Palātu pārņēmis klusums. Tik dziļš, ka var aprīt mūs sevī un atsākt karu no jauna. Neviens zelts nelieks ceļus pirmais. Es varētu viņus piespiest. Bet labāk liekšos viņu vietā. Mustangas priekšā nokrītu uz ceļa. Ieskatījies viņai acīs, uzlieku uz sirds savu stumbeni un jūtu, kā mani sagrābis šī mirkļa neiespējamais prieks. „Lai sveicināta Valdniece,” es saku. Tad uz ceļa krīt Kasijs. Un Sevro. Tad Lisanders au Luna un prēto-rieši, viens pēc otra arī senatori, līdz visi, izņemot piecdesmit, ir nometušies ceļos un pārtrauc klusumu, saucot vienotā un nevaldāmā balsī: „Lai sveicināta Valdniece! Lai sveicināta Valdniece!”
Nedēļu pēc tam, kad Mustanga nāca pie varas, stāvu viņai līdzās, lai noraudzītos, kā tiek pakārts viņas brālis. Izņemot Valii-Rātu un apmēram desmit citu vīru, Šakāļa kaulu mednieki ir atrasti, un tiem piespriests nāvessods. Tagad caur pūli Lunas laukumā man garām iet viņu vadonis. Viņa gaisīgie mati rūpīgi sasukāti. Cietumnieka kombinezons laima zaļā krāsā. Zem Krāsas ap mums vēro klusējot. No plānas pelēku mākoņu segas pār mums krīt viegls sniegs. Jūtu nelabumu no radiācijas medikamentiem. Tomēr viņas dēļ atnācu, tāpat kā Mustanga manis dēļ apmeklēja Roka bēres. Viņa man blakus ir klusa un mierīga. Seja bāla kā marmors zem mūsu kājām. Viņai blakus stāv Telemani un bezkaislīgi noraugās, kā Šakālis kāpj pa metāla ešafota kāpnēm, kur viņu gaida baltā bende.
Viņa nolasa spriedumu. Pūlī atskan svilpieni. Pie Šakāļa kājām sašķīst pudele. Mests akmens nobrāž pieri. Tomēr viņš nemirkšķina un neliecas. Kamēr tie uzmet viņam kaklā cilpu, Adrijs stāv lepns un iedomīgs. Vēlos, kaut tas spētu mums atdot Pakšu. Kaut Kvinna, Roks un Ēo varētu dzīvot, bet šis vīrs ir atstājis savas pēdas pasaulē. Marsa Šakālis nekad netiks aizmirsts.
Adrija matos krājas sniegs, un baltā sniedzas pēc sviras. Mustanga norij siekalas. Lūka zem viņa atveras. Uz Marsa gravitācija nav liela, tāpēc, lai salauztu kaklu, jāpavelk pēdas. Viņi ļauj to izdarīt tuviniekiem. Uz Lunas gravitācija ir vēl mazāka. Tomēr, kad baltā aicina to darīt, no pūļa neviens neiznāk. Kamēr Šakālis spārda kājas un viņa seja kļūst violeta, pirkstu nepaceļ neviena dvēsele. Redzot šo skatu, jūtos sastindzis. It kā būtu miljoniem kilometru tālumā. Es nespēju just viņam līdzi. Ne šobrīd. Ne pēc visa, ko viņš izdarījis. Tomēr zinu, ko jūt Mustanga. Es zinu, ka tas viņu plosa. Tāpēc viegli paspiežu viņas plaukstu un pastumju uz priekšu. Viņa kā apdullusi iet pa sniegu, lai satvertu sava dvīņubrāļa pēdas. Paskatās augšup uz viņu, it kā viss būtu sapnis. Viņa kaut ko nočukst un, nokārusi galvu, pavelk, parādīdama brālim, ka mīlēja viņu līdz pašām beigām.
65. IELEJA
Nedēļās, kas sekoja Lunas bombardēšanai un Mustangas nākšanai pie varas, pasaule bija mainījusies. Miljoni cilvēku gājuši bojā, bet pirmo reizi mums ir cerība. Pēc Mustangas runas Senātā dučiem Zelta kuģu dezertēja un pievienojās Oriona un Viktras spēkiem. Pelnu valdnieks darīja, ko spēja, lai noturētu savu floti kopā, bet, kamēr Luna dega, flote šķēlās, un Mustanga kļuva par Valdnieci, viņš spēja vien novērst to, ka ienaidnieka rokās nonāk paša kuģi. Viņš atkāpās uz Merkuru, līdzi aizvezdams savas flotes uzticamāko daļu.
