„Rokam bija laba gaume. Tavs tēvs gan ir numurs,” saku, norādījis uz deju grīdu, kur lielais vīrs lēkā kopā ar diviem sarkanajiem.
„Viņš nav vienīgais,” trāpīgi atbild Dakšo, sekodams manam skatienam līdz Mustangai, kuru dancī griež Sevro. Viņas seja pietvīkusi no dzīvības, bet varbūt pie vainas alkohols. Mati sasvīduši un pielipuši pie pieres. „Vai zini, viņa tevi mīl,” Dakšo saka. „Viņa vienkārši baidās tevi pazaudēt, tāpēc tur pa gabalu.” Viņš pie sevis pasmaida. „Cik mēs esam savādi, vai ne?”
„Dakšo, kāpēc tu nedejo?” pie viņa pienākusi, prasa Viktra. „Visu laiku tik pareizs! Augšā! Augšā!” Viņa uzvelk Dakšo kājās un iestumj deju placī, bet pēc tam iegāžas viņa krēslā. „Manas pēdas! Izvandīju Antonijas skapi. Biju aizmirsusi, ka viņai ir greizas kājas.”
Smejos, un pie mums, pamatīgi piedzēries, pielīgojas Klauns. „Viktra. Derov. Jautājums. Vai jums izskatās, ka Olim patīk tas vīrietis?” viņš man prasa, atbalstījies pret vienu no galdiem, un lieliem malkiem dzer kārtējo glāzi vīna. Viņa zobi jau ir violeti.
„Tas garais?” Viktra jautā. Olis dejo ar kādu pelēko kapteini. „Izskatās, ka viņai vīrietis šķiet simpātisks.”
„Viņš ir šausmīgi izskatīgs,” saka Klauns. „Smuki zobi ar.” „Pieļauju, ka jebkurā brīdī vari Oli viņam nocelt,” saku.
„Nu, es negribētu izskatīties izmisis.”
„Pasarg dievs,” nosmīn Viktra.
„Es laikam iejaukšos.”
„Man liekas, ka tā ir laba doma,” viņa saka. „Bet vispirms tev vajadzētu paklanīties. Lai būtu pieklājīgi.”
,,Ā. Tad izlemts. Es tūlīt iešu.” Viņš ielej vēl vienu glāzi vīna. „Pēc šī dzēriena.”
Atņemu viņam vīnu un aizstumju prom. Durvīs parādās Holideja un noskatās, kā Klauns neveikli atņem kavalierim Oli. Viņš paklanās Olim un dramatiski atšauj roku aiz muguras. „O, velns! Viņš tiešām to izdarīja!” Viktra izspurdz pa degunu šampanieti. „Tev to pašu vajadzētu izdarīt ar Mustangu. Man liekas, ka viņa mēģina nozagt man vīru. Virs. Lūk, tas gan ir ērmots vārds.”
,,$ī ir ērmota pasaule.”
„Vai ne? Sieva. Kas to būtu domājis?”
Noskatu viņu no galvas līdz kājām. „Tev tas piestāv.” Aplieku roku viņai ap pleciem. „Piestāv kā radīts.” Viņa starojoši pasmaida.
„Ser,” pie mums pienākusi, mani uzrunā Holideja.
„Holideja, atnāci iedzert?” Pametu skatu uz viņu, un mans smaids apdziest, kad ieraugu izteiksmi, kas apzīmogo viņas seju. Kaut kas noticis. „Kas par lietu?”
Viņa paaicina mani tālāk no Viktras.
„Šakālis,” viņa klusi saka, lai nesabojātu noskaņojumu. „Viņš grib ar tevi runāt. Tiešais savienojums.”
„Kāda ir aizture?” jautāju.
„Sešas sekundes.”
Uz deju grīdas Sevro neveikli griež dancī Mustangu, un abi smejas, jo neviens no viņiem neprot deju, ko visapkārt dejo sarkanie. Viņas mati pie deniņiem sasvīduši tumši, acīs gaišs prieks par šo mirkli. Neviens no viņiem nejūt pēkšņās bailes manī un pasaulē aiz šīm sienām. Es negribu, lai viņi tās justu. Ne šonakt.
56. LAIKĀ
Viņš sēž vienkāršā krēslā manas apaļās treniņu zāles vidū, un viņam mugurā ir balts mētelis ar zelta lauvām abās augstās apkaklītes pusēs. Zvaigznes virs viņa mirdzošās hologrammas izskatās pēc aukstiem gaismas traipiem rūdītā stikla kupolā. Šī telpa tika izveidota, lai trenētos karam, tādēļ šeit noturēšu audienci ar savu ienaidnieku. Es neļaušu viņam apgānīt šo kuģi, kur dzīvoja Roks un kur mani draugi svin kāzas, ļaujot viņam redzēt vai būt kaut kur citur.
