Viņš palūkojas uz mani caur izjukušām matu šķipsnām. Par spīti redzētajai asinspirtij, viņa skatiens ir mierīgs.
„Es atceros, kāda bija sajūta būt apraktam zem zemes, Derov,” viņš lēni iesāk. „Aukstā akmens pieskārienu rokām. Mani Plutona nama biedri saspiedušies apkārt tumsā. Viņu elpas garaiņi, viņu skatieni. Atceros, cik ļoti baidījos no zaudējuma. Atceros, cik ilgi gatavojos, cik niecīgs biju sava tēva acīs. Tajos dažos mirkļos bija visas manas dzīves svars. Tas viss slīdēja caur pirkstiem. Mēs bēgām no Vulkāna un pametām savu pili. Viņi nāca tik strauji. Grasījās mūs paverdzināt. Brīdī, kad uzspridzināju raktuves, caur tuneli vēl skrēja pēdējie mana nama biedri, bet arī Vulkāns. Prātā dzirdēju tēva balsi. Viņš man teica, ka nemaz nav pārsteigts, ka es tik ātri izkritu no spēles. Pagāja nedēļa, līdz nogalinājām kādu meiteni un apēdām viņas kājas, lai izdzīvotu. Viņa lūdzās, lai to nedarām. Lūdzās, lai ņemam kādu citu. Taču tobrīd es iemācījos, ka neviens neizdzīvo, ja kāds neuzupurējas.”
Sākušās dziļi vēderā un kāpdamas augšup, mani pārņem aukstas bailes. „Mustanga...”
„Tās ir šeit,” viņa šausmās izdveš.
„Kas notiek? Kas ir šeit?” šņāc Sevro.
„Derov...” čukst Kasijs.
„Kodolieroci neatrodas uz Marsa,” es saku. „Tie ir uz Lunas.”
Šakāļa smaids stiepjas platāks. Viņš lēni pieceļas, un neviens no mums neuzdrīkstas viņam pieskarties. Viss nostājas savās vietās. Spriedze starp viņu un Valdnieci. Draudīgie mājieni. Viņa pārdrošība, ienākot Valdnieces patvērumā. Tas, ka viņš bez sekām izsmēja Aju.
„Ak, sūdu būšana! Nu ir sūdi. Sūdi. Sūdi." Sevro plēš savu grebeni. „Sūdu būšana!”
„Es nekad neesmu gribējis spridzināt uz Marsa,” Šakālis stāsta. „Es uz Marsa piedzimu. Tas ir mans mantojums, mana balva, no kuras plūst viss pārējais. Tā hēlijs ir impērijas asinis. Taču šis pavadonis. Šī tukšā lode, tāpat ka Oktāvija, ir nodevīga vecene, kas izsūc Sabiedrības kaulu smadzenes un ķērkst par to, kas bijis, nevis par to, kas varētu būt. Un Oktāvija ļāva man to paņemt ķīlniekos. Tāpat kā ļausiet jūs, jo esat vāji un Institūtā neiemācījāties to, kas jums būtu jāzina. Lai uzvarētu, kaut kas ir jāupurē.”
„Mustanga, vai vari atrast bumbas?” prasu. „Mustanga!”
Viņa ir satriekta un zaudējusi valodu. „Nē. Viņš būs nomaskējis radiācijas pēdas. Pat tad, ja mēs tās atrastu, nevarētu deaktivizēt...” Viņa pasniedzas pēc rācijas, lai sazinātos ar mūsu floti.
„Ja zvanīsi, es ik pēc minūtes detonēšu vienu bumbu,” Šakālis saka, pabungodams pa ausi, kur implantēta sīka rācija. Lailata noteikti klausās. Detonators noteikti ir pie viņas. Lūk, ko viņš ar to domāja. Lailata ir viņa apdrošināšana. „Vai es tiešām atklātu jums savu plānu, ja jūs tajā spētu kaut ko mainīt?” Viņš sakārto matus un noslauka no bruņām asinis. „Bumbas tika uzstādītas pirms vairākām nedēļām. Sindikāts tās slepus izvadāja pa visu pavadoni. Pietiekami daudz, lai izraisītu kodol-ziemu. Otru Reju, tā teikt. Kad tās bija izvietotas, pastāstīju Oktāvijai, ko esmu izdarījis, un izvirzīju savus nosacījumus. Viņa turpinātu Valdnieces amatā, līdz tiktu apspiesta sacelšanās, kas... acīmredzot... piedzīvoja pārsteidzošu pavērsienu. Un pēc tam mūsu uzvaras dienā viņa sasauktu Senātu, atteiktos no Rīta troņa un kā savu pēcteci nosauktu mani. Apmaiņā pret to es neiznīcinātu Lunu.”
„Tāpēc Oktāvija sapulcinājusi senatorus,” Mustanga riebumā saka. „Lai tu varētu kļūt par Valdnieku?”
Jā.”
Atkāpjos no viņa, juzdams plecos cīņas smagumu, piepūles radīto ķermeņa nogurumu, asins zudumu un tagad šo... šo ļaunumu. Šī savtība ir neaptverama.
“Tu esi nolāpīti jucis!” izsaucas Sevro.
„Viņš nav jucis,” saka Mustanga. „Tad es viņam vēl varētu piedot. Adrij, uz šī pavadoņa dzīvo trīs miljardi cilvēku. Tu negribi būt tāds nelietis.”
