Esam mazākumā, mums joprojām ir mazāk lielgabalu, tomēr mūsu pusē ir iniciatīva, kā arī bailes, ko jūt ikviena civilizācija, kad pie tās vārtiem dauzās barbaru iebrucēji.
Sācies pirmais Lunas kaujas cēliens.
„Uzmanību, neidentificētā flote..!' atvērtā frekvencē atskan nervoza vara balss. „Šeit runā Lunas Aizsardzības komandpunkts: jūsu rīcībā ir zagts īpašums, un jūs pārkāpjat Sabiedrības kosmosa robežu reglamentu. Steidzami identificējiet sevi un savus nolūkus!”
„Izšauj garas distances raķeti uz Citadeli,” saku.
„Tā ir miljons kilometru attālumā...” minstinās lielgabalZilais. „Tā tiks notriekta.”
“Viņš to nolāpīti labi zina,” saka Sevro. „Izpildi pavēli!”
Lai mēs šeit nonāktu neviena nemanīti, bija nepieciešama pretizlūkošanas operācija, kas skāra ne tikai mūsu pārraides dēlu šūniņām Serdē, bet arī mūsu kuģus un komandierus. Šakālis nespēs Valdniecei palīdzēt, tāpat kā C/assis Venetum, ceturtā Venēras flote. Vai Classis Liberlas, iekšējās joslas piektā flote, ko Valdniece aizsūtīja uz Marsu atbalstīt Šakāli. Šī brīža orbītā šie kuģi, traukdamies pilnā ātrumā, sasniegtu mūs trīs nedēļu laikā. Meli nostrādāja. Kā biju cerējis, spiegi uz mana kuģa izplatījuši nepatiesu informāciju par mūsu plāniem.
Tāds ir Saules sistēmas impērijas lāsts — visvarenākā armija visās pasaulēs neko nenozīmē, ja tā atrodas nepareizā vietā.
Pēc divdesmit minūtēm manu raķeti notriec orbitālās aizsardzības platformas.
„Pienācis jauns tiešsavienojuma pieprasījums,” aiz manis saka sakaruZilais. „Tam ir prētoriešu birkas.”
„Galveno hologrammu,” saku.
Manā priekšā materializējas zelta prētorietis ar ērgļa seju un īsi apgrieztiem matiem, kas deniņos sākuši sirmot. Šis attēls parādīsies visos flotes komandtiltos un holoekrānos. „Likosas Derov,” viņš jautā nevainojami izkoptā Lunas izloksnē. „Vai imperium pār šo kara floti pieder tev?”
„Kam man jūsu tradīcijas?” es jautāju.
„Lai būtu,” zelts saka, saglabādams stāju pat tagad. „Es esmu arhi-Legāts Lūcijs au Sejans no Prētoriešu gvardes pirmās kohortas.” Esmu dzirdējis par Sejanu. Viņš ir drūms un efektīvs vīrs. „Es ieradīšos jūsu koordinātās kopā ar Lunas diplomātisko pārstāvi,” viņš sausi paziņo. „Lūdzu apturēt turpmāku agresiju un sniegt manam transporta kuģim pieeju jūsu flagmanim, lai varam informēt par Valdnieces un Senāta nolūkiem attiecībā uz...”
„Atbilde ir noraidoša,” pārtraucu viņu.
„Kā lūdzu?”
„Ja kāds Sabiedrības kuģis tuvosies manai flotei, uz to tiks atklāta uguns. Ja Valdniece vēlas ar mani runāt, lai dara to pati. Ne caur kādu sulaini. Pasakiet tai raganai, ka esam ieradušies karot. Nevis dzesēt mutes.”
Uz mana kuģa valda rosība. Tikai pirms trim dienām uzzinājuši mūsu patieso galamērķi, vīri ir pilni pārgalvīga prieka. Uzbrukumam
Lunai piemīt kaut kas nemirstīgs. Vienalga, vai mēs uzvarēsim vai zaudēsim, būsim uz visiem laikiem ierakstīti Zelta vēsturē. Un manu vīru prātos un ziņojumos, ko uztveram no Serdes planētām un pavadoņiem, gaisā valda patiesas bailes. Pirmo reizi pēc vairākiem gadsimtiem Zelts ir izrādījis vājumu. Zobena armādas sakāve ir izplatījusi sacelšanos ātrāk, nekā jebkad spētu manas runas.
