„Ož pēc kanalizācijas,” es saku.
Sevro koncentrējies lūkojas uz slātēm, ko atņēma Ajai, viena no tām piederēja Lornam. „Man liekas, ka ož pēc uzvaras.”
„Vai tu pietaisīji bikses?” Kasijs prasa, samiedzis acis. „Pietaisīji!” „Sevro...” bilst Mustanga.
„Tā ir neapzināta muskuļu reakcija uz viltus nāvi un to, ka sarijies milzīgu daudzumu hemantes eļļas!” Sevro atcērt. „Vai domājat, ka es to būtu darījis tīšām?”
Abi ar Kasiju saskatāmies.
Paraustu plecus. „Nu, varbūt.”
„Vispār jau jā.”
Viņš parāda mums rupju žestu un savelk seju, piepūtis vaigus, līdz izskatās, ka grasās eksplodēt. „Kas notiek?” jautāju. „Vai tu joprojām...”
„Nē!” Sevro iemet man ar savu ūdens pudeli. „Tu, pakaļas caurums, iedūri man krūtīs adatu, kas pilna ar adrenalīnu. Man ir sirdslēkme.” Viņš atgaiņā mūsu rokas, kad cenšamies palīdzēt. „Ir jau labi. Ir jau labi.” Sevro mirkli pasēc, bet tad saviebies izslējās.
„Vai esi drošs, ka esi prīmā?” jautā Mustanga.
„Nejūtu kreiso roku. Man droši vien vajag dzeltenā palīdzību.”
Sprauslādami smejamies. Izskatāmies pēc staigājošiem miroņiem. Man no kājām neļauj nokrist vienīgi pie prētoriešiem atrastās stimulantu šļirces. Kasijs klibo kā vecs vīrs, bet patur Lisanderu savā tuvumā, ar izvilktu slāti uzlikdams veto visiem Sevro piedāvājumiem šeit un tagad pielikt punktu Lunas dzimtai. „Zēns atrodas manā aizsardzībā,” Kasijs norūc. Un tagad viņš nāk kopā ar mums kā likumības garants.
„Es jūs visus mīlu,” saku, kad durvis vaidēdamas slīd vaļā. Ciešāk satveru bez samaņas guļošo Šakāli, kuru nesu uz pleca kā trofeju. „Lai kas arī notiktu.”
„Pat Kasiju?” jautā Sevro.
„Šodien mani it īpaši!” Kasijs saka.
„Turieties tuvumā,” saka Mustanga un sažņaudz ciešāk scepteri.
Paveras pirmās lielās durvis. Mustanga saspiež manu plaukstu. Sevro aiz bailēm vibrē. Tad iedārdas otras durvis un pavērušās atklāj skatam ar prētoriešiem pilnu gaiteni, viņu ieroči notēmēti uz bunkura ieeju. Mustanga dodas uz priekšu, katrā rokā nesdama pa vienam varas simbolam.
„Prētorieši, jūs kalpojat Valdniecei. Viņa ir mirusi. Aust jauna zvaigzne.”
Viņa turpina iet tiem pretī un nepalēnina gaitu, kad tuvojas pret sevi pavērsto ieroču sienai. Izskatās, ka jauns zelts ar niknu skatienu varētu nospiest gaili. Tomēr viņa vecais kapteinis uzliek roku uz jaunekļa pistoles un nolaiž stobru.
Un viņi Mustangas ceļā pašķiras. Viens pēc otra pašķiras un nolaiž ieročus. Atkāpjas, lai viņa paietu garām. Ķiveres ieslīd atpakaļ bruņās. Nekad neesmu redzējis tik cildenu un varenu sievieti, kāda šobrīd ir Virdžīnija. Viņa ir vētras acs viesulī, un mēs sekojam viņai pa pēdām.
Klusēdami braucam augšā ar Pūķa rīkles liftu. Mums līdzi nāk vairāk nekā četri duči prētoriešu.
Citadeli sagrābis haoss. Kalpotāji izlaupa telpas, sargi pa diviem, pa trim pamet savus posteņus, noraizējušies par ģimenes locekļiem vai draugiem. Obsidiāni, kuri pēc mūsu teiktā tuvojas, joprojām atrodas orbītā. Sēlja un viņas ļaudis ir kuģos. So viltību izspēlējām tikai tāpēc, lai izvilinātu no telpas karavīrus. Tomēr izskatās, ka ziņa ir izplatījusies. Valdniece ir mirusi. Nāk obsidiāni.
Visā šajā juceklī ir tikai viena vadone. Un, kamēr virzāmies caur Citadeles melnā marmora gaiteņiem, garām augstām zeltu skulptūrām un durvīm uz valsts departamentiem, aiz mums pulcējas karavīri; viņu zābaku soļi atbalsojas marmora gaiteņos, lai pievienotos Mustangai, vienīgajam jēgas un varas simbolam šajā ēkā. Viņa augstu gaisā pacēlusi abus savas varas simbolus, un tie, kuri sākotnēji vērš pret mums ieročus, ieraugot šos simbolus, mani, Kasiju un augošo karavīru pulku aiz mums, aptver, ka grasās cīnīties ar paisuma vilni. Viņi mums piebiedrojas vai bēg. Daži uz mums izšauj vai nelielās grupās cenšas aizšķērsot ceļu, bet viņi tiek apturēti, pirms nokļūst desmit metru attālumā no Mustangas.
Kad esam nonākuši pie milzīgajām, ziloņkaula baltajām durvīm uz Senāta telpām, kur sapulcējušos senatorus apsargā prētorieši, mums aiz muguras jau ir simtiem kareivju liela armija. Un ceļu uz Senāta palātu aizšķērso tikai niecīga prētoriešu ierinda. To veido divdesmit cilvēki.