„Es viņiem esmu vienaldzīgs. Kāpēc gan lai man rūpētu viņi?” Šakālis jautā. „Tas viss ir spēle. Un es esmu uzvarējis.”
„Kur ir bumbas?” spērusi draudīgu soli viņa virzienā, prasa Mustanga.
„Nē, nē,” viņš sabar māsu. „Pieskaries kaut matam uz manas galvas, un Lailata uzspridzinās bumbu.” Mustanga ir satriekta.
„Tie ir cilvēki!” viņa saka. „Adrij, tavās rokās ir vara uzdāvināt trim miljardiem cilvēku viņu dzīvības. Lielāku varu neviens nevarētu vēlēties! Tev ir iespēja būt labākam nekā tēvs. Labākam nekā Oktāvija...”
„Tu mazā, vīzdegunīgā kuce!” viņš saka, klusi, neticīgi iesmē-jies. „Tu patiešām domā, ka joprojām vari ar mani manipulēt! Šī ir uz tavas sirdsapziņas. Lailata, uzspridzini bumbu dienvidu Miera jūrā.” Visi palūkojamies uz pavadoņa hologrammu virs mūsu galvām veltīgā cerībā, ka viņš kaut kādā veidā mūs maldina. Ka viņa teiktais pārraidē nesasniegs mērķi. Tomēr vēsajā hologrammā iemirdzas sarkans, plaukstošs punkts — maza, gandrīz nemanāma animācija, kas aptver desmit kilometrus no pilsētas. Mustanga piesteidzas pie datora. „Tas ir kodolsprādziens,” viņa nočukst. „Šajā rajonā dzīvo vairāk nekā pieci miljoni cilvēku.”
„Dzīvoja,” nosaka Šakālis.
„Tu, nenormālais...” iekliedzas Sevro un metas Šakālim virsū. Kasijs nostājas ceļā un atgrūž viņu atpakaļ. „Lasies nost no ceļa!”
„Sevro, nomierinies!”
„Uzmanīgi, Goblin! Ir vēl simtiem tādu pašu,” tīksminās Šakālis.
Sevro satriekts ķer pie sirds, kas šobrīd noteikti sāp no narkotikām. „Derov, ko mēs darīsim?”
„Jūs paklausīsiet,” saka Šakālis.
Piespiežu sevi pajautāt: „Ko tu gribi?”
„Ko es gribu?” Viņš ar zobiem aptin auduma gabalu ap asiņojošo roku. „Es gribu, lai esi tas, kas allaž esi gribējis būt, Derov. Es gribu, lai esi kā tava sieva. Moceklis. Nogalini sevi. Te. Manas māsas priekšā. Apmaiņā pret to dzīvos trīs miljardi dvēseļu. Vai allaž neesi to vēlējies? Būt par varoni? Tu mirsi, bet es tikšu kronēts par Valdnieku. Iestāsies miers.”
„Nē,” saka Mustanga.
„Lailata, uzspridzini vēl vienu bumbu! Šoreiz Čūsku jūrā.”
Displejā izplaukst vēl viens sarkans zieds. Atomsprādziens aprauj miljoniem cilvēku dzīvības.
„Izbeidz!” izsaucas Mustanga. „Lūdzu! Adrij!”
„Tu tikko nogalināji sešus miljonus cilvēku,” neaptverdams dveš Kasijs.
„Viņi domās, ka tie esam mēs!” nikni rūc Sevro.
Šakālis piekrīt. „Katra bumba izskatās kā daļa invāzijas. Lūk, tavs mantojums, Derov. Padomā par bērniem, kas tagad deg. Padomā, kā kliedz viņu mātes. Cik daudzus tu vari izglābt, vienkārši nospiežot gaili.”
Mani draugi skatās uz mani, bet es esmu tālu prom un klausos, kā Likosas tuneļos vaid vējš. Saožu agros rītos norasojušo tehniku. Zinādams, ka Eo mani gaidīs, kad pārnākšu mājās. Kā tagad, kad viņa gaida mani bruģētā ceļa galā, tāpat kā Nerols, Pakss, Ragnārs un Kvinna, es ceru, ka ari Roks, Loms, Takts un pārējie. Nāve nebūtu beigas. Tas būtu kaut kā jauna sākums. Man ir tam jātic. Tomēr mana nāve šajā pasaulē atstātu Šakāli. Tā atstātu viņam varu pār tiem, kurus mīlu, pār tiem, kuru dēļ esmu cīnījies. Es vienmēr esmu domājis, ka miršu, pirms viss beigsies. Esmu turpinājis ar apziņu, ka esmu nolemts. Tomēr mani draugi ir iedvesuši manī mīlestību, iedvesuši atpakaļ manos kaulos ticību. Viņi atdevuši man vēlēšanos dzīvot. Likuši man vēlēties celt kaut ko jaunu. Mustanga skatās uz mani ar asaru pielijušām acīm, un es zinu, ka viņa grib, lai izvēlos dzīvību, tomēr neveiks izvēli manā vietā.
„Derov? Kāda ir tava atbilde?”
„Nē.” Iesitu viņam pa rīkli. Viņš ķērkst. Nespēj paelpot. Nogāžu Šakāli zemē un metos virsū, piespiedis viņa rokas pie grīdas ar ceļiem tā, ka viņa galva atrodas man starp kājām. Iegrūžu viņa mutē roku. Šakāļa acīs mirdz vājprāts. Kājas spārdās. Viņa zobi sakož manus pirkstu kauliņus, kas sāk asiņot.