Abi vīri kūleņo gaisā, bet viņus notver lejā virmojošais pūlis.
Kavakss nav pakustējies kopš Sevro lēciena un neviltotā apjukumā vēro Sēfiju. Viņa roka joprojām ir pie rācijas, lai izsauktu bērnus, tomēr pazaudēju viņu pūlī. Arēja dēli un gaudoņi izveidojuši ciešu loku ap Sevro un grūž pārējos atpakaļ. Sevro gārdz pēc elpas, nometies četrrāpus. Piesteidzos pie viņa un nometos uz ceļiem blakus, kamēr Holideja palīdz Kasijam, kurš uz grīdas sēc pa kreisi no manis. Olis uzmet viņa kailajos plecos savu gaudoņa apmetni.
„Vai vari parunāt?” prasu Sevro. Viņš pamāj ar sāpēs drebošām lūpām, bet acīs deg uguns. Sniedzu roku un palīdzu viņam piecelties. Paceļu dūri, pieprasīdams klusumu. Dēli apsauc pārējos, līdz divdesmit pieci tūkstoši elpu tiek aizturētas mana mazā drauga sirdspukstu dēļ. Viņš uz tiem paraugās, iztrūcies no mīlestības, ko redz, no godbijības un asaru pilnajām acīm.
„Derova sieva..." Sevro ieķērkstas ar savainotu balseni. „Viņa sieva,” viņš dveš dobjāk. „Un mans tēvs nekad nebija tikušies. Tomēr viņiem bija viens sapnis. Sapnis par brīvu pasauli. Celtu nevis uz līķiem, bet cerībām. Uz mīlestības, kas mūs vieno, nevis naida, kas šķir. Esam zaudējuši daudzus. Tomēr neesam salauzti. Neesam sakauti. Mēs turpinām cīnīties. Tomēr necīnāmies, lai atriebtu tos, ko esam zaudējuši. Mēs cīnāmies viens par otru. Mēs cīnāmies par tiem, kuri vēl nav piedzimuši.
Kasijs au Bcllona nogalināja manu tēvu...” Viņš nostājas pie Kasija un norij siekalas, pirms atkal paceļ galvu. „Bet es viņam piedodu. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš sargāja pasauli, kas viņam pazīstama, un tāpēc, ka baidījās.”
Viktra izspraucas līdz apļa pirmajai rindai un lūkojas uz Sevro, kurš nu runā, it kā sacītais būtu domāts viņai un tikai viņai vien. „Mēs esam jauns laikmets. Jauna pasaule. Un, ja mums jārāda kādam ceļš, tad labāk sasodīti padarīt to labāku, nekā bija. Es esmu Sevro au Barka. Un man vairs nav bail.”
55. NECILAIS BARKAS NAMS
„Tu esi nolāpīti traks!” saku Sevro, kad paliekam vieni Virāni-jas lazaretē. Sevro ir saķēris kaklu un smejas par sevi. Noskūpstu viņa galvvidu. „Nolāpīti jucis, vai saproti?”
„Nu jā, šo gājienu nozagu no tava repertuāra; ko tas liecina par
tevi?”
„To, ka arī viņš ir jucis,” no stūra saka Mikijs. Viņš kūpina savus apreibinošos smēķus. No nāsīm plūst violeti dūmi.
Sevro saviebjas. „Tas bija nolāpīti sāpīgi. Nevaru pat pagriezt galvu.” “Tu izmežģīji kaklu, un tev ir bojāts balsenes skrimslis, balsenē ir plēstas brūces,” aiz sava biometriskā skenera stāvēdama, saka ārste Virā-nija. Viņa ir vingra, iedegusi sieviete, kurā jūtams tas īpašais, mazais klusums, kas rezervēts tiem ļaudīm, kuri redzējuši grūtības no abām pusēm.
„Kā jau teicu, kad tu ienāci. Visi šie rīki, ko tu izmanto, Virānija. Patiesi, kur tajos māksla?”
Virānija nogroza acis. „Vēl desmit kilogrami ķermeņa svara, un tu būtu lauzis kaklu, Sevro. Uzskati, ka tev paveicies.”
„Labi, ka pirms tam padirsu,” viņš nopurpina.
„Derova kakls būtu izturējis vēl piecdesmit kilogramus,” Mikijs izklaidīgi lielās. „Viņa mugurkaula stiepes stiprība—”
„Patiešām?” Virānija nogurušā balsī pārtrauc. „Vai tu nevari lielīties vēlāk, Mikij?”
„Tikai apbrīnoju savu meistarību,” Mikijs atbild, žigli piemiegdams man ar aci. Viņam patīk pakaitināt maigo Virāniju. Kopš Mikijs izmanto viņas palīdzību savā projektā, Virānijai par sarūgtinājumu, viņi abi lielāko daļu savu nomoda stundu pavada kopā viņa laboratorijā.
,,Au!” Sevro iesaucas, kad viņa aptausta viņa sprandu. „Tas ir mans ķermenis!”
„Piedod.”
„Elfs,” es paņirgājos.
„Es gandrīz lauzu sprandu,” Sevro sūdzas.
„Man tas nav nekas jauns. Vismaz tevi neviens nepēra.”
