„Nē!” saku. „Vienkārši biju aizmirsis, cik tu esi traks.”
„Ak tā.” Sevro smejas un uzsit man pa plecu. „Labi. Es domāju, ka tas kaut kas nopietns. Tad jau es varu tās prīmā paturēt?”
„Atrasts nav zagts,” paraustījis plecus, saku.
„Deanna no Likosas, vai drīkstam aizņemties jūsu dēlu, lai apspriestu kara lietas?” manai mātei jautā Ragnārs. „Viņam ir daudz darba. Daudz kas jāuzzina.”
„Tikai tad, ja atvedīsiet viņu atpakaļ vienā gabalā. Un paņemsiet līdzi kafiju. Un aiznesīsiet uz veļas mazgātavu šīs zeķes.” Māte iespiež Ragnāram rokās maisu ar tikko salāpītām zeķēm.
„Kā vēlaties.”
„Un kā ar dāvanām?” vaicā viens no maniem radubērniem. „Vai jūs neko neatnesāt?”
„Man ir viena dāvana...” iesāk Sevro.
„Sevro, nē!” vienā balsī iesaucas Dīo un mana māte.
„Kas ir?” Viņš izvelk maisu. „Šoreiz tās ir tikai konfektes.”
„... un tad Ragnārs paklupa pār Oli un izkrita pa kuģa aizmugurējo lūku,” krekšķina Sevro. „Kā tāds pamuļķis.” Pārgalvīgi stumdams manu ratiņkrēslu pa akmens gaiteni, viņš man virs galvas grauž šokolādes tāfelīti. Sevro atkal ieskrienas un uzlec aizmugurē, lai vizinātos, līdz mēs greizi iebraucam sienā. Sāpēs saviebjos. „Tā nu Ragnārs ieveļas taisni jūrā. Tā bija pilnās burās, vecīt. Viļņi dedzesKuģu augstumā. Domādams, ka šim vajadzīga mana palīdzība, ienirstu arī es tieši brīdī, kad tas milzonīgais... nezinu, kā, ellē, to nosaukt. Kaut kāds izgrebts briesmonis...”
„Dēmons,” aizmugurē saka Ragnārs. Nebiju ievērojis, ka viņš mums seko. „Tas bija jūras dēmons no trešā Hēlas loka.”
„Kā nu ne.” Sevro stumj mani ap stūri, tam pietiekami uzgrūzdamies, lai liktu man iekost sev mēlē, un iztramdīdams gaitenī stāvošus Arēja dēlu pilotus. Kad ripojam tālāk, tie noskatās man pakaļ. „Šis jūras dēmons,” viņš saka un pār plecu pamet skatu uz Ragnāru, „acīmredzot domā, ka Ragnārs ir ņammīgs kumosiņš, tāpēc aprij viņu gandrīz uzreiz pēc tam, kad šis skāris ūdeni. Tā nu es uz to skatos, un kopā ar Drāt-ģīmi abi rēcam, palikdami bez iekšām, jo tas ir nolāpīti smieklīgi un tu jau zini, cik ļoti Drātģīmim patīk labi joki. Bet tad briesmonis ienirst. Tāpēc izlecu pa lūku un tam sekoju. Un dzenos tam pakaļ, šaudams savu pulsDūri uz nolāpīto jūras dēmonu,” viņš saka un paskatās uz Ragnāru vēlreiz, „kas peld taisnā ceļā uz Termiskās jūras dibenu. Spiediens aug. Mani tērpi sīc. Un es jau sāku domāt, ka turpat ņemšu galu, kad pēkšņi Ragnārs izgriež sev ceļu no tās zvīņotās kuces.” Viņš pieliecas tuvāk. „Bet uzmini, pa kurieni viņš iznāca laukā? Nu! Uzmini! Mini!”
„Sevro, vai viņš iznāca pa jūras dēmona taisno zarnu?” pajautāju. Sevro aiz smiekliem iekviecas. ,Jā! Taisni pa pakaļu. Izšāvās kā sūd—” Mans krēsls apstājas. Sevro balss apraujas, atskan būkšķis un kaut kas slīdošs. Mans ratiņkrēsls atkal izkustas. Paskatos sev aiz muguras un redzu Ragnāru, kurš nevainīgi stumj mani uz priekšu. Gaitenī aiz mums Sevro nav. Saraucis pieri, es brīnos, kur viņš palicis, kad pēkšņi draugs izlec no kādas sānu ejas.
„Tu! Trolli!” Sevro kliedz. „Es esmu teroristu karavadonis! Beidz mani mētāt! Tevis dēļ es nometu zemē savu šokolādi!” Sevro palūkojas uz gaiteņa grīdu. „Paga. Kur tā ir? Nolāpīts, Ragnār! Kur ir mans zemesriekstu batoniņš? Tu zini, cik daudz cilvēku man nācās nogalināt, lai to dabūtu! Sešus! Sešus!” Ragnārs man aiz muguras klusi košļā, un, lai gan droši vien kļūdos, man šķiet, ka redzu viņa sejā smaidu.
„Ragnār, vai esi sācis tīrīt zobus? Tie izskatās pirmšķirīgi.” „Pateicos,” viņš pašapmierināts pasmaida tik plati, cik nu plati var smaidīt astoņas pēdas garš vīrs, kuram pilna mute ar zemesriekstu sviesta batoniņu. „Burvis manus vecos zobus izņēma. Tie sagādāja man milzu sāpes. Šie ir jauni. Vai tie nav lieliski?”
„Burvis Mikijs,” atkārtoju.
