Raugos viņos, nespēdams dzirdēto pilnībā aptvert.
„Mēs tevi apraudājām, bērns,” smalkā balsī saka māte. „Viss klans, visa pilsēta. Es pati vadīju Izvadīšanas dziesmu, un mēs aprakām tavus zābakus dziļajos tuneļos zem Tinosas.”
Mēģinādams atgaiņāties no šīm atmiņām, Nerols sakrusto rokas. „Viņš bija tieši tāds pats kā tu. Tā pati gaita. Tā pati seja. Es domāju, ka esmu redzējis, kā tu mirsti vēlreiz.”
„Droši vien tā bija miesMaska, varbūt viņi kādu izgreba vai izmantoja digitālus efektus,” paskaidro Dejotājs. „Tagad tam vairs nav nozīmes. Šakālis nogalināja tevi kā izcilo. Ne kā sarkano. Atklāt tavu identitāti būtu bijis muļķīgs solis. Tas dotu mums iespēju to izmantot. Tā vietā tu miri kā vēl viens zelts, kurš iedomājies, ka var būt karalis. Tas bija brīdinājums.”
Šakālis solīja, ka nodarīs pāri tiem, ko mīlu. Un nu es redzu, cik dziļi viņš tos sāpinājis. Manas mātes savaldība ir zudusi. Visas bēdas, ko
viņa glabājusi sevī, nu atspoguļojas skatienā, kas vērsts uz mani. Viņas seju nomāc vainas apziņa.
„Es atvadījos no tevis,” aizlūstot balsij, viņa klusi saka. „Es padevos.” „Tā nav tava vaina,” saku. „Tu nevarēji to zināt.”
„Sevro zināja,” viņa atbild.
„Viņš ne mirkli nepārtrauca tevi meklēt,” paskaidro Dejotājs. „Man likās, ka viņš ir sajucis. Viņš teica, ka tu neesi miris. Ka viņš to varot just. Ka viņš zinātu, ja tā būtu. Es pat prasīju, lai viņš atdod ķiveri kādam citam. Meklējot tevi, viņš kļuva pārāk pārdrošs.”
„Bet tas suņabērns tevi atrada,” saka Nerols.
„Jā,” atbild Dejotājs. „Atrada gan. Es kļūdījos. Man vajadzēja ticēt, ka esi dzīvs. Vajadzēja ticēt viņam.”
„Alā jūs mani atradāt?”
„Teodora izstrādāja operāciju.”
„Viņa ir šeit?”
„Strādā mūsu izlūkdienestā. Tam sievišķim ir labi sakari. Daži no viņas informatoriem kādā Pērļu klubā padzirdēja, ka olimpiskie bruņinieki vedīs no Atikas uz Lunu kādu sūtījumu Valdniecei. Sevro bija pārliecināts, ka tas sūtījums esi tu, tādēļ ieguldīja šajā uzbrukumā lielu daļu mūsu rezervju resursu un atklāja divus no mūsu slepenajiem aģentiem...”
Kamēr viņš runā, vēroju, kā māte domīgi lūkojas uz spuldzi, kas sprakšķ pie griestiem. Kā tas viss ietekmē viņu? Kā jūtas māte, kad redz, kā viņas bērnu salauzuši citi? Kad redz sāpes, kas ierakstītas rētās viņa ādā, kas pateiktas klusuma brīžos un izklaidīgos skatienos. Cik daudzas mātes ir lūgušās, kaut redzētu, kā viņu dēli, viņu meitas atgriežas no kara, un tad sapratušas, ka karš ir viņus paturējis sev, pasaule viņus saindējusi un viņi nekad vairs nebūs tādi kā agrāk?
Māte ir sērojusi pēc manis deviņus mēnešus. Tagad viņa slīgst vainas apziņā par to, ka padevusies, un izmisusi dzird, ka mani atkal aprij karš, un viņa nekādi nevar to apturēt. Šo gadu laikā esmu sabradājis tik daudzus, lai iegūtu to, ko es domāju, ka gribu. Šī ir mana pēdējā iespēja dzīvot, un es gribu dzīvot pareizi. Man tas ir vajadzīgs.
Bet šobrīd lielākā problēma ir nevis materiāli, bet gan darbaspēks, kas mums vajadzīgs...”
„Dejotāj... apstājies,” saku.
„Apstāties?” pametis skatu uz Nerolu, viņš apjukumā rauc pieri. „Kas par lietu?”
„Viss kārtībā. Bet par šo es ar tevi parunāšu no rīta.”
„No rīta? Derov, kamēr tu te guli, pasaule nestāv uz vietas. Mēs esam zaudējuši kontroli pār citām sarkano daļām. Dēli neizvilks pat gadu. Man tevi jāinformē par notikušo. Tu mums esi vajadzīgs...”
„Dejotāj, es esmu dzīvs,” saku, domādams par daudziem jautājumiem, ko gribu uzdot, par karu, maniem draugiem, to, kā zaudēju visu, par Mustangu. Taču tas var pagaidīt. „Vai tu maz apjēdz, kā man paveicies? Atkal jūs visus satikt šai saulē? Neesmu redzējis savu brāli un māsu sešus gadus. Tāpēc rīt varēsi mani informēt. Rīt karš var dabūt mani atpakaļ. Šovakar es piederu savai ģimenei.”
