Un tad viņš nirst. Sevro pa kreisi, satvēris Viktru, gaudoņi visapkārt ar svelpjošiem gravZābakiem, un mēs iekrītam tuneļa atvērtās rīkles tumsā. Ienaidnieks seko. Skaņas ir šausmīgas. Vējš kauc. Ieroči blarkšķ, un akmens drūp, kad sienās mums aiz muguras triecas pulsa šāviņi. Mans žoklis klab pret Ragnāra metāla plecu. Viņa gravZābaki vibrē, ieslēgti uz pilnu jaudu. Bruņu skrūves spiež man ribas. Kamēr manevrējam un traucamies cauri piķa melnajai tumsai, baterijas bloks, kas piestiprināts virs viņa astes kaula, triecas man cirkšņos. Metāla haizivs mugurā nirstu arvien dziļāk un dziļāk niknas jūras dzelmē. Aizkrīt ausis. Svilpo vējš. Pa pieri trāpa kāds olis. Kozdamas acīs, pār seju plūst asinis. Vienīgā gaisma ir mirdzošie zābaki un šāvienu zibšņi.
Labā pleca āda aizsvilstas sāpēs. Man gandrīz trāpījis mūsu vajātāju raidītais pulsa šāviņš. Ada tik un tā burbuļo un kūp, aizdedzinādama mana kombinezona piedurkni. Gaisa plūsma liesmas apdzēš. Tomēr pulsa šāviņi nemitējas un, atkal aiztriekušies mums garām, trāpa mums priekšā lidojošā Arēja dēla gravZābakos, sakausēdami šī vīra kājas lielā izkusuša
metāla blāķi. Viņš gaisā noraustās, ietriecas griestos, un viņa ķermenis tiek sašķaidīts. Ķivere nokrīt no galvas un virpuļo tieši man virsū.
Caur plakstiem pulsē sarkana gaisma. Gaisā ir dūmi. Ož pēc degošas miesas. Kož rīklē. Pārogļojušies un gruzdoši taukaudi. Krūtis svilst sāpēs. Visapkārt purvs, pilns kliedzienu, gaudu un saucienu pēc mātes. Un vēl kas. Meža bišu dūkoņa man ausīs. Pār mani kāds noliecies. Atvēris acis, redzu to sarkanajā gaismā. Kāds kliedz uz mani. Spiež man pie mutes masku. No metāla pleca karājas mitra vilkāda, tā kutina manu kaklu. Kāds pieskaras manām rokām. Pasaule notrīs un sasveras.
„Labais borts! Labais borts!” kāds kliedz kā zem ūdens.
Man visapkārt mirstoši vīri. Apdegušas, salocītas bruņu čaulas. Pār tiem kā maitas putni noliekušies mazāki viri, viņu rokās mirdz zāģi, tie loba nost bruņas, mēģinādami atbrīvot tajās iestrēgušos karavīrus, kas mirst no apdegumiem. Tomēr bruņas ir cieši sakusušas. Kāds skar manu roku. Man blakus guļ zēns. Acis platas. Bruņas nomelnējušas. Zem asins un sodrēju kārtas viņa vaigi ir jauneklīgi un gludi. Mutes kaktiņos vēl nav smaida grumbu. Viņa ieelpas kļūst īsākas un ātrākas. Viņš mēmi izrunā manu vārdu.
Un viņa vairs nav.
8. MĀJAS
Esmu viens, tālu prom no šausmām stāvu bezmicslgs un tīrs uz ceļa, kas smaržo pēc sūnām un zemes. Manas pēdas skar zemi, bet es to nejūtu. Uz abām pusēm stiepjas vēja viļņotas zāles tīreļi. Tālumā debesis šķeļ zibens. Uz manām rokām nav zīmju, es pārlaižu pirkstus pār mūra sienu, kas aizvijas gar ceļmalu. Kad es sāku iet? Kaut kur tālumā ceļas ugunskura dūmi. Eju pa ceļu, bet jūtu, ka man nav iespējas izvēlēties. Mani uzrunā balss aiz kalna.
„Mans kaps, mans kāzu nams, mans mūža miteklis,
7.em zemes izraktais! Turp tagad dodos es,
Lai apraudzītu savējos, kas miruši Un Persefasas ēnu valstī uzņemti.
No visiem pēdējā, visnelaimīgākā,
Nu eju turp, kaut dzīves ceļš nav beidzies vēl.
No dzīves šķiros es ar drošu cerību,
Ka tēvam tur un mātei būšu mīlama,
Tev arī tīkama, ai, mīļā brāļa sirds!
Ar roku šo es mazgāju jūs mirušus...
Sofokls „ Antigone”, tulk. Augusts Ģiezcns // Sengrieķu traģēdijas, Rīga : Liesma, 1975.
Tā ir mana tēvoča balss. Vai esmu ielejā? Vai šis ir ceļš, ko eju pirms nāves? Nevar būt. Ielejā sāpju nav, bet mans ķermenis sāp. Manas kājas smeldz. Tik un tā priekšā dzirdu viņa balsi, kas izved mani caur miglu. Vīrs, kurš iemācīja man dejot pēc tam, kad mans tēvs bija miris, kurš sargāja mani un nosūtīja pie Arēja. Kurš pats gāja bojā raktuvju šahtā un nu mitinās ielejā.
Es domāju, ka mani sagaidīs Ēo. Vai mans tēvs. Ne jau Nerols.