„Labāk būtu nopēruši,” viņš murmina un saviebies mēģina pagriezt kaklu. „Justos labāk nekā tagad.”
„Ne tad, ja tevi nopērtu Pakss,” atbildu.
„Es redzēju ierakstu, viņš nemaz tik stipri nevēzēja.”
„Vai kādreiz esi pērts? Vai redzēji manu muguru?”
„Vai redzēji Institūtā manu nolāpīto aci? Šakālis lika to izdurt ar nazi, bet neizskatījās, ka es par to ņaudētu.”
„Viss mans ķermenis tika izgrebts no jauna,” saku, kad šņākdamas atveras durvis un ienāk Mustanga. „Divreiz.”
„Ak, mūždien tā sajātā grebšana,” Sevro murmina, vicinādams gaisā pirkstus. „Esmu tik nolāpīti īpašs, man tika nomizoti kauli! Pār-vīts DNS!”
„Vai viņi vienmēr tā dara?” Virānija jautā Mustangai.
„Tā izskatās,” atbild Mustanga. „Vai ir kāda iespēja tevi piekukuļot, lai aizšuj viņiem mutes, līdz iemācās tik daudz nelamāties?”
Mikijs sarosās. „Interesanti, ka pajautāji...”
Sevro viņu pārtrauc. „Kā zelts turas?” viņš prasa Mustangai. „Vai tu zini?”
„Laimīgs, ka viņam joprojām ir mēle,” saka Mustanga. „Lazaretē šuj ciet brūci uz viņa krūtīm. Viņam ir neliela iekšējā asiņošana no trulas traumas, bet viņš dzīvos.”
„Beidzot aizgāji viņu apraudzīt?” jautāju.
,Jā.” Viņa pie sevis domīgi paloka galvu. „Viņš bija... emocionāls. Gribēja, lai pasaku tev paldies, Sevro. Viņš saka, ka zina, ka nav to pelnījis.”
„Sasodīti pareizi, ka nav,” Sevro bubina.
„Sēfija saka, ka obsidiāni liks viņam mieru,” bilstu.
„Obsidiāni?” pārjautā Mustanga, kuru mans paziņojums izrāvis no domām. „Visi.”
Pēkšņi iesmējos. „Es par to pat neiedomājos.”
„Kas?” Sevro brīnās.
„Tagad viņa runāja par obsidiāniem, nevis tikai valkīrām. Sēfija nepārteicās. Pirms dumpja visas ciltis nebija apvienotas vienā,” saku. „Būs izmantojusi to, lai apvienotu pārējos karavadoņus savā pakļautībā.”
„Tātad... viņa izspēlēja apvērsumu?” prasa Sevro.
Iesmējos. „Tā izskatās.”
„Nu, redzēsim, cik ilgi tas noturēsies. Tik un tā... iespaidīgi,” saka Mustanga. „Mums allaž mācīja nelaist zudumā labu krīzi.”
Mikijs nodrebinās. „Obsidiāni un politika...”
„Tas viss tur ārā... Tā bija stratēģija, vai tu to teici no sirds?” Mustanga jautā Sevro.
„Nezinu.” Viņš parausta plecus. „Tas loks kaut kad jāpārrauj. Stulbi, bet tēta vairs nav. Nav jēgas nosvilināt pasauli, mēģinot atgriezt viņu starp dzīvajiem. Saproti? Kasijs nenogalināja tēti aiz naida. Viņi abi bija karavīri un darīja to, kas karavīriem jādara.”
Mustanga, zaudējusi runas spējas, nošūpo galvu. Tad viņa uzliek roku Sevro uz pleca, un viņš zina, kādu iespaidu atstājis uz Mustangu. Klusums ir lielākais kompliments, kādu viņa spēj dot, un Sevro velta Mustangai retu, sirsnīgu smaidu. Tas pazūd, kad atveras durvis un ienāk Viktra. Viņa ir satraukta un izskatās raudājusi.
„Man ar tevi jārunā,” viņa saka Sevro.
„Laukā!” viņš saka, kad nekustamies. „Visi!”
Gaidām aiz durvīm, kamēr Sevro un Viktra sarunājas. „Kā tev šķiet, cik laika paies ceļā?” jautā Mustanga.
„Četrdesmit deviņas dienas,” saku, pavilkdams Mikiju nost no durvīm, kur viņš ir piespiedis ausi un mēģina sadzirdēt, kas iekšā notiek. „Galvenais, lai pelēkie neizpļāpājas.”
„Četrdesmit deviņas dienas ir pietiekami ilgs laiks, lai mans brālis paspētu kaut ko saplānot.”
Aiz mūsu kuģa sienām pasaules turpina griezties. Sarkanie tiek medīti. Un, lai gan esam atmodinājuši zemKrāsu garu un sacelšanās guvusi vēl vienu uzvaru, katra diena, ko pavadām, pārvarēdami attālumu līdz Serdei, ir vēl viena diena, kad Šakālis var medīt mūsu draugus un Valdniece var apspiest sacelšanos, kas viņu nomoka. Mans tēvocis jau miris. Cik daudzi vēl ies bojā, pirms atgriezīšos?