„Nolādētā elle, Bellona," Aja ierunājas, un viņas balsi parādās sajūsma. „Nolādētā elle! Tu to esi paveicis. Valdniece gribēs tevi satikt Citadelē.”
„Pirms tiekos ar Valdnieci, man vajag, lai galvo, ka Virdžīnijai netiks darīts pāri.”
„Par ko tu runā?” Antonija prasa, nu ar raizēm aptvērusi, cik tuvu Kasijs stāv ar savu slāti. „Viņa ir nodevēja!”
„Un viņa tiks ieslodzīta,” saka Kasijs. „Nevis sodīta ar nāvi. Ne spīdzināta. Man vajag, lai dod vārdu, Aja. Vai ari es griezīšu šo kuģi riņķī. Derovs nogalināja tavu māsu. Gribi atriebties vai nē?”
„Es dodu savu vārdu," saka Aja. „Viņai netiks darīts pāri. Esmu droša, ka Oktāvija neiebildīs. Mums viņa vajadzīga, lai nokārtotu situāciju ar Novidu. Nosūtām eskadriļu pārtvert jūsu vajātājus. Novirzies uz vektoru 41’13'25, apmet loku ap pavadoni un gaidi Marsa lauvas nosēšanas norādījumus. Nevaram dot tavam kuģim atļauju nosēsties uz Lanas. Bet pēc stundas Valdniecei Citadelē pievienosies arhiCubernators Augusts. Es nedomāju, ka viņam būs kādi iebildumi novest tevi lejā!'
„ArhiGubernators ir šeit?” brīnās Kasijs. „Es neredzu viņa kuģus.” „Protams, ka viņš ir šeit," atbild Aja. „Viņš zināja, ka Derovs nedosies uz Marsu. Visa viņa flote ir otrā Lunas pusē, kur gaida, kad Derovs uzbruks mana tēva flotei. Šīs ir viņa lamatas.”
59. MARSA LAUVA
Obsidiāni melnās bruņās velk mūs abus ar Mustangu lejup pa transporta kuģa kravas rampu; viņi visi ir gandrīz Ragnāra augumā un pie bruņām nēsā lauvas nozīmes. Mēģinu viņiem spert, bet viņi sit man ar elektrību, iegrūzdami vēderā divus metrus garus jonŠķēpus. Muskuļus rauj krapmji. Caur mani kliegdama skrien strāva. Viņi nomet mani uz klāja un aiz matiem paceļ galvu, lai es, ceļos nometies, redzētu Sevro līķi. Par laimi, viņa acis ir aizvērtas. Mute sārta no izsmērētajām asinīm. Mustanga mēģina piecelties. Slāpēts būkšķis, kad viens no obsidiāniem iesit viņai pa vēderu. Viņa atkal nokrīt ceļos un kampj gaisu. Arī Kasijs nospiests uz ceļiem.
Antonija pievienojas Lailatai, kura, tērpta melnās bruņās, ir nostājusies mūsu priekšā. Uz katra pleca pa kliedzošam zelta galvaskausam, vēl viens krūšu bruņu centrā. Gar viņas sāniem bruņās iestrādātas cilvēku ribas. Pirmā kaulu medniece visā savā barbariskajā godībā. Šakāļa Sevro. Skūtu galvu. Klusas acis iegrimušas sīkā, smalkā sejā, kurai patīk ļoti maz no visa, ko tā pasaulē redz. Aiz Lailatas slejas desmit jauni iezīmētie, kuri tāpat kā viņa, gatavojoties karam, noskuvuši galvu. „Noske-nējiet viņus,” Lailata pavēl.
„Ko, pie joda, tas nozīmē?” prasa Kasijs.
„Šakāļa pavēles.” Lailata uzmanīgi vēro, kā zelti mani noskenē. Kasijam jāpacieš ši necieņa, kamēr sieviete turpina. „Boss negrib pieredzēt trikus.”
„Man ir Valdnieces atļauja,” viņš saka. „Mums jāaizved Pļāvējs un Virdžīnija uz Citadeli.”
„Saprotu. Mēs saņēmām to pašu pavēli. Drīz dosimies turp.” Kad viņas vīri neko nav atraduši, viņa ar žestu aicina Kasiju piecelties. Nevienas noklausīšanās ierīces vai izsekojamas radiācijas. Kasijs notrauš no ceļgaliem putekļus. Palieku nometies ceļos, kamēr Lailata skatās uz Sevro, kuru lejup pa rampu novilcis viens no obsidiāniem. Viņa patausta mana drauga pulsu un smaida. „Lielisks ķēriens, Bcllona.”
Sajūsmā klusi iedūdojas viens no kaulu medniekiem — iedomīgs, uzkrītošs vīrs ar dedzīgu skatienu un statujas cienīgiem vaigu kauliem. Viņš bungo pa apakšlūpu ar lakotajiem tetovēto pirkstu nagiem. „Cik prasi par Barkas kauliem?” viņš jautā.
„Tie netiek pārdoti,” atbild Kasijs.
