Vēl ilgi pēc tam, kad, atvieglojot ģeneratoru slogu, visā kompleksā pieklusinātas gaismas, sēžu kopā ar brāli un tēvoci pie galda telpas dibenā un klausos Kīrena stāstā par jaunajiem pienākumiem un to, kā viņš no oranžajiem mācās apkalpot ločSpārnus un transporta kuģus. Dīo jau sen devusies pie miera, tomēr mazuli atstāja man; meitenīte guļ man uz rokām un, savu sapņu aizvesta uz nezināmām vietām, brīžiem sagrozās man klēpī.
„Te nemaz nav tik draņķīgi,” saka Kīrens. „Labāk nekā raktuvēs lejā. Mums ir pārtika. Ūdens dušas. Vairs nekādu skalotavu! Runā, ka virs mums esot ezers. Tās dušas gan ir nolāpīti apbrīnojamas. Bērniem ļoti patīk.” Viņš vēro, kā bērni pustumsā guļ. Divi katrā gultā, tie brīžiem miegā sagrozās. „Ir grūti, nezinot, kas viņus sagaida. Vai viņi kādreiz strādās raktuvēs? Vai tīklotavā? Vienmēr biju domājis, ka tā būs. Ka nododu kaut ko tālāk — misiju, amatu. Vai saproti?” Pamāju. „Laikam gribēju, lai mani dēli kļūtu par ellesnirējicm. Tāpat kā tu. Tāpat kā paps. Bet...” Viņš parausta plecus.
„Tagad, kad tev ir atvērtas acis, tam nav nekādas vērtības,” saka tēvocis Nerols. „Zinot, ka tev staigā pa galvu, tāda dzīve liekas tukša.”
„Jā,” atbild Kīrens. „Mirt trīsdesmit gados, lai tie ļautiņi varētu dzīvot līdz simtam. Nolāpīts, tas nav pareizi. Es tikai gribu, lai maniem bērniem tiktu dots vairāk nekā man, brāli.” Viņš vērīgi manī raugās, un es atceros, kā māte jautāja, kas notiks pēc revolūcijas. Kādu pasauli mēs radām? To jautāja Mustanga. Ēo to nekad neapsvēra. „Viņiem jāsaņem vairāk nekā mums. Un es mīlu Arēju tāpat kā pārējie. Esmu viņam
pateicīgs par savu dzīvību. Far manu bērnu dzīvībām. Bet...” Gribēdams teikt vēl kaut ko, bet, juzdams Nerola skatiena svaru, pašūpo galvu.
„Turpini,” saku.
„Es neesmu pārliecināts, vai viņš zina, kas būs tālāk. Tāpēc man prieks, ka esi atgriezies tu, mazo brāli. Es zinu, ka tev ir plāns. Zinu, ka vari mūs izglābt.”
Viņš saka to ar tādu ticību un paļaušanos.
„Protams, ka man ir plāns,” atbildu, jo zinu, ka viņš vēlas to dzirdēt. Bet, kamēr brālis apmierināts piepilda savu krūzi, sastopu tēvoča skatienu un zinu, ka viņš redz šiem meliem cauri, mēs abi jūtam tumsu, kas nāk.
9. AREJA PILSĒTA
Ir agrs rīts, un es malkoju kafiju un no bļodiņas ēdu graudaugu pārslas, ko māte atnesusi no ēdnīcas. Es vēl neesmu gatavs ļaužu pūļiem. Kīrens un Leanna jau devušies uz darbu, tādēļ sēžu kopā ar Dīo un māti, kamēr bērni ģērbjas, lai ietu uz skolu. Tā ir laba zīme. To, ka tauta ir padevusies, var redzēt pēc tā, ka tā pārstājusi skolot savus bērnus. Izdzeru kafiju. Māte man ielej vēl.
„Tu atnesi veselu kannu?” jautāju.
„Pavārs uzstāja. Centās man iedot vēl vienu.”
Iemalkoju no krūzes. „Garšo gandrīz kā īsta.”
„Tā ir īsta,” saka Dīo. „Viens pirāts sūta mums salaupītas preces. Man liekas, tā kafija ir no Zemes. Viņi teica, ka no Jamakas.”
Es viņas teikto neizlaboju.
,,Ei!” gaiteņos kāds klaigā. Māte salecas no trokšņa. „Pļāvēj! Pļāvēj! Nāc laukā spēlē-ē-ties!” Gaitenī kaut kas nobūkšķ, un ir dzirdami smagos zābakos ieautu kāju soļi.
„Atceries, Dcanna teica, ka mums jāpieklauvē,” kāds saka pēr-kondimdošā balsi.
