„Sveiks, mazais suņabērns,” viņš raupji saka. „Joprojām sava tēva dēls, ja?”
„Man likās, ka tu esi miris,” bilstu.
„Nēa. Nāve mani bišķiņ pažļembāja. Tad izspļāva manu nolāpīto pēcpusi atpakaļ. Teica, ka vēl šādi tādi jānožmiedz un jāizglābj kāds dulls radagabals.” Viņš pasmīn no saviem augstumiem. Vecajai rētai pār lūpām piebiedrojušās divas jaunas.
„Gaidījām, kad tu modīsies,” saka māte. „Kopš viņi atveda tevi ar kuģi, pagājušas divas dienas.”
Rīkles galā joprojām sagaršoju svilstošas miesas dūmus.
„Kur mēs esam?” jautāju.
„Tinošā. Arēja pilsētā.”
„Tinošā,” es nočukstu. Pēkšņi pielecu sēdus. „Sevro... Ragnārs...”
„Viņi ir dzīvi,” nospiezdams mani atpakaļ palagos, rūc Nerols. „Neizrauj savus vadus un miesas atjaunotāju. Pēc tās bēgšanas asinspirts daktere Virānija tevi lāpīja stundām ilgi. Kaulu medniekiem vajadzēja būt elektromagnētiskā pulsa rādiusā. Viņi nebija. Tuneļos viņi saplosīja mūs gabalos. Tu esi dzīvs, tikai pateicoties Ragnāram.”
„Tu tur biji?”
„Kurš, tavuprāt, vadīja urbēju komandu, kas izsitās Atikā? Tās bija Likosas asinis, Lambda un Omikrons.”
„Un kā ar Viktru?”
„Mieru, puika!” Viņš uzliek roku man uz krūtīm, tā apturēdams mēģinājumu atkal pieslieties sēdus. „Viņa ir pie daktera. Tāpat kā pelēkā. Viņas ir dzīvas. Tiek lāpītas.”
„Jums mani jāpārbauda, Nerol! Pasaki ārstiem, lai meklē manī radiācijas pēdas. Implantus. Viņi var būt palaiduši mani ar nolūku, lai atrastu Tinošu... man jārunā ar Sevro.”
,,Ei! Es teicu — mieru!” asi noskalda Nerols. „Mēs tevi pārbaudījām. Tevī bija divi implanti. Abi nosviluši elektromagnētiskā pulsa sprādziena laikā. Tevi neviens neizsekoja. Un Arēja šeit nav. Viņš joprojām ir prom kopā argaudoņiem. Atgriezās tikai tāpēc, lai atvestu ievainotos un parītu.” lur bija gandrīz ducis vilkādas apmetņu. Tātad viņš ir uzņēmis
jaunus gaudeņus. Dadzis mūs nodeva, bet Vikss minēja Oli un Klaunu. Prātoju, vai kopā ar viņiem ir ari Drātģīmis.
„Arējs vienmēr kaut kur skrien,” saka māte.
„Darba daudz. Arējs tikai viens,” kā taisnodamies atbild Nerols. „Viņi joprojām meklē izdzīvojušos tuneļos. Drīz atgriezīsies. Ja paveiksies, tad pret rītu.” Māte uzmet Nerolam skarbu skatienu, un viņš apklust. Atgulstos uz spilvena; saruna ar viņiem atņēmusi man spēkus. Tas, ka redzu viņus. Tik tikko spēju salikt kopā teikumus. Tik daudz, ko teikt. Manī virmo tik daudz svešādu emociju. Viss, ko spēju, ir sēdēt un strauji elpot. Istabu piepilda manas mātes mīlestība, tomēr tik un tā jūtu tumsu, kas plešas ārpus šī mirkļa. Tā apdraud šo ģimeni, kuru, kā man likās, esmu pazaudējis, bet nu baidos, ka nespēšu pasargāt. Mani ienaidnieki ir pārāk vareni. Pārāk daudz. Un es esmu pārāk vājš. Ar īkšķi noglauzdams viņas dūres kauliņus, šūpoju galvu.
„Man likās, ka tevi nekad vairs neredzēšu.”
„Tomēr te nu tu esi.” Nezinu, kādēļ no viņas lūpām tas skan tik salti. Cik tipiski manai mātei — sēdēt te sausām acīm, kamēr abi vīrieši tik tikko spēj parunāt. Vienmēr esmu brīnījies, kā izdzīvoju Institūtā. Sasodīti droši, ka tas nebija mana tēva dēļ. Viņš bija maigs cilvēks. Māte ir mugurkauls manī. Dzelzs manī. Un es satveru viņas plaukstu, it kā šis vienkāršais žests spētu to visu viņai pateikt.
Pie durvīm klusi klauvē. Galvu pabāž Dejotājs. Būdams velnišķīgi izskatīgs, viņš ir viens no retajiem sarkanajiem, kurš vecumā izskatās labi. Dzirdu, kā viņš gaitenī pieklibo. Gan māte, gan tēvocis, viņam ienākot, godbijīgi paloka galvas. Kad viņš tuvojas manai gultai, Nerols cieņpilni atkāpjas, bet māte paliek savā vietā. „Izskatās, ka šī cllesnirēja dziesma vēl nav nodziedāta.” Dejotājs satver manu roku. „Bet tu mūs velnišķīgi nobiedēji.”