Vīrietis nozibina augstprātīgu smīnu. „Pārdots tiek viss, manu labo cilvēk. Desmit miljoni kredītu par ribu.”
„Nē.”
„Simt miljoni. Nu taču, Bellona...”
„Mans tituls, legāt Valii-Rāt, ir Rīta bruņinieks. Varat uzrunāt mani par seru vai neuzrunāt nemaz. Arēja ķermenis ir valsts īpašums. Man nav tiesību to pārdot. Bet, ja jautāsiet man par to vēlreiz, mums nāksies apmainīties ne tikai vārdiem, ser.”
„Vai laidīsimies riesta dejā?” jautā Takta vecākais brālis. „Vai to tu gribi teikt?” Nekad nebiju šo kaitinoši aristokrātisko radījumu saticis, un labi vien ir. Izskatās, ka Takts no viņiem visiem bijis vislabākais.
„Tu, nolādētais mežoni!” Mustanga izspiež caur asiņainiem zobiem.
„Mežonis?” brīnās Takta brālis. „Tik glīta mutīte. Ne jau tā tev to vajadzētu izmantot.” Kasijs sper soli iedomīgā vīra virzienā. Pārējie kaulu mednieki sniedzas pēc asmeņiem.
„Tars. Aizveries.” Lailata pieliec galvu un ieklausās ausī ievietotajā rācijā, bet viņš, degunu gaisā pašāvis, atgriežas ierindā viņai blakus. „Jā, mans kungs,” viņa saka rācijā. „Barka ir miris. Es pārbaudīju.”
Antonija sper soli uz priekšu. „Vai tas ir Adrijs? Ļauj man ar viņu runāt!”
Lailata, pastiepusi roku, aptur garāko sievieti. „Ar jums vēlas runāt Antonija.” Viņa ieklausās. „Viņš saka, ka tas var pagaidīt. Tars, Nova, atbrīvojiet un iepletiet Pļāvēja rokas.”
„Un kā ar Virdžīniju?” jautā Tarss.
„Ja pieskarsies viņai, tad mirsi,” noskalda Kasijs. „Tas ir viss, kas tev jāzina.” Lai gan viņš tās neizrāda, dziļi Kasija skatienā mirdz bailes. Ja būtu varējis, viņš Mustangu nekad nebūtu vedis šurp. Atšķirībā no Valdnieces vīriem, no Šakāļa var sagaidīt jebko jebkurā laikā. Ajas sniegtā drošības garantija pēkšņi šķiet ļoti neuzticama. Kāpēc Valdniece atsūtīja mūs šurp?
„Neviens tavas trofejas neaiztiks,” rēgainajā, vienmuļajā balsī saka Lailata. „Izņemot Pļāvēju.”
„Man viņš jānogādā...”
„Mēs zinām. Bet mans saimnieks ir lūdzis kompensāciju par piedzīvotajām ciešanām. Kamēr nosēdāties, Valdniece sniedza viņam atļauju. Drošības pasākumi.” Lailata parāda viņam savu viedpulksteni. Kasijs izlasa pavēli un, pār plecu uz mani paraudzījies, nedaudz nobālē. „Vai tagad varam rīkoties, vai arī tu grasies šo ķildu turpināt?”
Kasijam nav izvēles. Viņš nospiež rokudzelžu pults taustiņu. Atveras metāla rokudzelži, kas slēdza manas rokas pie krūtīm. Tarss un Nova jau ir klāt, lai sagrābtu manas rokas un izstieptu tās sānis, apvijot ap plaukstu locītavām savas slāšu pātagas un velkot uz abām pusēm, līdz plecos sāk krakšķēt kauli.
„Tu ļausi viņiem tā izrīkoties?” Mustanga nikni kliedz uz Kasiju. „Kas noticis ar tavu godu? Vai tas ir tikpat neīsts kā tu pats?” Kasijs grasās ko teikt, bet Mustanga nospļaujas viņam pie kājām.
Antonija pretīgi smaida, viņu aizrāvis skats, kā ciešu sāpes. Lailata paņem no Kasija manu slāti un dodas pie ločSpārniem, kas pavadīja mūsu kuģi angārā. Tad viņa pieliek asmeni pie viena no kvēlojošajiem dzinējiem.
„Saki man, Pļāvēj, vai paņēmi priekšā manu mazo brālīti? Vai tāpēc viņš bija tik apburts ar tevi?” Tarss jautā, kamēr gaidām. Viņam acīs krīt iesmaržotas lokas. Viņš vienīgais nav noskuvis galvu. „Nu, tu nebūtu pirmais, kas aris šo lauku, ja saproti, ko ar to gribu teikt.”
Skatos taisni sev priekšā.
„Viņš ir labrocis vai kreilis?” uzsauc Lailata.
„Labrocis,” atbild Kasijs.
„Polluk, žņaugu!” Lailata dod norādījumus.
Aptveru, ko viņi grasās darīt, un asinis man dzīslās sastingst. Ir sajūta, it kā tas notiktu ar kādu citu. Pat tad, kad ap manu delmu tiek savilkts gumijas žņaugs un pirkstu galos sāk durties tirpu adatiņas.