„Neesmu pārliecināts, ka viņš mums palīdzētu.”
„Par nožēlu jāsaka, ka bez varas balss nemaz nepastāv,” turpina sārtā. Viņa sakrusto kājas vienu pār otru. „Jebkuras sacelšanās varenākais ierocis ir tās spiritus. Pārmaiņu gars. Tā sīkā sēkliņa, kas iesēj prātā cerību, plaukst un izplatās. Tomēr spēja šo ideju sēt un pati ideja ir mums atņemta. Mūsu vēstījums ir nozagts. Šakālis izgriež mums mēles. Mēs esam palikuši bez balss.”
Kad viņa runā, pārējie klausās. Ne lai viņai izdabātu, kā to darītu zelti, bet gan tā, it kā viņas stāvoklis būtu gandrīz tikpat augsts kā Dejotāja.
„Es neko nesaprotu,” saku. „Kas izraisīja atklātu karu? Šakālis nepublicēja Fičnera slepkavību. Veicot tīrīšanu pret dēliem, viņš būtu gribējis paturēt to noslēpumā. Kas kalpoja par katalizatoru? Turklāt tu saki, ka esam palikuši bez balss. Bet Fičneram taču bija sakaru tīkls, kas spēja pārraidīt visur, līdz pat raktuvēm. Viņš parādīja laužu masām Eo nāvi. Padarīja viņu par Sacelšanās seju. Vai Šakālis to iznīcināja?” Raugos viņu raižpilnajās sejās. „Ko jūs man nestāstāt?”
„Jūs viņam vēl neizstāstījāt?” prasa Sevro. „Ko, ellē, jūs darījāt, kamēr biju prom? Kasījāt pakaļas?”
„Derovs vēlējās pavadīt laiku kopā ar savu ģimeni,” atcērt Dejotājs. Tad nopūties pagriežas pret mani. „Tajā mēnesī pēc Arēja nāves un tavas sagūstīšanas Šakāļa tīrīšanu laikā tika iznīcināta liela daļa mūsu digitālā tīkla. Sevro paguva mūs brīdināt, pirms viņa vīri uzbruka mūsu bāzei Agejā. Nogājām pazemē, izglābām materiālus, bet zaudējām ārkārtīgi daudz cilvēku. Tūkstošiem dēlu. Trenētus operatorus. Nākamos trīs mēnešus pavadījām mēģinājumos atrast tevi. Nolaupījām uz Lunu izbraukušu transporta kuģi, bet tevis uz tā nebija. Pārmeklējām cietumus. Piedāvājām kukuļus. Bet tu biji pazudis, it kā nekad nebūtu pastāvējis. Tad uz Agejas citadeles kāpnēm Šakālis izpildīja tev nāvessodu.”
„To visu es zinu.”
„Nu, tu nezini, ko Sevro izdarīja pēc tam.”
Palūkojos uz savu draugu. „Ko tu izdarīji?”
„To, ko vajadzēja.” Viņš pārņem hologrammas vadību un aizslauka prom Jupiteru, tā vietā parādīdams mani. Sešpadsmit gadu vecumā. Stiegrainu, bālu un kailu uz galda, kamēr pār mani ar kaulu zāģi rokā noliecies Mikijs. Pār muguru pārskrien tirpas. Bet tā pat nav mana mugura. Ne gluži. Tā pieder šiem cilvēkiem. Šai revolūcijai. Sapratis, ko viņi izdarījuši, jūtos... izmantots.
„Tu to palaidi atklātībā.”
„Tieši tā,” ļaunā balsī atbild Sevro, un es jūtu viņu skatienus; tagad saprotu, kāpēc mans asmens uzkrāsots uzTinosas bēgļu apsēstajiem jumtiem. Viņi visi zina, ka reiz biju sarkanais. Viņi zina, ka viens no savējiem ir iekarojis Marsu Dzelzs lietū.
Karu sāku es.
„Es parādīju tavu grebšanu katrās raktuvēs. Katrā holoVietnē. Katram šīs nolāpītās Sabiedrības milimetram. Zelti iedomājās, ka var tevi
piebeigt. Ka var tevi sakaut un atņemt tavai nāvei jebkādu nozīmi. Lai esmu nolādēts, ja kādreiz ļaušu tam notikt!” Viņš uzsit ar dūri pa galdu. „Lai es nolādēts, ja ļaušu tev šajā mašīnā pazust bez vārda, kā pazuda mana māte. Uz Marsa nav tāda sarkanā, kas nezinātu tavu vārdu, Pļāv’. Digitālajā pasaulē nav neviena paša cilvēka, kas nezinātu, ka sarkanais sacēlās, lai kļūtu par zeltu princi, lai iekarotu Marsu. Es padarīju tevi par mītu. Un tagad, kad esi atgriezies no mirušajiem, tu vairs neesi tikai moceklis. Tu esi nolāpīts mesija, ko sarkanie gaidījuši visu savu mūžu.”
11. MANI ĻAUDIS
Sēžu, pārkāris kājas pār angāra malu, un vēroju, kā pilsētā zem manis ņudz dzīvība. Tālas tūkstoš balsu klaigas plūst pie manis kā vēja izkustinātu lapu jūra. Bēgļi zina, ka esmu dzīvs. SirpjAsmeņi uzkrāsoti uz sienām. Uz jumtiem. Zudušu ļaužu izmisīgais, klusais sauciens. Sešus gadus esmu vēlējies atgriezties pie viņiem. Bet, palūkojoties lejup, redzot viņu nožēlojamo stāvokli, atceroties Kīrena teikto, jūtos tā, it kā slīktu viņu cerībā.
