„Nogalināju? Nē. Lauvas meita atveda mūs no Ledus. Tomēr viņa stājās ceļā taisnīgumam, tādēļ tagad ir važās.” Tātad viņa ir drošībā.
„Lūk, kas tas ir?” saucu augšup. „Taisnīgums? Vai to pašu saņēma Ragnāra draugi, kurus tava māte Virsotnēs pakāra ķēdēs?”
„Šis ir Ledus likums.”
„Tu neesi uz Ledus, Sēfij. Tu esi uz mana kuģa.”
„Vai tas ir tavs?” Tas nav pa prātam zemKrāsām pūlī. „Mēs par to samaksājām ar savām asinīm!”
„Tāpat kā mēs visi,” saku. „Kas bija labs uz Ledus? Tu to pameti, jo zināji, ka tā dzīve ir nepareiza. Tu zināji, ka jūsu tradīcijas veidojuši jūsu kungi. Tu teici, ka sekosi man. Vai tagad esi mele?”
„IJn tu? Tu apsolīji manai tautai drošību!” Sēlija auro uz mani, norādīdama ar savu āvu — zaudējums smagi nospiež viņas plecus. „Es esmu redzējusi šo ļaužu darbus. Esmu redzējusi karu, ko viņi rada. Kuģus, kuros tie ceļo. Ar vārdiem būs par maz. Šie zelti runā tikai vienā valodā. Un tā ir asins valoda. Kamēr vien viņi dzīvos. Kamēr viņi runās, mana tauta nebūs drošībā. Viņu vara ir pārāk liela.”
„Vai tu domā, ka to Ragnārs gribēja?”
Jā.”
„Ragārs gribēja, lai esi labāka par viņiem. Par šo. Lai rādi piemēru. Bet varbūt zeltiem ir taisnība. Varbūt jūs esat tikai slepkavas. Mežonīgi suņi, par kādiem viņi jūs padarījuši.”
„Līdz viņi nebūs iznīcināti, mēs nekad nebūsim kas vairāk,” viņa saka man, balsij atbalsojoties pār angāru. „Kāpēc viņus aizstāvēt?” Viņa pavelk Kasiju tuvāk. „Kāpēc apraudāt to, kurš palīdzēja nogalināt manu brāli?”
„Kāpēc, tavuprāt, Ragnārs mirstot satvēra tavu roku, nevis zobenu? Viņš negribēja, lai aizvadi savu dzīvi atriebjoties. Tas ir bezjēdzīgs gals. Viņš vēlēja tev vairāk. Viņš gribēja nākotni.”
„Es esmu redzējusi debesis, es esmu redzējusi elles, un es zinu, ka mūsu nākotne ir karš,” saka Sēfija. „Karš, līdz viņi būs pagaisuši naktī.” Viņa pievelk Kasiju sev klāt un paceļ dunci, lai izgrieztu viņam mēli, bet Sēfiju pārtrauc pulsDūres šāviens, kas izsit ieroci viņai no rokām, un uz gājēju ceļa, uzvilcis savu dzelkšņoto bruņu ķiveri, smagi nosēžas Arējs, šīs sacelšanās vadonis. Obsidiāni atraujas, kad Arējs izslējās, notrauš no pleciem putekļus un ļauj ķiverei ieslīdēt bruņās.
„Ko viņš dara?” man prasa Vitkra.
„Jūs, stulbie sūdbambuļi,” nikni sauc Sevro. „Jūs aiztiekat manu īpašumu!” Viņš pār tiltu slāj pie Sēfijas. „Tiš! Nost!” Viņa ceļu aizšķērso vairākas valkīras. Viņa deguns sniedzas līdz to krūtīm. „Malā, jūs, albī-nās kaunuma matu kules!”
Valkīra izkustas tikai tad, kad viņai to liek Sēfija. Sevro paiet garām sasietajiem zeltiem, pa ceļam rotaļīgi bungodams pa viņu galvām. „Tas tur ir mans,” viņš saka, norādījis uz Kasiju. „Novāc nagus no viņa, dāmīt.” Viņa nenolaiž nazi. „Viņš nogrieza manam tēvam galvu un ielika to kastē. Un, ja vien negribi, lai to pašu izdaru ar tevi, tu izrādīsi man cieņu un atlaidīsi manu īpašumu.”
Sēfija atkāpjas, bet patur nazi gatavībā. „Tas ir tavs asins parāds. Viņa dzīvība pieder tev.”
„Pats par sevi saprotams!” Viņš padzen Sēfiju malā. „Piecelies, sīkais elli” viņš uzkliedz Kasijam, iesperdams ar zābaku un vilkdams augšup aiz kabeļa, kas apsiets viņam ap kaklu. „Vai tev nemaz nav pašcieņas? Celies augšā!” Kasijs neveikli pieceļas kājās. Rokas sasietas aiz muguras. Seja pietūkusi no sitieniem. SirpjAsmens uz krūtīm zili melns. „Vai tu nogalināji manu tēvu?” Sevro uzsit knipi pa viņa platajām krūtīm. „Vai tu nogalināji manu tēvu?” Kasijs paskatās lejup uz viņu. Viņā nav ne kripatiņas humora, tikai lepnums, turklāt ne iedomīgais lepnums, kādu esmu redzējis šajos gados. Karš un dzīve ir izsūkuši no viņa sparu. Sī ir tāda vīra seja un stāja, kurš nevēlas neko citu kā vien nomirt ar cieņu. „Jā,” viņš skaļi saka. „Nogalināju.” „Man prieks, ka to noskaidrojām. Viņš ir slepkava!” Sevro sauc pūlim. „Un ko mēs darām ar slepkavām?”
