Pēdējoreiz, kad biju viņu noķēris, es atņēmu viņam nepareizo ieroci. Kas gan ir rokas tādam radījumam kā viņš? Viss viņa ļaunums, visi viņa meli tiek vērpti ar mēli. Tāpēc sagrābju to savā ellesnirēja plaukstā, iespiežu starp rādītājpirkstu un īkšķi kā gaļīgu, mazu zemesčūsku, kas
tā ari ir. „Lūk, kā stāsts vienmēr būtu beidzies, Adrij,” saku, lūkodamies lejup uz viņu. „Ne ar taviem kliedzieniem. Ne ar niknumu. Bet ar tavu klusumu.”
Un ar strauju kustību izrauju Šakālim mēli.
Viņš zem manis kliedz. No izkropļotā stumbeņa rīkles galā burbuļo asinis. Tās šķīst pār viņa lūpām. Viņš mētājas zem mana tvēriena. Atraujos no viņa un drūmās dusmās izslejos, turēdams rokā sava ienaidnieka asiņaino instrumentu, kamēr viņš vaid uz grīdas, jūtu caur mani plūstam naidu un redzu savu draugu satriektos skatienus. Atstāju rāciju viņa ausī, lai Lailata dzird viņa vaidus, un pieeju pie hologrammas kontroles paneļa, kur izsaucu Viktras kuģi. Parādās viņas seja, ieraudzījusi mani, Viktra iepleš acis.
„Derov... tu esi dzīvs...” viņa izdveš. „Sevro... kodolsprādzieni... "
„Tev jāiznīcina Marsa lauva" saku. „Bumbas uz pavadoņa virsmas detonē Lailata. Pilsētās paslēpts vēl simtiem kodolgalviņu. Notriec to kuģi!”
„Tas atrodas viņu ierindas centrā,” Viktra protestē. „Mēģinādami nokļūt līdz tam, iznīcināsim savu floti. Paies stundas, ja vispār to spēsim!"
„Vai nevaram apslāpēt viņu signālu?” prasa Mustanga.
„Nē.”
„Elektromagnētiskā pulsa lādiņi?” nostājies man aiz muguras, vaicā Sevro. Viņu ieraugot, Viktras seja atplaukst, bet tad viņa pakrata galvu.
„Viņiem ir vairogi'' viņa saka.
„Izmanto elektromagnētiskā pulsa lādiņus uz bumbām, lai sabojātu viņu radio raidītājus,” saku. „Izšaujiet Dzelzs lietu un metiet elektromagnētiskā pulsa lādiņus uz pilsētām, līdz vairs nav signāla.”
„Un iegrūst trīs miljardus cilvēku atpakaļ viduslaikos?” prasa Kasijs.
„Mūs noslaktēs," Viktra saka. „Mēs nevaram uzsākt Dzelzs lietu. Tā pazaudēsim savu armiju! Un Zelts vienkārši paturēs savu pavadoni."
Uzsprāgst vēl viena bumba. Šoreiz tuvāk dienvidpolam. Un tad ceturtā pie ekvatora. Mēs zinām, kādas ir katra sprādziena sekas. „Lailata nezina, kas tieši noticis ar Adriju,” Kasijs ātri bilst. „Cik lojāla viņa ir? Vai viņa uzspridzinās tās visas?”
„Ne tik ilgi, kamēr viņš vēl vaidēs,” saku. Es vismaz tā ceru.
„Atvainojiet,” saka šika balstiņa. Pagriezušies ieraugām, ka aiz mums stāv Lisanders. Šajā haosā par viņu aizmirsām. Zēna acis sasār-tušas no raudāšanas. Sevro paceļ pulsDūri, lai viņu nošautu. Kasijs pasit to malā.
„Sazinieties ar manu krusttēvu,” Lisanders drosmīgi saka. „Piezvaniet Pelnu valdniekam. Viņš zinās, ko darīt.”
„Ak, ka tik ne arī...” netic Sevro.
„Mēs tikko nogalinājām Valdnieci un viņa meitu,” saku. „Pelnu valdnieks...”
„Iznīcināja Reju,” mani pārtrauc Lisanders. „Jā. Un tas atņēmis viņam sirdsmieru. Sazinieties ar viņu, un viņš jums palīdzēs. Mana vecmāmiņa būtu gribējusi, lai viņš to dara. Luna ir mūsu mājas.”
„Viņam taisnība,” pastumdama mani nost no pults, saka Mustanga. „Derov, paej nost!” Viņa tā koncentrējusies, ka ir apdullusi. Nespēj sakopot domas, bet sāk vērt vaļā tiešos sakaru kanālus ar zeltu flotes prētoriem. Slaidie vīrieši un sievietes parādās ap mums kā sudrabaini rēgi, kas stāv starp līķiem, kuru nāvē noskatījās. Pēdējais parādās Pelnu valdnieks. Viņa seju izķēmojušas dusmas. No mūsu rokas kritusi gan viņa meita, gan saimniece.
„Be/lona, Augusta,” viņš rūc, ieraudzījis starp mums Lisanderu. „Vai nepietiek ar..''
