Piedzīvoju īsu cerību mirkli, kad Mustanga un Kasijs beidzot nogriež Ajai atkāpšanās ceļu starp abiem. Nolecu lejā, lai palīdzētu uzbrukumā. Sieviete virpuļo un lokās kā starp trim virpuļviesuļiem nonācis vītols. Aja zina, ka viņas bruņas izturēs mūsu straujos cirtienus, bet mūsu āda ir daudz vārīgāka. Viņas cirtieni ir sekli, tie metodiski liek zaudēt asinis, viņa tos tēmē uz mūsu ceļu un roku cīpslām, kā mums abiem mācīja Lorns. Viedais, kurš izrok saknes.
Viņas asmens iegriežas dziļi manā apakšdelmā, nobrāž manus pirkstu kauliņus un norauj mazā pirkstiņa galu. Dusmās ieaurojos, bet ar dusmām vien nepietiek. Ar maniem instinktiem nepietiek. Mēs esam pārāk noguruši, viņas necilvēcības apdullināti. Lorns pārāk labi viņu mācījis. Pagriezusies viņa, ar abām rokām turēdama zobenu, grūž to mana krūškurvja labajā pusē. Mana pasaule sašūpojas. Šausmīgi ieaurojusies, viņa paceļ mani gaisā. Mētāju pēdas pusmetru virs klāja. Kasijs viņai uzbrūk, un viņa nokrata mani no asmens, lai atvairītu uzbrukumu. Smagi nogāžos zemē, šķiet, ka mans krūškurvis iegruvis. Kampju pēc gaisa, tik tikko spēju ievilkt elpu. Starp Aju un mani nostājas Kasijs un Mustanga.
„Nepieskaries viņam!” šņāc Mustanga.
Iestrēdzis starp divām Mikija dāvātajām un nostiprinātajām ribām, asmens neskāra manus orgānus, tomēr noplūstu ar asinīm. Mēģinu piecelties, rāpoju pa klāju. Pārguris no mēģinājumiem atbrīvoties, savā vietā uz grīdas mani vēro Šakālis. Par spīti līķu kaudzēm ap mums, viņš smaida, jo zina, ka Aja mani nogalinās. Ar atsvešinātu un dziestošu seju mūs vēro arī Valdniece, viņa atbalstīta pret holoklāja malu, Lisandera rokas satur viņu kopā. Aja met uz viņu baiļpilnus skatus, zinādama, ka Valdniecei vairs nav daudz laika.
„Kā jūs varējāt izvēlēties viņu, nevis mūs?” Aja nikni kliedz uz Mustangu un Kasiju.
„Vienkārši!” attrauc Mustanga.
Kasijs izvelk no kājai piestiprinātas maksts šļirci un pāri telpai pamet to man. „Izdari to, pirms viņa mūs nobeigusi, vecīt!” Pietraušos kājās, kamēr Aja nikni mēģina tikt man klāt, tomēr Kasijam un Mus-tangai pietiek spēka viņu aizkavēt. Viņa aizkaitināta auro. Visi trīs slīd asins lāmās, maniem draugiem drīz pietrūks spēka turēties viņai pretī. Tieku līdz holoklāja malai pretī Valdniecei un uzrāpjos augšā pie Sevro ķermeņa.
„Tu nevari aizbēgt!” Aja kliedz. „Es izduršu tev acis! Tev nav, kur bēgt, tu, rūsganais gļēvuli!” Taču es nebēgu. Es nokrītu ceļos pie Sevro. Viņa krūtis ir laboratorijas asiņu un saplēstu audekla gabalu haoss, ko radījuši Kasija šāvieni. Ar slāti atgriežu vaļā viņa kreklu. No viņa krūškurvja man pretī raugās seši ložu caurumi, grebtās miesas gabaliņi izskatās tik īsti. Viņa seja ir klusa un mierīga. Tomēr miers nav viņa dabā, un mēs vēl neesam to nopelnījuši. Noņemu uzgali šļircei, kas pilna ar Holi-dejas čūskas kodienu. Ar to pietiktu, lai atmodinātu mironi. Pat tādu, kas izliekas, izdzēris Nerola kodīgo hemantes ekstraktu. Novelku viņa vesti.
„Celies un velies, Goblin!” saku, pacēlis šļirci, klusi lūgdamies, kaut viņa sirds izturētu, un tad ietriecu to viņam krūtīs. Viņa acis atsprāgst vaļā.
„Nolāpīnīīīīīts!” 50S
62. OMNIS VIR LUPUS
Pielecis sēdus no komas, kuru izraisīja hemantes eļļa blašķē, ko viņš izdzēra, pirms atbrīvojām Kasiju, viņš pašaujas man garām, pieceļas kājās un vibrējošām rokām lūkojas visapkārt ar drudžainu, mežonīgu skatienu. Saķēris sirdi, elsdams aiz sāpēm tāpat kā es, kad Trigs un Holidcja izveda mani no cietuma. Pēdējais, ko viņš redzēja, bija mana seja izolatorā, bet nu Sevro pamodies šeit, iegrūsts kaujas vidū, kur grīdu visapkārt klāj asinis un līķi. Viņš paskatās uz mani ar aptrakušām, asinīm pieplūdušām acīm un norāda uz manu vēderu. „Tu asiņo! Derov! Tu asiņo!”
„Es zinu.”