Pelnu valdnieka prombūtnē Mustanga nodrošināja armijas lielākās daļas — it sevišķi pelēko leģionu un obsidiāna vergu bruņinieku — sadarbību ar mums. Viņa izmantoja Šo politisko priekšrocību, lai spertu pirmos soļus krāsu hierarhijas noārdīšanā un Zelta tvēriena mazināšanā pār Sabiedrības armiju. Senāts ir atlaists. Kvalitātes kontroles padome izformēta. Tūkstošiem cilvēku izvirzītas apsūdzības noziegumos pret cilvēci. Taisnīgums neuzvarēs tik ātri vai viegli, kā tas bija ar Sakali, bet mēs darīsim visu, ko spēsim.
Biju domājis, ka pēc Oktāvijas nāves varēšu atpūsties, bet mums joprojām ir ienaidnieki. Novidū valda Romuls un pavadoņu valdnieki. Pelnu valdnieks mēģina apvienoties ar Merkuru un Venēru. Zelta karavadoņi sākuši izvirzīt prasības. Un uz Lunas valda postaža. To pārņēmuši nemieri, izplatās radiācija, un trūkst pārtikas. Luna izdzīvos, bet šaubos, vai tā jebkad izskatīsies tāda kā agrāk, lai arī kā Dzīvsudrabs solītu atjaunot pilsētu vēl nebijušos augstumos.
Mans ķermenis atkopjas. Mikijs un Virānija pielika atpakaļ manu plaukstu, ko atguvu uz Lunas nosēdinātajā Šakāļa transporta kuģī. Līdz varēšu rakstīt, paies vairāki mēneši, nemaz nerunājot par asmens izmantošanu. Tomēr ceru, ka turpmāk zobena prasmes man būs nepieciešamas daudz retāk.
Jaunībā es domāju, ka iznīcināšu Sabiedrību. Noārdīšu tās paražas. Satriekšu važas, un no pelniem vienkārši atdzims kaut kas jauns un skaists. Tā pasaule nedarbojas. Šī kompromisa uzvara ir labākais, uz ko cilvēce varēja cerēt. Pārmaiņas iestāsies lēnāk, nekā gribētu Dejotājs vai Arēja dēli, tomēr tās nāks, neliekot mums maksāt ar anarhiju.
Mēs tā ceram.
Sēfija Holidejas uzraudzībā devusies uz Marsu uzsākt lēno obsidi-ānu tautas atbrīvošanas procesu, apmeklējot polus nevis ar ieroču, bet gan medikamentu kravām. Atceros, cik tumšas šķita Sēfijas acis, kad viņa klātienē ieraudzīja vienu no Šakāļa kodolsprādzienu krāteriem. Pagaidām viņa pieņēmusi brāļa atstāto mantojumu un plāno apmesties siltākās zemēs, kas viņas ļaudīm atvēlētas uz Marsa. Lai gan viņa vēlas atturēt savus ļaudis no svešajām pilsētām, es domāju, ka sirds dziļumos Sēfija zina, ka nespēs viņus kontrolēt. Obsidiāni pametīs savus cietumus. Viņi kļūs ziņkārīgi, izplatīsies un asimilēsies. Viņu pasaule nekad nebūs tāda kā agrāk. Tāpat kā manai tautai. Drīz atgriezīšos uz Marsa, lai palīdzētu Dejotājam vadīt sarkano migrāciju uz virszemi. Daudzi paliks un turpinās sev pazīstamo dzīvi. Tomēr citiem būs iespēja dzīvot zem plaša debesjuma.
Aizvakar atvadījos no Kasija, kurš devās prom no Lunas. Mustanga gribēja, lai viņš paliek un palīdz mums izveidot jaunu un godīgāku tiesu sistēmu. Tomēr viņam politikas pietiek visam atlikušajam mūžam. „Tev nav jādodas prom,” teicu, stāvēdams kopā ar viņu uz nosēšanās laukuma.
„Šeit man nav nekā, izņemot atmiņas,” viņš teica. „Pārāk ilgi esmu dzīvojis citu dēļ. Gribu redzēt, kas vēl mani sagaida. Tu nevari mani par to vainot.”
„Un zēns?” jautāju, pamājis zodu Lisandera virzienā, kurš iegāja kuģi, līdzi nesdams bagāžas somu. „Sevro domā, ka ļaut viņam dzīvot ir kļūda. Kā viņš teica? „Tas ir kā atstāt zem sava krēsla zcmesčūskas olu. Agrāk vai vēlāk tā izšķilsies.””
„Un kā domā tu?”
„Es domāju, ka pasaule ir mainījusies. Tāpēc mums tā arī jāizturas. Lorna asiņu viņā ir tikpat daudz kā Oktāvijas. Nav jau tā, ka asinīm vairs būtu kāda nozīme.”
Mans slaidais draugs mīļi man uzsmaidīja. „Viņš man atgādina Džulianu. Par spīti visam, viņam ir laba dvēsele. Es izaudzināšu viņu par labu cilvēku. Prom no šī visa.” Viņš sniedza roku ne tāpēc, lai paspiestu manējo, bet gan tādēļ, lai atdotu gredzenu, ko noņēma no mana pirksta vakarā, kad mira Lorns un Fičners. Saliecu viņa pirkstus ap to.