Gaiteņos, ejot garām, mani sveicina kareivji, kuri dodas uz saviem transporta kuģiem un dēlesKuģiem. Lielākoties vienības veido sarkanie un dezertējuši pelēkie, bet katrā kapsulā redzu arī zaļo kaujas tehniķus, sarkano mašīnistus, obsidiānu izlūkus un smagos kājniekus. Ar savu autorizācijas kodu vēlreiz nosūtu transporta kuģa izlidošanas atļaujas pavēli Rita zvaigznes lidojumu kontrolierim. Tā tiek saņemta, un atļauja tiek dota. Parasti es pieņemtu, ka pietiks ar pavēli, bet šodien gribu būt pilnīgi drošs, tāpēc dodos uz komandtiltiņu, lai pārliecinātos personīgi. Kad ienāku, par drošību uz komandtilta atbildīgais sarkanais kājnieku kapteinis uzsauc, lai vīri ieņem miera stāju. Mani militāri sveic vairāk nekā piecdesmit bruņotu kareivju. Zilie boksos turpina darbu. Orions ir priekšējā novērošanas postenī, kur kādreiz stāvēja Roks. Gaļīgās rokas saņemtas aiz muguras. Āda gandrīz tikpat tumša kā melnais formastērps. Viņa pagriežas pret mani ar savām blāvajām acīm un nerātno balto smaidu.
„Pļāvēj, flote ir tikpat kā gatava.”
Sirsnīgi sasveicinos un, nostājies līdzās, lūkojos caur stikla skatu logiem. „Kā izskatās?”
„Pelnu valdnieks ieņēmis aizsargpozīcijas. Izskatās, ka, viņaprāt, esam iecerējuši Dzelzs lietu un tikai tad izvilināsim viņu no pavadoņa. Viltīgs pieņēmums. Viņam nav nekāda iemesla nākt mums pretī. Pārējie kuģi tuvojas no visas Serdes. Kad tie būs klāt, mēs kļūsim par prusaku, kas iespiests starp zemi un āmuru. Viņš ir pareizi pieņēmis, ka steidzināsim sadursmi.”
„Pelnu valdnieks zina, kā jākaro,” es saku.
„Tieši tā.” Viņa ielūkojas viedpulkstenī. „Kas tā par izlidošanas atļauju sarpedon klases transporta kuģim no Ī1B Delta?”
Es zināju, ka viņa to pamanīs. Un šobrīd negribu skaidroties. Pat par spīti tam, ka Sevro par viņu apžēlojās, ne visi Kasijam jūt līdzi tik ļoti kā es.
„Sūtu emisāru tikties ar senatoru grupu,” meloju.
„Mēs abi zinām, ka nesūti vis,” viņa saka. „Kas notiek?”
Pieeju tuvāk, lai neviens nevar mūs noklausīties. „Ja Kasijs paliks flotē, kamēr karojam, kāds mēģinās aizlavīties garām sargiem un pārgriezt viņam rīkli. Bellonu te ienīst tik ļoti, ka viņš nevar palikt.”
„Tad paslēp viņu citā kamerā! Nelaid viņu vaļā!” Orions saka. „Viņš vienkārši atgriezīsies pie tiem. Atkal iesaistīsies karā.”
„Viņš to nedarīs.”
Viņa palūkojas man pār plecu, lai pārliecinātos, ka neviens cits mūs nedzird. „Ja to uzzinās obsidiāni...”
„Tieši tāpēc es nevienam neteicu,” paskaidroju. „Es viņu atbrīvoju. Tu dod tam kuģim atļauju. Laid to prom. Man vajag, lai apsoli, ka tā izdarīsi.” Viņa savelk lūpas plānā, taisnā līnijā. „Apsoli man!” Orions paloka galvu un pār plecu paskatās uz Lunu. Kā vienmēr man liekas, ka viņa zina vairāk, nekā liek noprast.
„Es apsolu. Bet esi piesardzīgs, zēn. Neaizmirsti, ka joprojām esi man parādā papagaili.”
Satieku Sevro gaitenī pie paaugstinātas drošības cietumnieku izolatora. Viņš sēž uz oranžas kravas kastes un tās gravPaletes un dzer no blašķes, labo roku turēdams uz svilinātajā, kas ievietots kājai piestiprinātajā makstī. Ņemot vērā, kas sēž aiz izolatora durvīm, gaitenī ir klusāks, nekā biju domājis, tomēr rosība uz mana kuģa valda galvenajos angāros, artilēristu pozīcijās, mašīntelpās un ieroču noliktavās. Ne jau šeit, cietuma klājā. „Kur tik ilgi?” prasa Sevro. Viņš ari ģērbies melnajās karavīru drēbēs un neērti staipās savā jaunajā bruņu vestē. Šūpojot kājas, kopā sitas zābaku zoles.
„Orions uz tilta uzdeva jautājumus par lidojuma atļauju.”