Pūlis auro pēc Kasija dzīvības. Un, izspēlējis nelielu izrādi, pielikdams pie auss saliektu plaukstu, Sevro to viņiem dod. Viņš pārgrūž Kasiju pār gājēju tilta malu. Zelts krīt, līdz kabelis ap viņa kaklu nospriegojas, apturēdams kritienu. Viņš gārdz. Spārdās ar kājām. Seja kļūst sarkana. Pūlis alkaini rēc un skandē Arēja vārdu.
Šādi pūļi ir bezdvēseliskas parādības, kas barojas no bailēm, inerces un aizspriedumiem. Viņi nepazīst Kasija garu un cildenumu, kas mīt šajā vīrā, kurš būtu atdevis dzīvību par savu ģimeni, bet tika nolādēts dzīvot, līdz viņi visi miruši. Pūlis redz briesmoni. Septiņas pēdas garu kritušu dievu, kurš nu ir atkailināts, pazemots un smok paša iedomībā.
Es redzu cilvēku, kurš cenšas, cik spēj, pasaulē, kurai par viņu nospļauties. Tas lauž manu sirdi.
Tomēr es nekustos, jo esmu nevis aculiecinieks viena drauga nāvei, bet drīzāk cita atdzimšanai. Mani sabiedrotie nesaprot. Kavaksa sejā lasāmas šausmas. Arī Viktras sejā — lai gan visu šo laiku viņai Kasija nebija žēl, es domāju, ka viņa sēro par mežonību, ko pauž Sevro rīcība. Kas tāds nerotā nevienu cilvēku. Holideja izvelk ieroci, mezdama acis uz tuvējiem sarkanajiem, kas rāda ar pirkstiem uz Kavaksu. Taču viņi nesaprot izrādes jēgu.
Apbrīnā skatos, kā Sevro uzlec uz margām un plati iepleš rokas, sveikdams savu armiju. Kasijs zem viņa šūpojas un mirst, kamēr pūlis apakšā sacenšas, kurš spēs uzlēkt pietiekami augstu, lai parautu viņa kājas. Nevienam neizdodas.
„Mans vārds ir Sevro au Barka!” sauc mans draugs. „Es esmu Arējs!” Viņš uzsit sev pa krūtīm. „Ar savu slāti esmu nogalinājis četrdesmit četrus zeltus. Piecpadsmit obsidiānus. Simt trīspadsmit pelēkos.” Pūlis sajūsmā auro, pat obsidiāni. „Jupiters vien zina, cik vēl ar kuģiem, šautenēm un pulsDūrēm. Ar atombumbām, nažiem, asiem mietiem...” Viņš dramatiski pieklust.
Viņi sit pēdas pret grīdu.
Sevro uzsit sev pa krūtīm vēlreiz. „Es esmu Arējs! Arī es esmu slepkava!” Viņš iespiež rokas sānos. „Un ko mēs darām ar slepkavām?”
Šoreiz neviens neatbild.
Viņš to nemaz negaidīja. Sevro paķer kabeli no zelta, kurš nospiests uz ceļiem, apmet cilpu sev ap kaklu, ar plānprātīgu, mazu smaidiņu palūkojies uz Sēriju, piemiedz ar aci un atmuguriski nolec no margām.
Ļaužu pūlis kliedz, bet Viktras satriektais elpas vilciens ir visskaļākais. Sevro virve ar rāvienu nostiepjas. Viņš spārdās, smakdams līdzās Kasijam. Kājas meklē pamatu. Klusi un šausmīgi. Seja sasarkst un kļūst violeta kā Kasijam. Goblins un zelts kopā karājas virs mutuļojošā pūļa, kas nu paniski viļņojas, mēģinādams pacelt līdz gājēju tiltam trepes, lai pārgrieztu Sevro kabeli, tomēr trakumā uz kāpnēm sakāpj pārāk daudz cilvēku, un tās atgāžas no sienas. Viktra grasās pacelties gaisā ar grav-Zābakiem, lai viņu izglābtu. Es viņu atturu. „Pagaidi.”
„Viņš mirst!” viņa drudžaini izsaucas.
„Tur jau tā lieta!”
Vadā nekarājas zēns. Tas nav bārenis ar salauztu sirdi, kuram vajadzīgs mans uzmundrinājums. Tas ir vīrs, kurš izgājis cauri ellei un tagad tic sava tēva un manas sievas sapnim. Es ietu nāvē, lai šo vīru aizsargātu pat tad, ja viņš mirst, lai izglābtu savas sacelšanās dvēseli.
Kavakss kā noburts lūkojas uz Sēriju, kura veras savādajā ainā. Viņas obsidiāni ir tikpat apjukuši. Tie skatās uz viņu, gaidīdami vadones lēmumu.
Ragnārs ticēja savas māsas spēkiem. Viņas spējai būt par labāku cilvēku, nekā pasaule viņiem ļauj, tādu, kurā ir gan žēlastība, gan piedošana. Viņa klusēdama paņem savu āvu un triec to pret Sevro kabeli un tad negribīgi arī pret Kasija virvi. Tajā nolūkodamies, kaut kur smaida Ragnārs.