„Piedodiet, mana kundze...” Aja ievelk slapjus elpas vilcienus. „Neatvainojies,” Oktāvija dveš, gulēdama uz grīdas. „Tu degi spilgti, mana fūrija. Pats laiks... tevi atcerēsies.”
„Nēa, visdrīzāk nē,” Sevro nežēlīgi saka. „Saldus sapnīšus, Grimma!” Viņš nocērt Ajai galvu un iesper pa krūtīm. Viņas ķermenis sagāžas atmuguriski un nokrīt uz grīdas, kur Sevro uzlec uz tā un, nometies četrrāpus, iegaudojas. Redzot briesmīgo skatu, no Valdnieces lūpām izlaužas dobjš vaids. Valdniece aizver acis, un, kamēr tuvojamies viņai un Lisan-deram, pār vaigiem rit asaras. Abi ar Kasiju klibojam kopā — viņa roka man ap pleciem, lai atvieglotu spiedienu uz kāju, ko viņš velk nopakaļ. Mustanga mums seko. Sevro neitralizē Šakāli, uzsēzdamies viņam uz krūtīm un pār galvu vēzēdams slāti.
Izmircis vecāsmātes asinīs, Lisandcrs paķer no zemes Oktāvijas slāti un aizšķērso mums ceļu. „Es neļaušu jums viņu nogalināt!” „Lisander... nevajag,” dveš Oktāvija. „Ir jau par vēlu.”
Zēna acis pietūkušas no raudāšanas. Slāte trīc viņa rokās. Kasijs paiet viņam pretī un sniedz roku. „Nomet ieroci, Lisander. Es negribu darīt tev pāri.” Abi ar Mustangu saskatāmies. Oktāvija to ievēro, un tas noteikti liek viņas dvēselei nodrebēt. Lisanders zina, ka nevar ar mums cīnīties. Zēns ir prātīgs pat bēdās, nomet slāti un atkāpies truli nolūkojas mūsos.
Oktāvijas skatiens ir tāls un tumšs, jau pusceļā uz to otru pasauli, kur nevalda pat viņa. Es domāju, ka beigās no viņas sagaidīsim spītu vai lūgšanos kā no Viksa vai Antonijas. Tomēr viņa nav vāja pat šobrīd. Beigās no Valdnieces plūst skumjas par zaudētiem mīļajiem. Viņa neradīja hierarhiju, tomēr savu laiku bija tās sargātāja. Un tāpēc mums no viņas jāprasa atbildība.
„Kāpēc?” drebēdama bēdās, Oktāvija jautā Kasijam. „Kāpēc?”
„Jo jūs melojāt,” viņš atbild.
Kasijs klusēdams no munīcijas jostas izvelk mazu holokubu — īkšķa izmēra trijstūrveida prizmu — un ieliek to viņas asiņainajās rokās. Pa tās plaknēm dejo attēli, kas parādās gaisā virs Valdnieces rokām. Lejot pār viņu zilu gaismu, tiek atskaņota Kasija ģimenes nāves aina. Pa gaiteni kustas ēnas, kas kļūst par vīriem skarabĀdās. Viņi gaitenī nodur Kasija tanti un dodas tālāk, pēc brīža vilkdami bērnus, kurus noslepkavo ar slā-tēm un zābakiem. Tiek atvilkti un kaudzē samesti vēl citi līķi, kas tiek aizdedzināti, lai nebūtu izdzīvotāju. Tonakt mira vairāk nekā četrdesmit bērnu un ģimenes locekļu bez rētām. Viņi domāja, ka šo grēku varēs uzkraut krituša vīra pleciem. Tomēr to izdarīja Šakālis. Viņš izbeidza karu starp Bellonām un Augustiem, un maksa, ko viņš prasīja par manu Triumfu, bija Valdnieces sadarbība un klusēšana.
„Jūs jautājat man, kāpēc?” Kasija balss ir tik tikko skaļāka par čukstu. „Tāpēc, ka jums nav goda. Es kā olimpiskais bruņinieks devu zvērestu godāt Nolīgumu, nest taisnīgumu cilvēces Sabiedrībā. Jūs zvērējāt to pašu, Oktāvij. Tomēr aizmirsāt, ko tas nozīmē. Aizmirsuši ir visi. Tāpēc šī pasaule ir greiza. Varbūt nākamā būs labāka.”
„Šī pasaule ir labākais, ko varam atļauties,” čukst Oktāvija.
„Vai jūs tiešām tam ticat?” jautā Mustanga.
„No visas sirds.”
„Tādā gadījumā man jūsu žēl,” saka Mustanga.
Tāpat arī Kasijs. „Mana sirds piederēja manam brālim. Un es vairs neticu pasaulei, kas saka, ka viņš bija pārāk vājš, lai būtu pelnījis dzīvot.
Viņš būtu tam ticējis. Cerībai par kaut ko jaunu.” Kasijs paskatās uz mani. „Džuliana dēļ es arī varu tam noticēt.”