Viņi gaida pārāk daudz.
Viņi nesaprot, ka nespējam šajā karā uzvarēt. Pat Arējs zināja, ka nekad nevarēsim stāties aci pret aci ar Zeltu. Kā lai izceļu viņus no šī dūksnāja? Kā lai parādu viņiem ceļu?
Es baidos ne tikai no tā, ka nespēju dot to, ko viņi vēlas. Es baidos, ka, atklādams patiesību, Sevro aiz mums ir nodedzinājis visus tiltus. Mums vairs nav atpakaļceļa.
Ko tas nozīmē manai ģimenei? Maniem draugiem un šiem ļaudīm? Šie jautājumi un tas, ka Sevro izmantojis manu grebšanu, nomāca mani tik ļoti, ka izbrāzos ārā, neteicis ne vārda. Tas bija kaitinoši.
Man aiz muguras Ragnārs paiet garām ratiņkrēslam un nošļūk sēdus man līdzās. Kājas šūpojas pār malu tāpat kā manējās. Viņa zābaki ir tik komiski lieli. Garām slīdoša transporta kuģa saceltā gaisa pūsma plivina bārdā iesietās lentes. Viņš neko nesaka, klusums Ragnāru netraucē. Zinot, ka viņš ir šeit, jūtos droši. Zinot, ka viņš ir kopā ar mani. Man
likās, ka tā jutīšos Sevro tuvumā. Tomēr viņš ir izmainījies. Tā Arēja ķivere ir pārāk smaga.
„Kad biju mazs zēns, mēs vienmēr gribējām zināt, kurš no mums ir visdrosmīgākais,” es iesāku. „Mēs naktī izlavījāmies no mājām un devāmies uz dziļajiem tuneļiem, kur nostājāmies ar muguru pret tumsu. Ja uzvedāmies klusi, varējām dzirdēt zemesčūskas. Tomēr nekad nebija iespējams noteikt, cik tuvu tās ir. Vairums zēnu neizturēja un pēc minūtes, varbūt piecām ņēma kājas pār pleciem. Es vienmēr nostāvēju visilgāk. Līdz par mūsu spēli uzzināja Ēo.” Nošūpoju galvu. „Tagad man liekas, ka es neizturētu pat minūti.”
„Tāpēc, ka zini, cik daudz tev ir, ko zaudēt.”
Ragnāra melnajās acīs ēnu met sena vēsture. Gandrīz četrdesmit gadus vecs, viņš uzaudzis ledus un maģijas pasaulē, pārdots dieviem apmaiņā pret savu ļaužu tiesībām dzīvot un bijis vergs ilgāk, nekā es esmu dzīvojis. Vai viņa dzīves izpratne ir labāka par manējo?
„Vai tev joprojām pietrūkst māju? Māsas?” jautāju.
„Jā. Es ilgojos pēc pirmā sniega, dzimstot vasarai, pēc tā, kā tas pielipa pie Sēfijas zābaku vilnas, kad uz saviem pleciem nesu viņu skatīties, kā caur pavasara ledu izlaužas Nidhjegs.”
Nidhjegs bija pūķis, kas dzīvoja zem seno ziemeļnieku sabiedrību pasaules koka un aizvadīja dienas, graužot īgdrasila saknes. Daudzas obsidiānu ciltis tic, ka viņš iznirst no viņu jūras dzelmes, lai salauztu ledu, kas aizsaldējis piestātnes, un atvērtu pola vēnas, lai viņi varētu doties pavasara sirojumos ar laivām. Lai viņu godinātu, Ostaras svētkos, pirmajā īstajā pavasara gaismas dienā, obsidiāni nogremdē savu noziedznieku ķermeņus jūras dzelmē.
„Es aizsūtīju uz Ledus virsotnēm savus draugus ar jūsu ziņu. Lai pastāstītu maniem ļaudīm, ka viņu dievi ir viltus dievi. Viņi ir pakļauti, bet mēs drīz ieradīsimies viņus atbrīvot. Viņi zinās Ēo dziesmu.”
Ēo dziesma. Tagad tā šķiet tik trausla un muļķīga.
„Es viņu vairs nejūtu, Ragnār.” Pametu skatu uz oranžajiem, kas angārā mums aiz muguras rosās ap ločSpārniem un ik pa laikam lūkojas
mūsu virzienā. „Es zinu, ka viņi domā — esmu viņu saikne ar Eo. Bet tumsā es viņu pazaudēju. Kādreiz es domāju, ka viņa mani vēro. Es mēdzu ar viņu sarunāties. Tagad... viņa man ir sveša.” Nokaru galvu. „Tik daudz kas no tā ir mana vaina, Ragnār. Ja es nebūtu bijis tik lepns, būtu redzējis zīmes. Fičners būtu dzīvs. Lorns būtu dzīvs.”
„Tu domā, ka kaut ko zini par likteņa pavedieniem?” Viņš smejas par manu augstprātību. „Tu nezini, kas būtu noticis, ja viņi būtu dzīvi.” „Es zinu, ka nevaru būt tas, kurš vajadzīgs šiem ļaudīm.”