„Turpini lasīt,” čukst cita balss. „Daktere Virānija teica, ka viņš mūs dzird. Viņam vienkārši jāatrod atpakaļceļš.” Pat iedams jūtu zem sevis gultu. Apkārtējais gaiss plaušās šķiet auksts un svaigs. Palagi ir mīksti un tīri. Manu kāju muskuļi raustās. Sajūta tāda, it kā tajās dzeltu sīkas bitītes. Ar katru dzēlienu sapņu pasaule pagaist, es ieslīdu atpakaļ savā ķermenī.
„Nu, ja taisāmies tam kašķim kaut ko lasīt, tad vajadzētu kaut ko no sarkanajiem. Ne šitos švītīgos violeto mēslus.”
„Dejotājs teica, ka tā ir viena no viņa iecienītākajām.”
Atveru acis. Guļu gultā. Balti palagi, no manām rokām stiepjas intravenozās sistēmas caurulītes. Zem segas sataustu skudras lieluma adatas, caur kurām mani muskuļi saņem elektrisko strāvu, kas neļauj tiem atrofēties. Telpa ir ala. Tā piekaisīta ar dažādiem mērinstrumentiem, iekārtām un terārijiem.
Sapnī patiešām dzirdēju tēvoci Nerolu. Tomēr viņš neuzrunāja mani no ielejas. Viņš ir dzīvs. Sēž pie manas gultas un, samiedzis acis, lasa vienu no Mikija vecajām grāmatām. Pat būdams sarkanais, viņš ir pārlieku nosirmojis un izdilis. Ar tulznainām rokām cenšas saudzīgi pāršķirt trauslās papīra lappuses. Viņš ir noskuvis matus un pamatīgi nosau-ļojis skaustu un apakšdelmus. Tik un tā izskatās, ka viņu kāds sašuvis kopā no saplaisājušas, vecas ādas. Ap šo laiku viņam vajadzētu būt četrdesmit vienu gadu vecam. Izskatās vecāks. Mežonīgāks. Viņā kūsā draudi, tos pastiprina elektromagnētiskais šaujamierocis, kas iesprādzēts pie augšstilba nostiprinātā jostā. Uz viņa melnās armijas jakas virs noārdīta un otrādi apgriezta Sabiedrības logo uzšūts sirpjAsinens ielāps. Sarkanie virsotnē. Zelts — pamatos.
Viņš ir bijis karā.
Tēvocim blakus sēž mana māte. Kopš sirdstriekas viņa kļuvusi līka un trausla. Cik reižu es iztēlojos Šakāli stāvam viņas priekšā ar knaiblēm rokās? Viņa bijusi drošībā visu šo laiku. Mātes līkie pirksti izvij adatu un diegu caur saplēstām zeķēm, lāpot caurumus. Rokas vairs nekustas kā agrāk. Tās palēninājis vecums un nespēks. Viņas salauztais ķermenis neatspoguļo raksturu. Manās acīs viņa stāv tikpat stalta kā jebkurš zelts un spēcīga kā jebkurš obsidiāns.
Skatoties, kā viņa te sēž un klusi elpo, koncentrējusies darāmajam, gribu pasargāt viņu vairāk par visu pasaulē. Gribu viņu izdziedēt. Sniegt visu, kā viņai nekad nav bijis. Es mīlu viņu tik ļoti, ka nezinu, ko teikt. Ko man tādu izdarīt, kas parādītu, cik ļoti viņu mīlu. „Māt...” es čukstu.
Viņi paceļ acis. Nerols sastingst savā krēslā. Māte uzliek plaukstu uz viņējās un, lēni piecēlusies, pienāk pie manas gultas. Viņas soļi ir lēni un piesardzīgi. „Sveiks, bērniņ.”
Viņa nostājas pie gultas, un mīlestība mātes acīs pārņem mani visu. Mana plauksta ir lielāka par viņas galvu, tomēr maigi pieskaros viņas sejai, it kā lai pierādītu sev, ka viņa ir īsta. No grumbām acu kaktiņos mani pirksti aizslīd līdz sirmajiem matiem pie deniņiem. Kad biju zēns, viņa man nepatika tik ļoti kā tēvs. Reizēm viņa mani pēra. Reizēm vienatnē raudāja un izlikās, ka viss ir kārtībā. Bet tagad viss, ko vēlos, ir klausīties māti dungojam, kamēr viņa gatavo ēst. Viss, ko vēlos, ir tie rāmie vakari, kad dzīvojām mierā un es biju bērns.
Es vēlos pagriezt atpakaļ laiku.
„Piedod,” attopos, ka to saku. „Lūdzu piedod...”
Viņa noskūpsta manu pieri un piespiež pie tās vaigu. Viņa smaržo pēc rūsas, sviedriem un eļļas. Pēc mājām. Viņa saka, ka esmu viņas dēls. Nav, par ko lūgt piedošanu. Esmu drošībā. Esmu mīlēts. Ģimene ir šeit. Kīrens, Leanna, viņu bērni. Visi gaida, kad varēs mani satikt. Nevaldāmi elsoju, dalīdamies visās sāpēs, ko vienatne piespieda mani uzņemties. Asaras ir patiesāka valoda nekā tā, ko var atļauties mana mēle. Kad viņa noskūpsta mani vēlreiz un iztaisnojas, jau esmu pārguris. Nerols nostājas viņai līdzās un uzliek man uz rokas savu plaukstu. „Nerol...”