Kasijs sniedz no savas kabatas man vēl divus holokubus. Pirmajā redzama manu draugu noslepkavošana Triumfā. Otrs domāts Novidum; ieraudzījuši šo pārraidi, viņi zinās, ka esmu devis triecienu ari viņu vārdā. Politika nekad neguļ. Ielieku abus holokubus Valdnieces rokās blakus pirmajam. Viņas priekšā iemirdzas Rēja. Zili balts pavadonis, skaists blakus tā brāļiem Japetam un Titānam, kas riņķo ap milzi Saturnu. Tad virs pavadoņa ziemeļpola nevainīgi nozib vairāki tikko manāmi uzplaiksnījumi, zili baltās planētas virsmu aprij uguns sēnes.
Kad Valdnieces acīs liesmo kodoluguns, Mustanga paiet malā, lai varu notupties pie mirstošās sievietes un klusi viņu uzrunāt, lai viņa zina, ka beigās viņu uzmeklējis taisnīgums, nevis atriebība.
„Manai tautai ir leģenda par būtni, kas stāv pie ceļa, kurš ved uz aizsauli. Viņš ir tiesnesis pār labo un ļauno. Viņa vārds ir Pļāvējs. Es neesmu viņš. Es esmu tikai cilvēks. Bet drīz jūs viņu satiksiet. Drīz viņš jūs tiesās par visiem jūsu grēkiem.”
„Grēkiem?" Oktāvija nošūpo galvu un palūkojas uz trim hologrammām, kas dejo viņas plaukstās, šiem trim pilieniem viņas grēku jūrā. „Tie ir upuri. Tie tiek prasīti no Valdnieka,” viņa saka, sakļaudama ap kubiem plaukstas. „Tie ir mani tāpat kā mani triumfi. Tu redzēsi. Tu būsi tāds pats, iekarotāj.”
„Nē. Nebūšu.”
„Ja nav saules, visapkārt var būt tikai tumsa.” Valdniece nodrebinās, viņai salst. Apspiežu vēlmi viņai kaut ko uzsegt. Oktāvija zina, ko aiz sevis atstāj. Pēc viņas nāves sāksies cīņa par troni. Tā saplosīs Zeltu. „Kādam... kādam ir jāvalda, citādi pēc tūkstoš gadiem bērni jautās: „Kurš iznīcināja pasaules? Kurš apdzēsa visu gaismu?” Viņu vecāki atbildēs, ka tas biji tu.” Tomēr es to jau zinu. Es to zināju, kad jautāju Sevro, vai viņš zina, kā viss beigsies. Es neaizstāšu tirāniju ar haosu. Kārtībai jābūt pat tad, ja tā balstīta uz kompromisu. Tomēr viņai to nesaku. Valdniece sāpīgi norij siekalas, viņai grūti pat elpot. „Paklausies manī. Tev viņš jāaptur. Tev... jāaptur... Adrijs...”
Tie ir pēdējie Oktāvijas au Lunas vārdi. Tiem izskanot, Rejas uguns viņas acīs apdziest, paverot durvis uz nebeidzamu tumsu, auksto, zelta ieskauto zīlīti pamet dzīvība. Aizveru viņas plakstus. Viņas aiziešanas, vārdu un baiļu nomākts.
Sešdesmit gadus valdījusī Sabiedrības Valdniece ir mirusi.
Un es jūtu tikai bailes, jo Šakālis sācis smieties.
63. KLUSUMS
Viņa smiekli atbalsojas no telpas sienām. Viņa seja ir bāla hologrammu spīdumā, kur tumsā viens pret otru cīnās pavadonis un flotes. Mustanga ir izslēgusi holoklāja pārraidi un jau analizē Valdnieces datu centru, kamēr Kasijs pieiet pie Lisandera, bet es pieceļos no Oktāvijas līķa. Mans augums svilst no brūcēm.
„Ko viņa ar to gribēja teikt? Kāpēc apturēt viņu?” man jautā Kasijs.
„Es nezinu.”
„Lisander?”
Apkārtējās šausmas zēnu tā traumējušas, ka viņš nespēj parunāt. „Video pārraidīts uz kuģiem un planētām,” saka Mustanga. „Cilvēki redz Oktāvijas nāvi. Sakaru ceļi tiek pārpludināti. Neviens nezina, kas vada Sabiedrību. Mums jākustas tagad, pirms tie apvienojušies kāda vadībā.”
Abi ar Kasiju tuvojamies Šakālim. „Ko tu izdarīji?” noprasa Sevro. Viņš sakrata sīko vīru. „Par ko viņa runāja?”
„Novāc no manis savu suni,” zem Sevro ceļiem saka Šakālis. Pavelku Sevro nost. Viņš riņķo ap Šakāli, joprojām trīcēdams no adrenalīna.
„Ko tu izdarīji?” noprasu.
„Nav jēgas ar viņu runāt,” saka Mustanga.
„Nav jēgas? Kāpēc, tavuprāt, Valdniece pielaida mani sev klāt,” uz grīdas gulēdams, jautā Šakālis. Piespiedis ievainoto roku pie krūtīm, viņš notupstas uz ceļa. „Vai tikai viņa nebaidījās no pistoles man pie jostas tāpēc, ka pastāvēja lielāki draudi, kas viņu savaldīja?”