„Tas pieder Džulianam,” es teicu.
Viņš viegli palocīja galvu. „Paldies... brāli.” Un tur, uz citadeles nosēšanās laukuma vietā, kas reiz bija Zelta varas sirds, mēs — Kasijs au Bellona un es — sarokojāmies un atvadījāmies gandrīz sešus gadus pēc dienas, kad pirmoreiz tikāmies.
Pēc vairākām nedēļām vēroju, kā pret krastu šķīst viļņi, kamēr virs galvas planē kaija. Tumši viļņi ar baltām putu galotnēm apskalo ziemeļu pludmales klinšu stabus. Abi ar Mustangu nosēdinājām savu mazo divvietīgo lidaparātu mūžameža malā uz lielas pussalas Klusā okeāna gredzena austrumu-ziemeļaustrumu piekrastē. Akmeņi un koki apauguši ar sūnām. Gaiss dzestrs. Pietiekami auksts, lai elpa veidotu garaiņus. Šī ir pirmā reize, kad izkāpu uz Zemes, bet tāda sajūta, ka mans gars atgriezies mājās. ,,Ēo šeit būtu paticis, vai ne?” man vaicā Mustanga. Viņai mugurā melns mētelis ar saceltu apkakli. Viņas jaunie prētoriešu miesassargi nosēdušies klintīs puskilometru no mums.
„Jā,” saku. „Viņai būtu paticis.” Šī vieta ir kā mūsu tautas dziesmu pukstošā sirds. Ne kāda silta pludmale vai tropu paradīze. Šī pasaule ir pilna ar noslēpumiem. Tie alkatīgi nobēdzināti miglas strēlēs un aiz priežu skuju plīvuriem. Tās baudas, tāpat kā noslēpumi, ir jānopelna. Tā man atgādina sapņus par ieleju. Diagonāli pār horizontu ceļas dūmi no ugunskura, ko iekūrām no krastā izskalotiem kokiem.
„Vai tev liekas, ka tas saglabāsies?” Mustanga man jautā, vērodama ūdeni no vietas, kur sēžam smiltīs. „Miers.”
„Tā būtu pirmā reize,” saku.
Viņa saviebjas un, aizvērusi acis, atgāžas pret mani. „Vismaz mums ir šis brīdis.”
Pasmaidu, atcerēdamies par Kasiju, kad zemu pār ūdeni pārlido ērglis un, pacēlies cauri miglai, nozūd kokos, kas izauguši kāda klinšu staba virsotnē. „Vai esmu izturējis tavu pārbaudījumu?”
„Manu pārbaudījumu?” viņa pārvaicā.
„Esi mani vērtējusi, kopš Fobosā nostājies ceļā manam kuģim. Man likās, ka uz ledus pārbaudījumu izturēju, tomēr tas turpinājās.”
„Tu ievēroji,” viņa saka ar bezbēdīgu, mazu smaidiņu. Tas pagaist, un Mustanga atglauž matus no sejas. „Piedod, ka nevarēju tev vienkārši sekot. Man vajadzēja redzēt, vai varēsi kaut ko radīt. Vajadzēja saprast, vai mani cilvēki varēs dzīvot tavā pasaulē.”
„Nē, to es saprotu,” saku. „Tomēr tur slēpjas kas vairāk. Kaut kas izmainījās, kad satiki manu māti. Manu brāli. Tevī kaut kas atvērās.”
Skatienu no ūdens neatrāvusi, viņa paloka galvu. „Man tev kaut kas jāizstāsta.” Palūkojos uz viņu. „Tu man meloji gandrīz sešus gadus. Kopš brīža, kad satikāmies. Likosas tunelī tu pārrāvi to, kas starp mums bija. To uzticēšanos. To tuvības sajūtu, ko bijām radījuši. Lai to salabotu, vajadzīgs laiks. Man bija jāpārliecinās, vai varēsim atrast zaudēto. Jāpārliecinās, vai varu tev uzticēties.”
„Tu zini, ka vari.”
„Tagad zinu,” viņa saka. „Bet...”
Saraucu pieri. „Mustanga, tu trīci.”
„Vienkārši ļauj man pabeigt. Es negribēju tev melot. Tomēr nezināju, kā tu reaģēsi. Ko iesāksi. Man vajadzēja, lai izvēlies nebūt tikai slepkava ne vien manis, bet vēl kāda cita dēļ.” Viņa man garām lūkojas zilajās debesīs, kurās slinki lejup laižas kuģis. Paceļu virs acīm plaukstu un rudens saulē nolūkojos, kā tas tuvojas.
„Mums būs kompānija?” noraizējies jautāju.
„Tā varētu teikt.” Viņa pieceļas. Piebiedrojos viņai. Mustanga pastiepjas uz pirkstgaliem un noskūpsta mani. Tas ir maigs un ilgs skūpsts, kas liek man aizmirst par smiltīm zem mūsu zābakiem, par priežu smaržu un sāli vējā. Viņas deguns pie manējā šķiet nosalis. Vaigi sārti. Visas pagātnes skumjas un sāpes padara šo mirkli vēl saldāku. Ja sāpes ir dzīves nasta, mīlestība ir tās jēga. „Es gribu, lai tu zini, ka mīlu tevi. Vairāk par visu pasaulē.” Viņa atkāpjas un aiz rokas velk mani līdzi. „Gandrīz.”
