Šis skats mani satriec. „Cik daudz viņu te ir?”
„Vai es zinu! Vismaz divdesmit raktuves. Likosa bija maza, ja salīdzina ar dažām, kas atradās tuvāk lielākajiem H-3 krājumiem.”
„Četrsimt sešdesmit pieci tūkstoši. Saskaņā ar žurnāliem,” piebilst Ragnārs.
„Tikai pusmiljons?” čukstu.
„Pie velna, izskatās daudz vairāk, vai ne?”
Pamāju. „Kādēļ viņi ir šeit?”
„Vajadzēja dot viņiem patvērumu. Nabaga suņabērni savilkušies te no raktuvēm, ko iztīrījis Šakālis. Sūknē ahlīsu-9 ventilācijas šahtās pat tad, ja ir mazākās aizdomas par Arēja dēlu atrašanos raktuvēs. Tas ir neredzams genocīds.”
Pār manu augumu pārskrien tirpas. „Likvidācijas protokols. Kvalitātes kontroles padomes galējais risinājums pret sabojātām raktuvēm. Kā jūs šo visu noslēpjat? Slāpētāji?”
Jā. Un mēs esam vairāk nekā divus klikšķus zem zemes. Paps izmainīja topogrāfiskās kartes Sabiedrības datubāzē. Zeltiem šis ir vairāk nekā pirms trīssimt gadiem iztukšots hēlija-3 pamatiezis. Pagaidām tas ir pietiekami viltīgi.”
„Un kā jūs visus pabarojat?”
„Mēs to nedarām. Tas ir, mēs mēģinām, bet žurku Tinošā nav nu jau kādu mēnesi. Cilvēki guļ kā siļķes mucā. Esam sākuši vest bēgļus uz stalaktītiem. Bet ļaudis jau plosa slimības. Nepietiek medikamentu. Un es nevaru riskēt, ka saslimst mani dēli. Bez viņiem mums nav zobu. Mēs esam tikai slima govs, kas gaida nokaušanu.”
„Un viņi dumpojās,” bilst Ragnārs.
„Dumpojās?”
„Jā, par to gandrīz aizmirsu. Nācās uz pusi samazināt ēdiena porcijas. Tās jau tāpat bija mazas. Tiem nepateicīgajiem sūdabrāļiem tur lejā tas diez ko nepatika.”
„Pirms nolaidos lejā, daudzi zaudēja dzīvības.”
„Tinosas vairogs,” saka Sevro. „Tas nu būtu skaidrs, ka viņu tie iemīļojuši vairāk nekā mani. Viņu par sūdīgu ēdienu neviens nevaino. Toties es esmu iemīļotāks par Dejotāju, jo man ir stilīga ķivere, bet viņš atbild par visādiem sīkiem sūdiem, ko es nevaru darīt. Cilvēki ir tik stulbi. Cilvēks raujas melnās miesās šamo dēļ, bet tie uzskata, ka viņš ir cietpaurains knauzeris.”
„It kā mēs būtu nonākuši tūkstoš gadu senā pagātnē,” bezcerīgi saku.
„Gandrīz vai tā, izņemot ģeneratorus. Zem akmens plūst upe. Tāpēc dažreiz mums ir ūdens, kanalizācija un elektrība. Un... arī riebīgas
padarīšanas. Noziedzība. Slepkavības. Izvarošanas. Zādzības. Gammas jākļi jātur atsevišķi no visiem pārējiem. Daži omikroni pagājušonedēļ pakāra vienu gammu sīko, iegrieza viņam krūtīs zelta zīmi un izrāva sarkanās zīmes no rokām. Teica, ka viņš esot bijis lojālists. Zeltiņu mīļotājs. Puikam bija četrpadsmit gadu.”
Man paliek nelabi. „Gaismas dedzam spilgtas. Pat nakti.”
„Njā. Ja tās izslēdz, lejas stāvs kļūst... pārpasaulīgs.” Lūkodamies lejup uz pilsētu, Sevro izskatās noguris. Mans draugs zina, kā kauties, bet šī ir pavisam citāda cīņa.
Skatos lejup uz pilsētu un nespēju rast vārdus, ko vajadzētu pateikt. Jūtos kā cietumnieks, kurš visu mūžu pavadījis, rakdamies sienā tikai tāpēc, lai izraktos cauri un atklātu, ka nonācis vēl vienā kamerā. Un vēl vienā. Un vēl vienā. Šie cilvēki nedzīvo. Viņi visi tikai cenšas atlikt galu.
„Ne jau šo gribēja Ēo,” saku.
„Njā... ko lai dara.” Sevro parausta plecus. „Sapņot ir viegli. Karot nav.” Viņš domīgi koda lūpu. „Vai maz redzēji Kasiju?”
„Vienreiz, pašās beigās. Kādēļ jautā?”