,;iu esi tik kaitinošs! Nu labi.” Aiz durvīm atskan pieklājīgs klauvējiens. „Labas ziņas! Te tēvocis Sevro un Mēreni draudzīgais milzis.” Māte dod zīmi vienai no manām sajūsminātajām brāļameitām. „Ella, esi tik laba.” Ella metas uz priekšu, lai atvērtu Sevro durvis. Viņš
pa tām iebrāžas, paceldams meitēnu gaisā. Viņa priecīga spiedz. Viņš ir ģērbies melna, sviedrus absorbējoša auduma apakštērpā, kādus karavīri nēsā zem pulsa bruņām. Padusēs tumši sviedru traipi. Ieraugot mani, Sevro skatiens iemirdzas, un viņš nevērīgi iemet Ellu gultā un izstieptām rokām drāžas man virsū. No viņa krūtīm izlaužas savādi smiekli, un neglīto seju šķeļ robains smaids. Sevro mati izskūti netīrā, sviedriem piemirkušā grebenē.
„Sevro, uzmanīgi!” izsaucas mana māte.
,,Pļāv’!” Viņš ietriecas manī, sagriezdams krēslu sānis un likdams noklaudzēt maniem zobiem, kad, būdams spēcīgāks, nekā bija, ozdams pēc tabakas, degvielas un sviedriem, daļēji izceļ mani no ratiņkrēsla. Kā uzticams suns viņš pa pusei smejas, pa pusei raud man krūtīs. „Es zināju, ka tu esi dzīvs. Nolāpīts, es to zināju! Elfu kuces mani neapmānīs!” Atrāvies viņš skatās uz mani ar robainu smaidu sejā. „Tu, nolāpītais suņabērns!”
„Mēli!” uzsauc māte.
Saviebjos. „Manas ribas.”
„0, sūdu būšana, piedošanu, brāļcilvēk!” Viņš ļauj man iegrimt atpakaļ krēslā un pietupstas, lai esam aci pret aci. „Vienreiz es to jau teicu. Nu teikšu vēlreiz. Ja šajā pasaulē ir divas lietas, kas nav iznīdējamas, tad tās ir sēnīte zem manas kules un Pļāvējs no nolāpītā Marsa. Ha, ha!”
„Sevro!”
„Piedod, Deanna! Piedod!”
Atvirzos no viņa. „Sevro. Tu od... briesmīgi.”
„Neesmu bijis dušā piecas dienas,” viņš lielās, sagrābis savu kājstarpi. „Te ir Sevro zupa, puis’.” Viņš iespiež rokas sānos. „Vai zini, tu izskaties... cm...” Viņš pamet skatu uz manu māti un pievalda mēli. „Nolāpīti šausmīgi.”
Kad ienāk kāds vīrs un aizsedz griestu lampu pie durvīm, pār telpu nolaižas ēna. Bērni līksmi pulcējas ap Ragnāru, un viņš tik tikko spēj paiet.
„Sveicināts, Pļāvēj,” viņš pārkliedz bērnu spiedzienus.
Sveicu Ragnāru ar smaidu. Viņa seja ir bezkaislīga kā vienmēr. Bāla un tetovējumiem klāta, viņa arktisko māju vēju aprauta, āda bieza kā
degunradzim. Baltā bārda sapīta četrās pīnēs, bet mati uz galvas noskūti, atstājot tikai baltu zirgasti, kurā iepītas sarkanas lentes. Bērni prašņā, vai viņš tiem atvedis dāvanas.
„Sevro.” Paliecos uz priekšu. „Tavas acis...”
Viņš pieliecas tuvāk. „Vai tev patīk?” Samiegtās acis stūrainajā sejā vairs nav netīrā zelta nokrāsā, bet gan sarkanas kā Marsa zeme. Viņš pavelk uz augšu plakstiņus, lai varu labāk redzēt. Tās nav kontaktlēcas. Un labā acs vairs nav biomehāniska.
„Nolāpīts. Vai tu gūlies zem tēlnieka skalpeļa?”
„Zem paša labākā tēlnieka skalpeļa. Vai tev patīk?”
„Tās ir nolāpīti lieliskas. Kā radītas tev.”
Viņš sasit kopā dūres. „Prieks, ka tu tā saki. Jo tās ir tavējās.” Nobālu. „Ko?”
„Tās ir tavējās.”
„Manējās kas?”
„Tavas acis!”
„Manas acis...”
„Vai glābšanas laikā mūsu draudzīgais milzis būs nometis tevi uz galvas? Mikijs glabāja tavas acis kriokastē savā Jorktonas ūķī — šaušalīga vietiņa, starp citu —, atradu, kad izķemmējām to, meklējot rezerves, ko atvest uz Tinošu, lai atbalstītu Sacelšanos. Nospriedu, ka tu jau Samās neizmanto, tāpēc...” Viņš neveikli parausta plecus. „Tāpēc prasīju, lai ieliek tās man. Nu, tu jau saproti. Lai tu vari redzēt, kad būsi miris. Lai saistītu mūs ciešāk kopā. Lai man būtu kāds suvenīrs no tevis. Tas taču nav nemaz tik jocīgi, vai ne?”
„Es jau viņam teicu, ka tas ir savādi,” piebilst Ragnārs. Viena no meitenēm rāpjas augšā pa viņa kāju.
„Vai tu gribi acis atpakaļ?” pēkšņi noraizējies prasa Sevro. „Es varu atdot tās atpakaļ.”