Lai gan viņš ir miljoniem kilometru attālumā, gandrīz saožu viņa vieglo koksnes smaržu. Nostājies viņa digitālā attēla priekšā, dzirdu dziļo klusumu, ar kādu viņš piepilda telpas. Attēls ir tik dzīvīgs; ja tas nemirdzētu, es domātu, ka viņš ir šeit. Fons aiz viņa izplūdis. Viņš vēro, kā ienāku telpā. Sejā nav smaida. Nekādas mākslīgas pieklājības, bet jūtu, ka viņš ir uzjautrināts. Vienīgās plaukstas pirksti virpina sudraba irbuli. Vienīgā satraukuma pazīme.
„Sveicināts, Pļāvēj. Kā norit svētki?” Neatklāju, cik neomulīgi jūtos. Protams, ka viņš zina par kāzām. Viņam mūsu flotē ir spiegi. Nevaru pateikt, cik man tuvu stāvoši tie ir. Tomēr neļaujos šai postošajai domai. Ja viņš varētu mūs šeit aizsniegt un nodarīt pāri, tad būtu to jau izdarījis.
„Ko tu gribi?” noprasu.
„Pagājušajā reizē man piezvanīji tu. Iedomājos atdarīt ar to pašu, it sevišķi ņemot vērā ziņu par tavu tēvoci, ko nosūtīju. Vai tu to saņēmi?” Klusēju.
„Galu galā, kad ieradīsies uz Marsa, lielgabali runās mušu vietā. Iespējams, nekad vairs netiksimies. Savādi, vai ne? Vai redzēji Roku pirms nāves?”
Jā."
„Un vai viņš raudādams lūdza tavu piedošanu?”
„Nē."
Šakālis sarauc pieri. „Man likās, ka viņš lūgsies. Romantiķus ir viegli piemuļķot. Iedomājoties vien, ka viņš bija turpat, kad piebeidzu viņa meiteni! Tu aizskrēji garām pa gaiteni, saukdams Takta vārdu, un viņš apjucis atskatījās. Es ar skalpeli iestūmu Kvinnas galvaskausa šķēpeli dziļāk smadzenēs. Apsvēru domu ļaut viņai dzīvot ar smadzeņu traumu. Tomēr doma par to, ka viņa visu laiku siekalotos, uzdzina man nelabumu. Kā tev šķiet, vai viņš būtu Kvinnu mīlējis arī tad, ja viņa siekalotos?”
Pie durvīm, ārpus kameras uztveršanas zonas izdzirdu troksni. Man no kāzām sekojusi Mustanga. Viņa klusi vēro, aptverdama šo ainu. Vajadzētu izslēgt hologrammu. Pamest šo radījumu, lai runā pats ar sevi, tomēr šķiet, ka nespēju no tā šķirties. Uz vietas mani pienaglojusi tā pati ziņkārība, kas atveda šurp.
„Roks nebija nevainojams, bet viņam rūpēja Zelts. Viņam rūpēja cilvēce. Viņam bija kas tāds, kā dēļ viņš bija ar mieru mirt. Un tas padara viņu labāku par lielāko daļu cilvēku,” es saku.
„Mirušajiem piedot ir viegli,” atbild Šakālis. „Es jau nu to zinu.” Viņa lūpas viegli notrīs cilvēcībā. Viņš nekad to skaļi neteiks, tomēr pat balss tonis man vēsta, ka viņu māc nožēla. Es zinu, ka viņš gribēja tēva atzinību. Tomēr vai tiešām varētu būt, ka viņam pietrūkst Augusta? Ka viņš pēc tēva nāves viņam piedevis un nu sēro?
Viņš paņem no klēpja īsu zelta zizli. Nospiežot pogu, zizlis pārvēršas scepterī. To rotā šakāļa galvaskauss Sabiedrības piramīdas virsotnē. Vairāk nekā pirms gada liku to izgatavot kā dāvanu viņam. „Neesmu šķīries no tavas dāvanas,” viņš saka. Tad noglāsta šakāļa galvu. „Visu mūžu man dāvinājuši lauvas. Nekā sava. Ko par mani liecina tas, ka lielākais ienaidnieks mani pazīst labāk nekā jebkurš draugs?”
„Tu — scepteris, es — zobens,” saku, nelikdamies ne zinis par viņa jautājumu. „Tāds bija plāns.” Uzdāvināju to viņam, jo gribēju, lai Adrijs
jūtas mīlēts. Lai domā, ka esmu viņa draugs. Un toreiz es būtu kļuvis par to. Es būtu palīdzējis viņam mainīties, tāpat kā mainījās Mustanga. Tāpat kā varētu mainīties Kasijs. „Vai tas ir tāds, kādu biji to iedomājies?” es jautāju. „Kas?”
„Tava tēva tronis.”
Saraucis pieri, viņš apdomā, kur virzīt sarunu. „Nē,” Šakālis galu galā saka. „Nē, nav tā, kā biju domājis.”
„Tu gribi, lai tevi ienīst. Vai ne?” es prasu. „Tāpēc nogalināji manu tēvoci, lai gan tev tas nebija jādara. Tas piešķir tev jēgu. Tāpēc tu man piezvanīji. Lai justos svarīgs. Bet es tevi neienīstu.”
„Melis.”
„Neienīstu.”
„Es nogalināju Pakšu, tavu tēvoci un Lomu...”