Viņš miklām acīm pavēršas pret mani. „Viņš bija tas, kurš nokāva papu.”
10. KARŠ
„Mūsu Sabiedrība atrodas kara stāvoklī...” Arēja dēlu komand-telpā man saka Dejotājs. Telpa ar izliektajiem griestiem ir iekalta klintī, un to izgaismo blāvi zilas griestu lampas un datorterminālu ekrāni, kas izstaro gaismu ap galveno hologrammu displeju. Viņš stāv displeja malā, Marsa Termiskās jūras zilgmes apspīdēts. Kopā ar mums ir Ragnārs, vairāki vecāki dēli, kurus nepazīstu, un Teodora, kura sveica mani ar elegantu skūpstu uz lūpām, kas raksturīgs Lunas virsKrāsu aprindās. Izsmalcināta pat melnās strādnieku biksēs, viņa izstaro telpā autoritāti. Tāpat kā manus gaudoņus, uz banketu dārzā pēc Triumfa Augusts Teodoru neielūdza. Paldies Jupiteram, viņa netika uzskatīta par pietiekami svarīgu. Kolīdz viss sākās, Sevro nosūtīja Oli aizvest viņu no citadeles. Kopš tā laika viņa bijusi kopā ar Arēja dēliem un palīdzējusi Dejotāja propagandas un izlūkošanas daļām.
„... Karo ne tikai Sacelšanās pret Zelta spēkiem šeit un mūsu diasporā visā sistēmā. Zelts karo arī savā starpā. Pēc tam, kad tie tavā Triumfā nogalināja Arku un Augustu, kā arī viņu lojālākos sekotājus, Roks un Šakālis īstenoja labi saskaņotu plānu, lai sagrābtu orbītā esošo floti. Viņi baidījās, ka Virdžīnija vai Telemani sasauks dārzā noslepkavoto zeltu kuģus zem sava spārna. Virdžīnija tā izdarīja, tikai ne ar sava tēva kuģiem, bet gan Arka floti, ko komandēja trīs viņa vedeklas.
Tas noveda pie Deimosa kaujas. Un Roka flote, kaut ari bija mazākumā, tomēr sakāva Mustangu un lika viņām bēgt.”
„Tātad viņa ir dzīva,” saku, zinādams, ka visi uztraucas par to, kā reaģēšu uz šo informāciju.
„Njā,” saka Sevro, cieši mani vērodams gluži tāpat kā pārējie. „Ciktāl zināms mums, viņa ir dzīva.” Izskatās, ka Ragnārs grib kaut ko piebilst, bet Sevro viņu pārtrauc. „Dejotāj, parādi viņam Jupiteru!”
Mans skatiens kavējas pie Ragnāra, bet Dejotājs novēcina roku, un hologrammas displejs pagriežas, lai atklātu skatam milzīgo marmora gāzes milzi Jupiteru. Ap to riņķo sešdesmit trīs mazāki asteroīdiem līdzīgi pavadoņi un četri lielie Jupitera pavadoņi — Eiropa, Jo, Ganimēds un Kallisto.
„Šakāļa un Valdnieces īstenotā tīrīšana bija iespaidīga operācija, kurā iekļauti ne tikai trīsdesmit atentāti dārzā, bet arī vairāk nekā trīssimt politisko slepkavību visā Saules sistēmā. Vairumu veica olimpiskie bruņinieki un prētorieši. Šo ideju ieteica un īstenoja Šakālis ar mērķi iznīcināt Valdnieces galvenos ienaidniekus ne tikai uz Marsa, bet arī uz Lunas un pārējā Sabiedrības teritorijā. Tas nostrādāja labi, ļoti labi. Tomēr tika pieļauta viena milzīga kļūda. Dārzā tika nogalināts Revs au Raa un viņa deviņus gadus vecā mazmeita.”
„Pavadoņa Jo arhiGubernators,” es saku. „Ziņa pavadoņu valdniekiem?"
„Jā, tomēr tā pavērsās pret pašiem uzbrucējiem. Nedēļu pēc Triumfa aizbēga pavadoņu valdnieku bērni, kurus Valdniece turēja uz Lunas kā viņu vecāku uzticamības ķīlu. Pēc divām dienām Raa mantinieki nozaga visu Classis Saturnus. Ar Ganimēda Kordovanu palīdzību viņi pārņēma visu Astoto floti, kas bija izvietota Kallisto dokos.
Raa dzimta pasludināja Jo neatkarību no Jupitera pavadoņiem un paziņoja par savu savienību ar Virdžīniju au Augustu un Arka mantiniekiem karā pret Valdnieci.”
„Otrais pavadoņu dumpis. Sešdesmit gadus pēc Rejas sadedzināšanas,” lēni pasmaidījis, saku, domādams par Mustangu kā veselas planētu sistēmas galvu. Pat tad, ja viņa mani pameta, pat tad, ja, domājot