Dzirdu bērnu balsis, vēl pirms sasniedzam durvis, un jūtos kā viesis cita cilvēka sapnī. Nepiemērots bērnu pasaulei. Tomēr man nav lielas teikšanas šai lietā, jo māte iestumj manu ratiņkrēslu šaurā guļamtelpā, kas pilna ar metāla gultām, bērniem, šampūna smaržu un troksni. Vienā no gultām cīkstas pieci mani radubērni, kas, pēc mitrajiem matiem un uz grīdas izmētātajām mazajām sandalītēm spriežot, tikko atgriezušies no dušām — divi garāki deviņgadīgi delveri sazvērējušies pret diviem, kuri ir sešus gadus veci, un mazu, eņģelītim līdzīgu meiteni, kura nebeidz ar pieri badīt lielākā zēna kāju. Viņš to vēl nav ievērojis. Sesto bērnu es atceros no tā vakara, kad Likosā apciemoju māti. Mazā meitene, kas nevarēja aizmigt. Viena no Kīrena bērniem. Viņa vēro pārējos pār glancētas pasaku grāmatas malu un ir pirmā, kura mani ierauga.
„Pap!” acis plaši iepletusi, viņa pār plecu sauc. „Pap...”
Mani ieraudzījis, Kīrens pielec kājās no kauliņu spēles ar Leannu. Viņa pieceļas lēnāk. „Derov!” viņš izsaucas, steigdamies pie manis, un apstājas pie mana ratiņkrēsla. Viņam arī tagad ir bārda. Pāri divdesmit gadiem. Pleci vairs nav salikuši kā kādreiz. No viņa skatiena plūst labestība, ko kādreiz uzskatīju par nedaudz muļķīgu, bet tagad tā šķiet mežonīgi drosmīga. Attapies brālis aicina tuvāk savus bērnus. „Rīgena, īro, bērni! Nāciet, iepazīstieties ar manu mazo brāli! Nāciet iepazīties ar savu tēvoci!”
Bērni neveikli sastājas ap viņu. Telpas dziļumā atskan mazuļa smiekli un jauna māte pieceļas no gultas malas, uz kuras sēdēja, zīdot savu bērnu. „Ēo?” nočukstu. Šī sieviete ir kā vīzija no pagātnes. Sīks augums, sirdsveida seja. Viņas mati ir biezs, cirtains ērkulis. Tādi, kas mitrās dienās sprogojas tāpat kā Ēo mati. Taču šī nav Ēo. Viņas acis ir mazākas, deguns smalkāks. Šeit ir mazāk uguns un vairāk maiguma. Un šī ir sieviete, nevis meitene, kas bija mana sieva. Ja skaitu pareizi, viņai tagad ir divdesmit gadu.
Viņi visi uz mani savādi lūkojas.
Prāto, vai neesmu traks.
Visi, izņemot Dīo, Ēo māsu, kuras seja atplaukst smaidā.
„Piedod, Dīo,” aši bilstu. „Tu izskaties... tāpat kā viņa.”
Viņa neļauj mirklim kļūt neveiklam un apklusina manu atvainošanos. Saka, ka tas ir jaukākais, ko es būtu varējis pateikt. „Un kas tad tas?” jautāju par mazuli viņas rokās. Mazās meitenītes mati ir gauži smieklīgi. Rudi kā rūsa, sasieti ar matu gumiju, tie slejas no viņas galvvidus kā mazas antenas. Viņa aizrautīgi vēro mani ar tumši sarkanām acīm.
„Šī mazulīte?” pienākusi tuvāk pie mana krēsla, pārjautā Dīo. „Ai, esmu gribējusi tevi ar viņu iepazīstināt, kopš Deanna pateica, ka esi dzīvs.” Viņa ar mīlestību palūkojas uz manu brāli. Jūtu pakrūtē ieduramies greizsirdību. „Šī ir mūsu pirmdzimtā. Vai gribi viņu paturēt?”
„Paturēt?” pārjautāju. „Nē... Es...”
Meitenītes mazās, tuklās rociņas sniedzas pēc manis, un Dīo ieliek viņu man klēpī, pirms pagūstu atkāpties. Bērns pieķeras pie mana džempera, ņurdēdams grozās un iekārtojas, līdz ir ērti apsēdies uz manas kājas. Meitenīte sasit plaukstas un iesmejas. Nemaz nesaprazdama, kas es esmu. Kāpēc manas rokas tik rētainas. Viņa priecājas, ka tās ir tik lielas, un brīnās par zelta zīmēm tajās, tad saņem manu īkšķi un mēģina tajā iekosties ar smaganām.
Viņas pasaulei man zināmās šausmas ir svešas. Viss, ko šis bērns pazīst, ir mīlestība. Viņas āda ir bāla un mīksta, salīdzinot ar manējo. Viņa ir no mākoņu dūnām, bet es esmu no akmens. Acis lielas un spožas kā mātei. Vaibsti un plānās lūpas kā Kīrenam. Ja šī būtu cita dzīve, viņa būtu varējusi būt mans un Eo bērns. Mana sieva smietos, ja zinātu, ka beigās kopā būsim nevis mēs, bet gan viņas māsa un mans brālis. Mēs bijām maza vētra, kas neturpinājās ilgi. Bet varbūt Dīo un Kīrena laulība būs citāda.