar viņu šeit varētu notikt. Nevajadzēja ņemt līdzi zeltus.
Dzīvē pienāk brīži, kad dodies uz priekšu, tik ļoti koncentrējoties uz savu uzdevumu, ka aizmirsti palūkoties zem kājām, kamēr esi līdz ceļiem plūstošajās smiltīs. Es šobrīd tajās stāvu. Neprognozējama pūļa ielenkts, lūkojos augšup uz sievieti, kuras dzīslās rit Alijas Sniegazvirbu-les asinis. Mani aizsargā vienīgi neliels Arēja dēlu un zeltu loks. Holideja izvelk savu svilinātāju. Zem piedurknes kustas Viktras slāte. Biju pārāk pārdrošs, te tā iebrāzdamies. Viss tik ātri var noiet greizi!
„Kur ir Mustanga?” saucu Sēlijai. „Vai tu viņu nogalināji?”