par viņu, jūtu krūtis tukšumu, šī mums ir laba ziņa. Mēs neesam Valdnieces vienīgie ienaidnieki. „Vai piebiedrojās Urāns un Saturns? Ncptūns noteikti piebiedrojās.”
„Piedalās visi.”
„Visi?Tad mums ir cerība...” es saku.
„Njā, tā varētu padomāt. Vai ne?” nomurmina Sevro.
Dejotājs paskaidro. „Kļūdu pieļāva ari pavadoņu valdnieki. Viņi cerēja, ka Valdniece aizķersies uz Marsa un būs aizņemta ar zemKrāsu sacelšanos Serdē. Tāpēc tie pieņēma, ka vēl vismaz trīs gadus viņa nevarēs nosūtīt pietiekami lielu floti, lai apspiestu viņu sacelšanos pie sešsimt miljonus kilometru attālā Jupitera.”
„Un viņi briesmīgi kļūdījās,” murmina Sevro. „Idioti. Tika pieķerti ar nolaistām bikšelēm.”
„Cik laika pagāja, līdz viņa nosūtīja floti?” jautāju. „Seši mēneši?”
„Sešdesmit trīs dienas.”
„Tas nav iespējams! Jau degvielas loģistika vien...” Mana balss apsīkst, kad atceros, ka, pirms ieņēmām Marsu, Pelnu valdnieks bija ceļā, lai sniegtu papildspēkus Bellonas namam orbītā ap planētu. Tobrīd viņš bija dažu nedēļu attālumā. Viņš droši vien turpinājis ceļu uz Novidu, sekojot Mustangai.
„Tev labāk par mums visiem vajadzētu zināt, cik efektīva ir Sabiedrības flote. Tā ir kara mašīna,” saka Dejotājs. „Loģistika un operāciju sistēmas izstrādātas līdz pēdējam sīkumam, jo vairāk laika Novidum, lai sagatavotos, jo grūtāk Valdniecei būtu uzsākt kampaņu. Viņa to zināja. Tādēļ visa Zobena armāda devās taisnā ceļā uz Jupitera orbītu, kur šobrīd atrodas nu jau gandrīz desmit mēnešus.”
„Roks izspēlēja riebīgu jociņu,” turpina Sevro. „Aizlavījās pa priekšu savai galvenajai flotei un aizdzina to mēnesLauzēju, ko pagājušogad mēģināja nozagt vecais Nero.”
„Viņš nozaga mēnesLauzēju.”
„Njā. Vai ne? Viņš nosaucis to par Kolosu un izvēlējies par savu flagmani. Švīts. Tas ir viens riebīgs dzelzis. Salīdzinot ar to, Pakss izskatās sīciņš.”
Hologramma virs mūsu galvām attēlo Roka floti, kas tuvojas Jupiteram, kur viņus sagaida mēnesLauzējs. Kara dienas, nedēļas un mēneši pagājuši tik ātri.
„Tās mērogi... ir milzīgi,” stāsta Sevro. „Tūkstošiem kravas kuģu, simtiem karakuģu. Katra flote divtik liela kā koalīcija, ko tu nodibināji, lai sadotu Bcllonām...” Viņš turpina, bet manas domas aizklīst, noskatoties, kā aizsteigušies karadarbības mēneši, un aptverot, kā pasaules turpinājušas griezties bez manis tajās.
„Oktāvija nebūtu izmantojusi Pelnu valdnieku,” domīgi saku. „Ja viņš kaut vai tikai šķērsotu asteroīdu joslu, atpakaļceļa vairs nebūtu. Novidus nekad nepadotos. Kurš tādā gadījumā viņus komandē? Aja?”
„Roks au Dibenlaiža Fabii,” nosmīkņā Sevro.
„Viņš komandē visu floti?” pārsteigts pārvaicāju.
„Neticami, vai ne? Pēc Marsa aplenkuma un Deimosa kaujas viņš Serdes acīs kļuvis par nolāpītu brīnumbērnu. īstu Dzelzs zeltu, kas izkāpis no vēstures annālēm. Tas nekas, ka tu iefiltrējies tieši viņa degungalā. Vai ka Institūtā viņš bija izsmiekla vērts. Viņam labi padodas trīs lietas, īdēšana, nodevība un flotu iznīcināšana.”
„Tie viņu dēvē par Deimosa dzejnieku,” saka Ragnārs. „Viņš nav sakauts ne reizi. Pat ne pret Mustangu un viņas titāniem. Viņš ir ļoti bīstams.”
„Flotu kaujas nav viņas stiprā puse,” es saku. Mustanga prot cīnīties. Tomēr viņa allaž bijusi politiska būtne. Viņa saved kopā cilvēkus. Tomēr tīra taktika? Tas ir Roka lauciņš.
Karavadonis manī sēro, ka tik ilgi bijis no tā visa atrauts. Par to, ka palaidis garām tādu grandiozu izrādi kā Otrā pavadoņu sacelšanās. Sešdesmit septiņi pavadoņi, vairums ar saviem bruņotajiem spēkiem, četros iedzīvotāju skaits pārsniedz simts miljonus. Flotu sadursmes. Bombardēšana no orbītas. Mehāniskiem tērpiem bruņotu armiju kaujas manevri no viena asteroīda uz otru. Lūk, tas būtu bijis mans lauciņš. Tomēr es apzinos, ka daudzu no šeit sēdošajiem nebūtu starp dzīvajiem, ja es nebūtu pavadījis deviņus mēnešus kastē.