„Krusttēv, mums nav laika apvainojumiem,” viņu pārtrauc Lisanders.
„Lisander..."
„Lūdzu ieklausies, kas viņiem sakāms! No tā atkarīga mūsu pasaules nākotne!”
Mustanga sper soli uz priekšu un paceļ balsi. „Flotes prētori, Pelnu valdniek! Valdniece ir mirusi. Kodolsprādzieni, kas šobrīd iznīcina jūsu mājas, nav sarkano ieroču radīti. Tie nāk no jūsu pašu arsenāla, ko nozaga mans brālis. Viņa prētore Lailata uzrauga vairāk nekā četrsimt kodolgalviņu detonāciju no Marsa lauvas komandtiltiņa. Viņi turpinās, ja Lailata nebūs mirusi. Mani izcilie biedri, pieņemiet pārmaiņas vai pieņemiet aizmirstību. Izvēle ir jūsu ziņā.”
„Tu esi nodevēja..." šņāc viens no prētoriem.
Lisanders no holoklāja aiziet līdz galdam, pie kura pirms tam sēdēja. Viņš paņem vecāsmātes scepteri un atgriežas, kamēr prētori nomētā Mustangu ar apvainojumiem.
„Viņa nav nodevēja,” zēns saka, sniegdams Mustangai scepteri. Viņa rokas notraipītas ar vecāsmātes asinīm. „Viņa ir mūs iekarojusi.”
64. LAI SVEICINĀTA
Marsa lauva mirst nožēlojamā nāvē, kad to no visām pusēm apšauda gan lojālisti, gan dumpinieki. Redzot, kā uz Lunas uzliesmo kodolsprādzieni, asinskāre starp abām flotēm tika noslāpēta ātrāk, nekā to būtu spējis panākt kāds pamiers vai cita vienošanās. Skatīties, kā sadeg skaistums, patiesi patīk tikai retajam. Tomēr tas deg. Pirms īmuvū aizmieg mūžīgā miegā, tiek uzspridzinātas vairāk nekā divpadsmit bumbas, kas starp tērauda un betona pilsētām izplēš jaunas uguns un pelnu pilsētas. Pavadoni sagrābis nemiers.
Tāpat kā Zelta armādu. Līdz ar ziņām par Valdnieces nāvi un kodolsprādzieniem Sabiedrība nodreb zem mūsu kājām. Turīgi prētori sapulcina savus personīgos kuģus un atšķeļas no flotes, lai dotos mājās uz Venēru, Merkuru vai Marsu. Viņi nav vienoti, jo vairs nesaprot, kas viņus vieno.
Oktāvija valdījusi sešdesmit gadus. Vairumam šobrīd dzīvojošo viņa ir vienīgā Valdniece, ko tie jebkad pazinuši. Mūsu civilizācija svārstās bezdibeņa malā. Uz visa pavadoņa nestrādā elektroapgādes tīkli. Kamēr mēs gatavojamies pamest Valdnieces patvērumu, izplatās panika un nemieri. Mums sagatavots kuģis, ar ko aizbēgt, bet no tā, ko esam izdarījuši, nav glābiņa. Esam izgriezuši Sabiedrības sirdi. Kas ieņems tās vietu, ja dosimies prom?
Mēs zinājām, ka ar ieroču spēku Lunu nekad neuzvarēsim. Tomēr tas nekad nav bijis mūsu mērķis. Tāpat kā Ragnārs nevēlējās cīnīties, 5*3
līdz visi zelti būs miruši. Viņš zināja, ka atslēga ir Mustanga. Vienmēr ir bijusi. Tāpēc viņš riskēja ar mūsu dzīvībām, atlaizdams Kavaksu. Tagad Mustanga stāv zem ievainotā pavadoņa hologrammas un dzird pilsētas klusos kliedzienus tikpat skaidri kā es. Pieeju viņai tuvāk.
„Vai esi gatava?” jautāju.
„Ko?” Viņa pakrata galvu. „Kā viņš varēja izdarīt ko šādu?” „Nezinu,” saku. „Bet mēs varam to vērst par labu.”
„Kā? Šis pavadonis būs īsta elle,” viņa saka. „Desmitiem miljonu bojāgājušo. Tāds posts...”
„Un mēs kopā varam to atjaunot.”
Vārdi pilda viņu ar cerību, it kā Mustanga tikai tagad būtu atcerējusies, kur atrodamies. Ko esam izdarījuši. Ka esam kopā un dzīvi. Viņa strauji samirkšķina skropstas un uzsmaida man. Tad Mustanga palūkojas uz manu roku, kur reiz bija labā plauksta, un pieskaras manam vēderam, kur mani sadūra Aja. „Kā tu joprojām spēj nostāvēt?”
„Tāpēc, ka viss vēl nav beidzies.”
Apskrambāti un asiņojoši pievienojamies Kasijam, Lisanderam un Sevro pie durvīm, kas ved ārā no Valdnieces patvēruma, un Kasijs ievada Olimpisko kodu, lai tās atvērtu. Viņš apstājas un paosta gaisu. „Kas tā par smaku?”