Priekšā iznāk elegants zelta bruņinieks, palātu sargājošo vīru komandieris. Viņš pamet skatu uz simtu aiz mums un redz violetajās bruņās tērptos sekotājus, kurus Mustanga sapulcējusi, arī obsidiānus, pelēkos un mani. Un viņš pieņem lēmumu. Bruņinieks spēji salutē Mustangai.
„Manam brālim Citadelē ir trīsdesmit vīru,” Mustanga saka. „Kaulu mednieki. Atrodiet viņus un arestējiet, kapteini. Ja viņi pretojas, nogaliniet.”
„Jā, lēdija Augusta.” Viņš uzsit knipi un dodas prom ar saujiņu kareivju. Abi obsidiāni, kuri sargā durvis, atgrūž tās mūsu priekšā vaļā, un Mustanga iesoļo Senāta palātā.
Tā ir ārkārtīgi plaša telpa. Pakāpēs veidots balta marmora amfiteātris. Lejā tā centrā atrodas podijs, no kura Valdnieks vada desmit palātas līmeņus. Ieejam no ziemeļu puses un iztraucējam sanāksmi. Simtiem apaļu politiķu ačteļu pāru savu augstprātīgo uzmanību pievērš mums. Viņi būs redzējuši tiešraidi. Redzējuši mirstam Oktāviju. Redzējuši kodolsprādzienus postām viņu pavadoni. Un kaut kur šajā telpā Roka māte piecelsies no savas vietas un, kaklu staipīdama, vēros, kā mūsu asiņainā banda cauri senatoru pūlim slāj lejup pa baltajām marmora kāpnēm uz telpas centru, kliedzienu un protestu vietā ienesot telpā klusumu. Lisanders seko Kasijam.
Var dzirdēt panikā sēcošo Senāta spīkera elpu, kamēr viņa sārtie asistenti palīdz salīkušajam stāvam nokāpt no podija, kur viņš tikko bija vadījis kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Viņi bija sākuši vēlēšanas. Šeit un tagad, haosa vidū. Un tagad viņi izskatās pēc bērniem, kuri pieķerti ar cepumu traukā iebāztu roku. Protams, viņi nemūžam neiedomātos, ka viņus sargājošie prētorieši varētu atbalstīt dumpiniekus. Vai arī to, ka mēs netraucēti varētu atnākt šurp no Valdnieces bunkura. Tomēr viņi ir radījuši baiļu Sabiedrību. Tajā cilvēkiem jāpieslej as lecošai zvaigznei, lai izdzīvotu. Tas ari viss. Sī vienkāršā cilvēciskā reakcija ļauj mums īstenot apvērsumu. Vecā vara ir kritusi. Skat, kā tie pulcējas zem jauna karoga!
Mustanga nostājas uz podija, bet mēs viņai pie sāniem. Nometu Šakāli zemē, lai Senāts redz, kas ar viņu noticis. Viņš ir bezsamaņā un bāls no asins zuduma. Mustanga paskatās uz mani. Viņa šo brīdi nekad nav gribējusi. Tomēr viņa pieņem šo nastu, tāpat kā es esmu pieņēmis smago Pļāvēja lomu. Redzu, kā tas viņu nomāc. Ka būšu viņai vajadzīgs tikpat ļoti, cik viņa bija vajadzīga man. Tomēr es nekad nevarētu stāvēt tur, kur stāv viņa, vai turēt rokās to, ko tur viņa. Ne tad, ja es negrasītos iznīcināt visus šajā telpā sēdošos. Viņi to nekad nepieņemtu. Ja es esmu tilts uz zemKrāsām, viņa ir tilts uz virsKrāsām. Tikai kopā mēs varam vienot šos ļaudis. Tikai kopā varam atnest mieru.
„Sabiedrības senatori,” Mustanga viņus uzrunā, „es, Virdžīnija au Augusta, stājos jūsu priekšā. Ncro au Augusta meita no Marsa Lauvas nama. Varbūt pazīstat mani. Pirms sešdesmit gadiem jūsu priekšā stāvēja
Oktāvija au Luna ar sava tēva, tirāna, galvu rokās un pieteica tiesības uz šīs Sabiedrības Valdnieka vietu.”
Viņas dedzīgais skatiens pārslīd telpai.
„Tagad jūsu priekšā ar tirāna galvu rokā stājos es.” Viņa paceļ kreiso roku, lai parādītu Oktāvijas galvu. Vienu no diviem priekšmetiem, kas nodrošināja mūsu ceļu šurp. Zelts ciena tikai vienu. Un, lai mainītos, tas jāsavalda ar to pašu. „Vecais laikmets atnesis uz Sabiedrības sirdi kodol-katastrofu. Oktāvijas alkatības dēļ sadega miljoniem cilvēku. Tagad miljoni deg mana brāļa dēļ. Mums jāglābjas pašiem no sevis, pirms cilvēces mantojums pārvērsts pelnos. Es pasludinu šo dienu par jauna laikmeta sākumu.” Viņa palūkojas uz mani. „Ar jauniem sabiedrotajiem. Jauniem tikumiem. Mani atbalsta sacelšanās spēki. Diženu Zelta namu veidota flote, kura orbītā tur obsidiānu ordu. Jūsu priekšā ir izvēle.” Viņa nomet galvu uz akmens podija un paceļ otru roku. Tajā ir Rītausmas scepteris, kurš tā nēsātājam piešķir tiesības valdīt pār Sabiedrību. „Liecieties. Vai lūstiet.”