„Viss netiks sadziedēts,” saka Mustanga. „Obsidiāni tik un tā nogalināja septiņus gūstekņus. Mani ļaudis raizējas par šo karu. Par tā sekām. It sevišķi, ja Sēfija tagad apvienojusi ciltis. Tas padara viņu bīstamu.”
„Un daudz lietderīgāku,” saku.
„Līdz viņa atkal nebūs ar tevi vienisprātis. Tas var noiet greizi jebkurā brīdī.”
Viņa izslējās, kad Mikijs pamūk nost un lazaretes durvis atveras. Sevro un Viktra iznāk ārā smaidīdami. „Kāpēc jūs abi tādi laimīgi?” jautāju.
„Tāpēc.” Sevro pagrūž man zem deguna Jupitera nama Institūta gredzenu. Tas viņa pirkstam ir par lielu. Samiedzu acis, uzreiz nesaprazdams, ko tas nozīmē. Viņa gredzens ir pazudis, bet tad ieraugu, ka tas neveikli uzstīvēts uz Viktras mazā pirkstiņa. „Viņa mani bildināja!” Sevro sajūsmā saka.
„Ko?” nošļupstu.
Mustangas uzacis uzšaujas gaisā. „Bildināja... tā kā...”
„Jā, puis’!” Sevro staro. „Mēs precamies!”
Pēc septiņām dienām Sevro un Viktra apprecas nelielā ceremonijā Rita zvaigznes palīgangārā. Kad viņi bija izstāstījuši jaunumus un Viktra lūdza, lai vedu viņu pie altāra, nevarēju parunāt. Es viņu apskāvu, tāpat kā skauju tagad, pirms saņemu viņas roku un vedu caur īsām saposušos
un nomazgājušos gaudoņu un milzīgu Telemanu rindām. Tik tīru Sevro redzu pirmo reizi — viņa nepaklausīgā grebene saķemmēta sānis, un viņš stāv Mikija priekšā. Tradicionāli svētību dod baltais, bet Viktra smējās par tradīcijām un lūdza, lai to izdara Mikijs.
Violetā seja mirdz. Šodien pārāk daudz kosmētikas, bet arī bez tās viņš būtu īsts saulstariņš. No tēlnieka līdz vergturim, no vergtura līdz vergam, un nu viņš kļuvis par laulības ceremonijas vadītāju — viņa ceļš nav bijis viegls, bet tā dēļ viņš kļuvis mīlamāks. Mikijs bija sajūsmā, kad Klauns un Drātģīmis aicināja viņu piebiedroties mums Sevro vecpuišu vakarā, un viņš gaudoja līdz ar mums, kad iepriekšējā naktī nolaupījām Sevro no viņa istabas un aizvilkām uz ēdnīcu, kur gaudoņi bija sapulcējušies iedzert.
Dumpja radītais naidīgums nav pilnīgi atslābis, bet kāzas uz kuģa ienes nostalģiskas normalitātes sajūtu. Zinot, ka dzīve turpinās pat kara ielenkumā, tas sniedz īpašu cerību. Lai gan daži Arēja dēli gaužas par sarkano vadoņa laulībām ar zeltu, Viktra ir izdarījusi pietiekami daudz, lai izpelnītos dēlu vadoņu cieņu. Un to viņai nodrošināja drosme, ko viņa izrādīja Iliānas kaujā, triecienā ieņemot Rīta zvaigzni kopā ar Sēfiju un mani. Viņa lēja asinis viņu dēļ un kopā ar viņiem, tāpēc mana flote ir klusa un mierīga. Vismaz šovakar.
Nekad nebiju redzējis Sevro tik laimīgu. Ne arī tik nervozu, kāds viņš bija stundu pirms ceremonijas, kad manā vannasistabā ķemmēja matus. Tiesa, grebenē jau nav nekā daudz, ko ķemmēt. „Vai tas ir neprātīgi? Vakar tā likās laba doma,” viņš jautāja, lūkodamies savā spoguļattēlā.
„Un arī šodien tā ir laba doma,” teicu viņam.
„Tu taču to nesaki tāpat vien. Saki taisnību, vecīt. Man ir nelabi.”
„Es pirms kāzām ar Eo apvēmos.”
„Nemuldi!”
„Novēmu tēvoča zābakus.” Sāpju dūriens, kad atceros, ka viņa vairs nav. „Man nebija bail pieņemt nepareizu lēmumu. Es baidījos, ka to būs izdarījusi viņa. Baidījos neattaisnot viņas cerības... Bet mans tēvocis teica, ka sievietes mūs redz labākus, nekā paši sev šķietam. Tāpēc tu mīli Viktru. Tāpēc tu cīnies kopā ar viņu. Un tāpēc tu esi to pelnījis.”
Sevro, samiedzis acis, lūkojās mani no spoguļa. „Njā, bet tavs tēvocis bija traks. Visi to zina.”
„Tāds tādu atrod. Mēs visi esam nedaudz jukuši. It sevišķi Viktra. Es domāju, ka viņai tādai jābūt, ja reiz grasās precēt tevi?”