Attopos, ka esmu pārāk iegrimis sevī. Piespiežu sevi sarunāties ar pārējiem.
„Mums sāk trūkt laika. Vai ne?”
Dejotājs paloka galvu. „Pagājušonedēļ Roks ieņēma Kallisto. Spēcīgi turas tikai Ganimēds un Jo. Ja pavadoņu valdnieki kapitulēs, flote un leģioni atgriezīsies šeit, lai palīdzētu Šakālim karā pret mums. Mēs būsim vienīgais Sabiedrības apvienoto bruņoto spēku mērķis, un tie mūs noslaucīs no zemes virsas.”
Tāpēc Fičners neieredzēja spridzekļus. Tie piesaista skatienus un pamodina milzi.
„Kā tad ir ar Marsu? Kā ar mūsu karu? Pie velna, kas vispār ir mūsu karš?”
„Tas ir nolāpīts juceklis. Lūk, kas tas ir,” saka Sevro. „Apmēram pirms astoņiem mēnešiem tas pārgāja atklātā karadarbībā. Dēli ir turējušies braši. Nezinām, kur ir Orions. Pieņemam, ka mirusi. Pakss un tavi kuģi ir prom. Un tagad ziemeļos sacēlušies ar dēliem nesaistīti paramilitāri kaujinieki, kas slepkavo civiliedzīvotājus un iet bojā leģionu gaisa vienību uzlidojumos. Tad vēl dučos pilsētu notiek masveida streiki un protesti. Cietumi pārpildīti ar politieslodzītajiem, tāpēc viņi tiek pārvietoti uz pagaidu nometnēm, kurās, kā mēs skaidri zinām, notiek masveida iznīcināšana.”
Dejotājs atver dažas no hologrammām, kuru neskaidrajos attēlos redzu lielus, mežos un tuksnešos izvietotus cietumus. Tuvplānā tiek parādītas no transporta izkāpjošas zemKrāsas, kas sargu uzraudzībā, kuri gatavi šaut, plūst pa betona ēku durvīm. Aina pārslēdzas uz piedrazotām ielām. Maskoti vīri ar sarkano rokas apsējiem šauj pāri kūpošām pilsētas tramvaju atliekām. Pie viņiem nolaižas kāds zelts. Attēls satumst.
„Esam devuši viņiem tik lielu triecienu, cik spējām,” saka Sevro. „Esam padarījuši labu darbiņu. Nozaguši duci kuģu, divus iznīcinātājus. Sagrāvuši Siltumapgādes komandcentru...”
„Un tagad viņi to atjauno,” saka Dejotājs.
„Tad mēs to atkal nojauksim!” aizsvilstas Sevro.
„Kamēr nespējam noturēt pat vienu pilsētu?”
„Šie sarkanie nav karotāji.” Abus pārtrauc Ragnārs. „Viņi var vadīt kuģus. Šaut. Izlikt spridzekļus. Cīnīties ar pelēkajiem. Bet, kolīdz ierodas kāds zelts, viņi atkāpjas.”
Viņa vārdiem seko dziļš klusums. Arēja dēli ir partizāni. Sabotieri. Spiegi. Tomēr šajā karā mani nepamet Lorna teiktais. „Kā aitas nogalē lauvu? Noslīcinot viņu asinīs.”
„Vaina par katru bojāgājušo civiliedzīvotāju uz Marsa tiek novelta uz mums,” galu galā saka Teodora. „Ja, uzspridzinot ieroču rūpnīcu, mēs nogalinām divus, viņi saka, ka esam nogalinājuši tūkstoti. Katrā streikā vai demonstrācijā iefiltrējas Sabiedrības aģenti, kas izliekas par protestētājiem un šauj uz pelēkajiem policistiem vai uzspridzinās. Plašsaziņas līdzekļi šo informāciju izplata tālāk. Un, kad kameras izslēgtas, pelēkie ielaužas cilvēku mājās un aizved mūsu atbalstītājus. VidKrāsas. Zem-Krāsas. Vienalga. Viņi kontrolē neapmierinātos. Kā teica Sevro, ziemeļos sākusies atklāta sacelšanās.”
„Grupējums, ko dēvē par Sarkano leģionu, noslepkavo katru virs-Krāsu, ko var atrast,” drūmi turpina Dejotājs. „Viņu vadībai piebiedrojies kāds sens mūsu draugs. Harmonija.”
„Nemaz nebrīnos.”
„Viņa noskaņojusi tos pret mums. Viņi neklausa mūsu pavēlēm, un mēs esam pārstājuši sūtīt tiem ieročus. Tiek grauta mūsu morālā stāja.”
„Pasauli kontrolē tas, kam pieder vara un balss,” nomurminu.
„Arks?” jautā Teodora. „Kaut viņš būtu šeit.”