Kuģis viegli pārlaižas pār mūžzaļo koku galotnēm un nosēžas pludmalē. Tā spārni atlokās kā balodim, kas nolaidies zemē. Dzinēji sakuļ smilšu un sāls miglas virpuli. Brienam pa smiltīm, un Mustangas pirksti savijas ar manējiem. Izslīd kuģa rampa. Pludmalē izskrien Sofokls un metas dzenāt kaiju bariņu. Aiz viņa atskan Kavaksa balss un dzidri bērna smiekli. Man ļimst kājas. Apjucis paveros Mustangā. Ar nervozu smaidu sejā viņa velk mani tālāk. Kavakss iznāk no kuģa kopā ar Dejotāju. Viņiem seko Viktra un Sevro, viņi māj man un pār plecu lūkojas uz rampu, it kā kaut ko gaidītu.
Kādreiz es domāju, ka manu draugu dzīves pavedieni ap mani irst, jo manējais ir pārāk spēcīgs. Tagad saprotu, ka, savīti kopā, mēs radām kaut ko neiznīcināmu. Kaut ko, kas turpināsies ilgi pēc šī mūža beigām. Mani draugi ir aizpildījuši tukšumu, ko manī izrāva sievas nāve. Viņu dēļ atkal esmu es pats. Tagad uz rampas viņiem pievienojas mana māte, kura kopā ar Kīrcnu pirmo reizi spers kāju uz Zemes. Kad sajūt sāli, viņa pasmaida tāpat kā es. Vējš pluina viņas sirmos matus. Acīs mirdz asaras un prieks, ko mans tēvs allaž bija gribējis viņai sagādāt. Un viņas rokās smejas zeltmatains bērns.
„Mustanga?” es izdvešu. Mana balss dreb. „Kas viņš ir?”
„Derov...” Mustanga man uzsmaida. „Tas ir mūsu dēls. Viņa vārds ir Pakss.”
EPILOGS
Pakss piedzima deviņus mēnešus pēc Lauvas lietus, kamēr biju iesprostots Šakāļa akmens galdā. Baidīdamās, ka mūsu ienaidnieki zēnu uzmeklēs, ja zinās par viņu, Mustanga uz Dejah Thoris savu grūtniecību līdz pat dzemdībām paturēja noslēpumā. Tad, uzticējusi bērnu sargāt Kavaksa sievai asteroīdu joslā, viņa atgriezās karā.
Miers, ko viņa grasījās slēgt ar Valdnieci, nebija iecerēts tikai viņas vai viņas ļaužu labā, bet arī viņas dēla dēļ. Mustanga gribēja, lai viņš dzīvo pasaulē, ko neplosa karš. Nespēju uz viņu par to dusmoties. Par to, ka slēpa visu no manis. Viņa baidījās. Ne tikai par to, ka nevar man uzticēties, bet arī to, ka nebiju gatavs būt tēvs, kādu mans dēls ir pelnījis. Lūk, kas visu laiku slēpās aiz viņas pārbaudījuma. Tinošā viņa man gandrīz izstāstīja, bet, parunājusi ar manu māti, izvēlējās to nedarīt. Māte zināja, ka nespēšu izdarīt to, kas jādara, ja zināšu, ka man ir dēls.
Manai tautai bija vajadzīgs zobens, nevis tēvs.
Tomēr tagad pirmo reizi mūžā varu būt gan viens, gan otrs.
Šis karš nav galā. Mūsu jauno pasauli vajās upuri, ko ziedojām, lai ieņemtu Lunu. Es to zinu. Tomēr vairs neesmu viens tumsā. Kad pirmoreiz izgāju pa Institūta vārtiem, manus plecus nospieda viss pasaules smagums. Tas mani nomāca. Tas mani salauza, bet mani draugi ir padarījuši mani atkal veselu. Tagad daļiņu Ēo sapņa sevī nes katrs no viņiem. Kopā mēs varam radīt pasauli, kurā varēs dzīvot mans dēls. Un paaudzes pēc mums.
Es varu būt celtnieks, nevis tikai iznicinātājs. Ēo un Fičners to redzēja, kad pats nespēju saskatīt. Viņi ticēja maniem spēkiem. Tāpēc nav nozīmes, vai viņi gaida mani ielejā vai nē, jo es jūtu viņus savā sirdi un dzirdu, kā viņu atbalss dun pār pasaulēm. Redzu viņus savā dēlā. Kad viņš būs paaudzies, es uzsēdināšu viņu uz ceļa, un tad kopā ar viņa māti izstāstīsim viņam par Arēja dusmām, Ragnāra spēku, Kasija godu, Sevro mīlestību, Viktras uzticību un Eo sapni — par meiteni, kura mani iedvesmoja dzīvot kaut kā vairāk dēļ.