„Tieši tā. Turklāt, pirms devās prom no Tinosas, viņš iemācīja man lasīt.” To Ragnārs pierāda, izlasot katru zīmi un brīdinājumu, kam gaitenī paejam garām, līdz apmēram pēc desmit minūtēm ieejam angārā. Sevro mums seko, joprojām sūdzēdamies par pazudušo batoniņu. Pēc Sabiedrības standartiem angārs ir šaurs, lai gan tas ir gandrīz trīsdesmit metrus augsts un plešas sešdesmit metru platumā. Tas izkalts klintī ar lāzera urbjiem. Akmens grīda nomelnējusi no dzinēju uguns. Vairāki iznīcināti transporta kuģi novietoti piestātnēs līdzās trim mirdzošiem, jauniem ločSpārniem. Divu oranžo vadībā kuģus apkalpo
sarkanie, kuri nevar atraut acis no manis, kad stumjamies garām. Jūtos šeit kā svešinieks.
No sadauzīta transporta kuģa šurp soļo raibs karavīru pulciņš. Daži joprojām tērpti bruņās, no to pleciem karājas vilkādas. Citi izģērbušies līdz apakštērpiem vai soļo bez krekla.
„Boss!” iesaucas Olis, kura balsta Klaunu. Viņa ir tikpat apaļīga kā vienmēr un, man smaidīdama, velk Klaunu, lai viņš kustas ātrāk. Viņa kuplos matus pieplacinājuši sviedri, un īsā meitene palīdz viņam nostāvēt. Tuvojoties abus sejas ir tik priecīgas, it kā es izskatītos tieši tāds, kādu tic mani atceras. Olis nogrūž Klaunu no sava pleca, lai varētu mani apskaut. Savukārt Klauns ērmīgi paklanās.
„Gaudoņi gatavi pakalpot, Pirmais,” viņš saka. „Piedošanu par ķibeli.”
„Sūdi sagāja grīstē,” pirms paspēju ierunāties, paskaidro Olis.
„Pamatīgā grīstē. Tu izskaties kaut kā citādāk, Pļāvēj.” Klauns iespiež plaukstas sānos. „Tu izskaties... slaidāks. Vai apgriezi matus? Nē, nesaki man. Vainīga bārda... uzreiz redzama slaidā līnija.”
„Cik laipni, ka ievēroji,” saku. „Un ka palikāt par spīti visam.”
„Ko, vai tu runā par to, ka piecus gadus mums meloji?”
„Jā, to pašu,” atbildu.
„Nu...” grasīdamies man pārmest, iesāk Klauns. Olis iedunkā viņa plecu.
„Protams, ka mēs palikām, Pļāvēj!” viņa mīļi saka. „Šī ir mūsu ģimene...”
„Bet mums ir prasības...” kratīdams pirkstu, turpina Klauns. „Ja vēlies saņemt no mums visus pakalpojumus. Bet... pagaidām mums jādodas. Baidos, ka man pakaļā iestrēdzis šrapnelis. Tāpēc izlūdzos atļauju jūs pamest. Nāc, Oli. Pie ķirurgiem!”
„Atā, boss!” sauc Olis. „Prieks, ka tu neesi beigts!”
„Vienības vakariņas būs astoņos!” viņiem nopakaļ sauc Sevro. „Nenokavējiet! Šrapnelis pakaļā nav attaisnojošs iemesls, Klaun!
„Jā, kungs!”
Sevro smīnēdams pagriežas pret mani. „Kad pateicu, ka esi rūsganais, tie niekkalbji pat aci nepamirkšķināja. Tūlīt pat nāca man un
Ragam līdzi, lai savāktu tavu ģimeni. Izstāstīt viņiem kas ir kas gan bija ellīgi. Šurp!”
Kad ejam garām kuģim, no kura izkāpa Olis un Klauns, pāri rampai redzu, kas notiek tā vēderā. Iekšā divi jauni zēni mazgā grīdu ar augsta spiediena šļūtenēm. Ūdens, kas pa rampu iztek uz angāra grīdas, ir brūni sarkans un nesaplūst notekā, bet gan šaurā renē, kas apraujas pie kraujas malas.
„Daži tēti atstāj saviem dēliem kuģus vai villas. Sūdcepure Arējs atstāja man šo nožēlojamo, satraukto melnstrādnieku pūzni.”
„Nolāpīts,” nočukstu, kad esmu sapratis, uz ko es skatos.
Aiz angāra plešas izgrieztu stalaktītu mežs. Tas mirgo pazemes rītausmā. Ne tikai no ūdens, kas pil gar to slideno, pelēko virsmu, bet arī no piestātņu, kazarmu un sensoru lauku gaismām, kas Arēja varenajā bastionā rindojas kā zobi. Starp dažādajām piestātnēm kursē apgādes kuģi.
„Mēs esam stalaktītā!” Es iesmējos aiz brīnumiem. Tomēr tad palūkojos uz šausmām, kas plešas lejā, un smagums, kas spiež manus plecus, divkāršojas. Simts metrus zem mūsu stalaktīta atrodas bēgļu nometne. Reiz tā bija pazemes pilsēta, kas izkalta Marsa klintī. Ielas atrodas tik dziļi starp ēkām, ka vairāk atgādina miniatūrus kanjonus. Šī pilsēta uz grandiozās alas grīdas plešas vairākus kilometrus no mums, līdz pat tālākajām sienām, kurās izkalts vēl vairāk bišu šūnām līdzīgu mitekļu. Ielas beidzas ar smilšakmens strupceļiem. Tomēr virs tām izaugusi pilsēta bez jumtiem. Bēgļu pilsēta. Ada, audumi un mati juceklīgi ņudz kā savāda, miesiska jūra. Viņi guļ uz namu jumtiem. Ielās. Uz strupceļu kāpnēm. Redzu pašdarinātus metāla Gammas, Omikrona, Ipsilona simbolus. Visus divpadsmit klanus, kuros sadalīta mana tauta.