Viņš pasmaidīja. „Nolāpīts, tev taisnība!” Un es sabužināju viņa matus, vairāk par visu cerēdams, ka viņiem būs ļauts šis laimes brīdis un varbūt vēl kāds arī pēc tam. Tas patiešām ir labākais, uz ko varam cerēt. „Tiesa, gribētos, lai paps ir te.”
„Es domāju, ka viņš kaut kur, vēderu turēdams, rēc par to, ka tev jānostājas uz pirkstgaliem, lai noskūpstītu savu līgavu,” teicu.
„Viņš vienmēr bijis derglis.”
Tagad Sevro mīņājas no vienas kājas uz otru, kad sniedzu viņam Viktras roku un viņš ielūkojas viņas acīs. Manis tur nemaz nav. Viņu acīs nav neviena no mums. Pietiek ar maigumu, ko redzu niknās sievietes skatienā, lai saprastu, cik ļoti viņa Sevro mīl. Viņa nekad par to nerunātu. Viktra tā nedara. Tomēr asumi, ko viņa vērš pret visu un visiem, šovakar ir truli. It kā Sevro būtu viņas patvērums, cilvēks, ar kuru kopā justies droši.
Atgriežos pie Mustangas, un Mikijs sāk savu puķaino runu. Tā nav ne uz pusi tik grandioza, kā biju gaidījis. Redzot, kā Mustanga māj līdzi vārdiem, saprotu, ka viņa būs palīdzējusi Mikijam to izrediģēt. Lasīdama manas domas, viņa pieliecas. „Tev būtu vajadzējis dzirdēt pirmo variantu. Tā tik bija izrāde!” Viņa mani paosta. „Vai tu esi piedzēries?” Viņa pār plecu palūkojas uz pietvīkušajiem gaudoņiem un nestabilajiem Telema-niem. „Vai viņi visi ir piedzērušies?”
„Kuš!” saku un sniedzu viņai blašķi. „Tu esi pārāk skaidrā.”
Mikijs noslēdz ceremoniju. „... savienībā, ko šķirt var tikai nāve. Es pasludinu jūs par Sevro un Viktru Barkārn.”
„Julii,” Sevro aši palabo. „Viņas nams ir senāks.”
Viktra pakrata galvu. „Viņš pateica pareizi.”
„Bet tu esi julii,” viņš apjucis atbild.
„Vakar biju. Šodien es labāk esmu Barka. Pieņemot, ka tev pret to nav iebildumu un man nav jākļūst proporcionāli mazākai.”
„Tas būtu jauki!” Sevro svilstošiem vaigiem saka; Mikijs turpina, un Sevro ar Viktru pagriežas pret saviem draugiem. „Tad es jūs līdzcilvēku un pasauļu priekšā pasludinu par Sevro un Viktru no Marsa Barkas nama.”
Ceremonija bija maza, bet svinības ir pilnīgi pretējas. Tās pat aptver visu floti. Ja mana tauta kaut ko pieprot, tad tās ir svinības smagos laikos. Dzīvot nenozīmē tikai elpot, tas nozīmē būt. Valodas par Sevro runu un kāršanu izplatījušās pa kuģiem un aizvilkušas uzplēstās brūces.
Tomēr svarīga ir tieši šī diena. Tā manā flotē atjauno dzīvesprieku. Uz vismazākajām korvetēm, uz iznīcinātājiem, dedzesKuģiem un Rita zvaigznes tiek rīkoti deju vakari. Gar komandtiltiem svētku ierindās ločSpārnu komandas rāda paraugdemonstrējumus. Raibajos pūļos, kas sapulcējušies angāros, lai dziedātu un dejotu ap kara ieročiem, plūst dzira un Sabiedrības dzērieni. Pat Kavakss, kas joprojām spītīgi baidās no haosa un neatlaižas no aizspriedumiem pret obsidiāniem, dejo ar Mustangu. Viņš piedzēries apskauj Sevro un Viktru un neveikli mēģina aizmirst Zelta balles, no smejošas, apaļīgas sarkanās ar mehāniķa eļļām aiz nagiem mācoties manas tautas dejas. Kopā ar viņiem ir Sīters, biklais oranžais, kurš ar savu darbu pirms pusotra gada atstāja uz mani lielu iespaidu Pakša garāžās. Viņš tikai šorīt pabeidza Mustangas īpašo projektu. Tagad viņš ir piedzēries un lempīgi grozās uz deju grīdas, bet Kavakss atzinīgi auro.
Kā allaž sēdēdams malā rezervistos, Dakšo nošūpo galvu par sava tēva ķēmošanos. Sniedzu viņam dzērienu. „Tas ir vīns,” es saku.
„Paldies Jupiteram!” viņš atbild, smalki saņemdams pirkstos glāzi. „Tavi ļaudis nepārtraukti mēģina man iedot kaut kādu dzinēju tīrīšanas šķīdumu.” Viņš noraizējies ielūkojas viedpulkstenī.
„Sardzē ir Holideja,” saku. „Sī nav zeltu ballīte.”
Viņš iesmejas. „Tādā gadījumā paldies Jupiteram arī par to.” Viņš beidzot iemalko vīnu. „Venēras koraļļu salas,” viņš saka. „Ļoti labs.”