„Esmu nolāpīti priecīgs tevi redzēt, Dejotāj.”
„Un es tevi, puis’. Un es tevi.”
„Paldies. Paldies, ka parūpējies par viņiem.” Paloku galvu mātes un tēvoča virzienā. „Ka palīdzēji Sevro...”
„Tam jau ģimene domāta,” viņš saka. „kā tu jūties?”
„Man sāp krūškurvis. Un viss pārējais.”
Viņš klusi iesmejas. „Tā vajadzētu būt. Virānija saka, ka tā zampa, ko tev iedeva Nakamuras, tevi gandrīz nogalinājusi. Tev bija sirdslēkme.”
„Dejotāj, kā Šakālis to zināja? Esmu par to prātojis ik dienas. Mēģinājis izskaitļot. Pēdas, ko atstāju. Vai es sevi kaut kā nodevu?”
„Tas nebiji tu,” saka Dejotājs. „Tā bija Harmonija.”
„Harmonija...” nočukstu. „Viņa to nedarītu. Viņa ienīst Zeltu.” Taču pat izrunādams šos vārdus, es zinu, cik neprātīgs ir viņas naids. Cik atriebes kāra viņa noteikti bija pēc tam, kad neuzspridzināju bumbu, ko viņa man iedeva, lai nogalinātu Valdnieci un pārējos uz Lunas.
„Viņa uzskata, ka esam nodevuši sacelšanos,” saka Dejotājs. „Ka pieņemam pārāk daudz kompromisu. Viņa atklāja Šakālim, kas tu esi.”
„Viņš to zināja, kad biju viņa kabinetā. Kad sniedzu viņam dāvanu...”
Dejotājs noguris pamāj. „Tava klātbūtne apstiprināja viņas vārdus. Tādēļ Šakālis ļāva mums izglābt viņu un pārējos. Mēs aizvedām viņu atpakaļ uz bāzi, bet viņa nozuda stundu pirms Šakāļa nāves vienību ierašanās.”
„Fičners ir miris viņas dēļ. Viņš deva tai mērķi... Es saprotu, kā viņa varēja nodot mani, bet viņu? Arēju?”
„Viņa uzzināja, ka Arējs ir zelts. Tad viņa nodeva viņu. Droši vien atklāja Šakālim bāzes koordinātas.” Arējs bija viņas varonis. Viņas dievs. Pēc tam, kad viņas bērni raktuvēs nomira, viņš deva Harmonijai jēgu dzīvot, iemeslu cīnīties. Tad viņa atklāja, ka Arējs ir viens no ienaidniekiem, un panāca viņa nāvi. Doma par to, ka viņa nāves iemesls ir šāds, mani vienkārši satriec.
Dejotājs mani klusi vēro. Ir skaidrs, ka neesmu tāds, kā viņš gaidījis. Prātodami par to pašu, māte un Ncrols lūkojas uz viņu gandrīz tikpat uzmanīgi kā uz mani.
„Es zinu, ka neesmu tāds, kā biju,” lēni bilstu.
„Nē, zēn. Tu esi izgājis caur elli. Nav runa par to.”
„Kas tad par lietu?”
Viņš pārmij skatienu ar manu māti. „Vai esi droša?”
„Viņam jāzina. Pasaki,” viņa atbild. Arī Nerols pamāj.
Dejotājs joprojām vilcinās. Viņš paraugās visapkārt, meklēdams krēslu. Nerols steigšus vienu atrod un noliek to pie gultas. Dejotājs pateicībā paloka galvu un, salicis kopā pirkstu galus, noliecas pie manis. „Derov, cilvēki pārāk ilgi no tevis ir daudz ko slēpuši. Tāpēc no šī brīža es gribu būt pret tevi ļoti atklāts. Vēl pirms piecām dienām mēs domājām, ka tu esi miris.”
„Es biju tuvu tam.”
„Nē. Nē, es gribu teikt, ka mēs pārstājām tevi meklēt pirms deviņiem mēnešiem.”
Māte saspiež manu plaukstu ciešāk.
„Trīs mēnešus pēc tavas sagūstīšanas zelti pārraidīja HK tavu nāvessodu par nodevību. Viņi izvilka tev identisku zēnu uz Agejas citadeles kāpnēm un nolasīja tavus noziegumus. Izlikās, ka tu joprojām esi zelts. Mēs mēģinājām tevi atbrīvot. Tomēr tās bija lamatas. Mēs zaudējām tūkstošiem vīru.” Viņa skatiens slīd pār manām lūpām, pār matiem. „Viņam bija tavas acis, tavas rētas, tava nolāpītā seja. Un mums bija jānoskatās, kā Šakālis nocērt tev galvu un iznīcina tavu obelisku Marsa laukumā.”