„Kur tava roka? Tev nav nolāpītās rokas!”
„Es zinu!”
„Nolāpīts!” Viņa skatiens šaudās pār telpu, fiksē pie grīdas pienagloto Šakāli un asiņojošo Oktāviju, Aju, kura Kasiju un Mustangu spiež atkāpties. „Nostrādāja! Velns un elle, nostrādāja! Mums jāpalīdz zelt-vaidžiem, tu, sūdugalva! Celies! Celies augšā!" Sevro pierauj mani kājās un, iegrūdis rokā slāti, traucas uz holobedri, gaudodams atbaidošo kaujas saucienu, ko zem apsnigušām priedēm izgudrojām vēl kā bērni. „Es tevi nogalināšu, Aja! Es sadošu tev pa seju!”
„Tas ir Barka!” uz grīdas klaigā Šakālis. „Barka ir dzīvs!”
Sevro skrējienā paķer no miruša prētorieša pulsDūri un sabradā Šakāļa seju, neapstājies izraudams slāti, kas turēja jauno arhiGubernatoru
piespiestu pie zemes. Šaudams ar pulsDūri, viņš lido virsū Ajai. Aptracis no narkotikām un uzvaras, ko jau spēj saost.
Pulsa trieciens aizņirb pār Ajas vairogu, spilgti sarkani uzviļņo-dams pār visu viņas stāvu, tā viņu pietiekami apžilbinot, lai Kasijs beidzot varētu izdurt slāti cauri viņas aizsardzībai. Tik un tā viņa pagriežas, lai izvairītos no cirtiena, un tas viņu ķer tikai plecā, bet tad jau ir klāt Sevro, kurš divreiz iedur viņas muguras lejasdaļā. Aja sāpēs iestenas un atkāpjas. Pievienojos cīniņam, kamēr viņa atkāpjoties palielina attālumu starp mums. Tomēr uz grīdas aiz viņas paliek kas tāds, ko redzējis tikai retais — tieva asins strēlīte. Tās klāj Sevro slāti. Viņš noslauka tās no asmens gala un paberzē starp pirkstiem.
„Hahaha! Paskat tik uz šo! Tu tomēr asiņo! Paskatīsimies, cik daudz vēl tevī ir!” Viņš sakņūp kā dzīvnieks, kas pielavās upurim, kamēr Mustanga, Kasijs un es iespiežam viņu starp mums, izveidodami ap varenāko olimpisko bruņinieci četrstūri kā vilku bars, kas apsēdis lielu meža panteru. Atkāpjamies tās priekšā, kad tā uzbrūk, cērtam pa tās pakaļgalu, ievainojam sānus. Liekam noasiņot. Mēs esam četru cilvēku cietums. Sevro vēzē slāti, gaudodams kā traks.
„Aizveries!” Aja sauc, mezdamās viņam pretī. Taču Sevro palec atpakaļ, savukārt mēs ar Kasiju lecam uz priekšu un duram viņai. Aja bloķē Kasija cirtienu pa viņas kaklu un abus nākamos manevrus, tomēr nepagūst atvairīt manu uzbrukumu. Māņu kustībā grūžu slāti viņas vēderā, bet tad cērtu apakšstilbā, izgrūzdams asmeni cauri metālam. Tas dzirksteļo, tomēr manu asmeni nu klāj asinis. Mustanga iedur augšstilbā. Kad viņa man uzbrūk, es atraujos, likdams Ajai pasniegties uz priekšu, lai Sevro var atkal cirst. Viņš to dara un nikni pārcērt viņas labās kājas Ahileja cīpslu. Aja iestenas un paklūp, bet atbild cirtienam. Sevro veikli palec atpakaļ.
„Tu mirsi,” viņš ļauni šņāc. „Tu mirsi!”
„Aizveries!”
„Tas tev par Kvinnu,” viņš šņāc, kad Kasijs pārcērt viņas kreisā ceļa cīpslas. „Tas par Ragnāru.” Ar zemu cirtienu caurduru viņas labo augšstilbu. “Tas tev par Marsu!” Mustanga nocērt viņas roku pie elkoņa. Aja lūkojas lejup uz grīdu, it kā brīnītos, vai šis loceklis pieder viņai.
Tomēr viņai netiek dota atelpa. Sevro pamet malā savu pulsDūri, paceļ no zemes Patiesības bruņinieka slāti un palecies triec viņai krūtīs abus zobenus, tā palikdams iekāries rokturos pēdu virs zemes. Starp viņu sejām ir dažas collas, deguni gandrīz saskaras, kad Aja noslīd uz ceļiem, nolaizdama Sevro atpakaļ uz kājām.
„Omnis vir lupus.”
Sevro noskūpsta Ajas degunu un izvelk slātes no viņas krūtīm, ļaudams tām savīties pātagās ap viņa apakšdelmiem. Rokas iepletis, viņš atkāpjas no mirstošās Veidmaiņas bruņinieces, sava laikmeta dižākās cīnītājas, kamēr viņas pēdējās asinis pulsēdamas līst uz aukstās grīdas. Atrodoties joprojām uz ceļiem, Ajas skatiens bezpalīdzīgi aizslīd līdz Valdniecei, sievietei, kura bija kā māte viņas māsām, kura viņu uzaudzināja un mīlēja tik patiesi, cik nu spēj kāds, kurš valda pār Saules sistēmu, un nu mirst kopā ar viņu.