Viņš sarauc uzacis. „Un kā tu vari zināt, kas viņiem vajadzīgs, ja pats no viņiem baidies? Ja nevari pat uzlūkot viņus vaigā?’ ’ Es nezinu, kā atbildēt. Pēkšņi viņš pieceļas un sniedz man roku. „Nāc līdzi!”
Šī slimnīca reiz bijusi kafetērija. Tagad tā piepildīta ar saliekamo un slimnīcas gultu rindām, cilvēki kāsē un nopietni sačukstas, kamēr sarkano, sārto un dzelteno medmāsas dzeltenos virsvalkos staigā gar rindām un aprauga pacientus. Telpas dibenā guļ apdegumu upuri, un tā norobežota no pārējiem pacientiem ar plastikāta sienām. Otrā pusē, pretodamās sanitāram, kurš cenšas viņai injicēt zāles, kliedz kāda sieviete. Lai viņu savaldītu, piesteidzas vēl divas medmāsas.
Jūtos šīs vietas sterilo skumju aprīts. Te nav nekā šausminoša. Uz grīdas nepil asinis. Tomēr šādi izskatās sekas manai bēgšanai no Atikas. Pat ar tik labu tēlnieku kā Mikijs viņiem nepietiks resursu, lai izdziedētu visus šos cilvēkus. Ievainotie lūkojas akmens griestos un prāto, kāda turpmāk būs viņu dzīve. Lūk, kāda ir šīs telpas noskaņa. Trauma. Ne miesiska, bet gan pārrautas dzīves un sapņi.
Es dotos no šejienes prom, bet Ragnārs piestumj mani pie kāda jauna vīrieša gultas kājgaļa. Viņš bija vērojis, kā mēs ienākam. Viņa mati ir īsi. Seja pilnīga un savāda, nepareiza sakodiena dēļ zods ir redzami izvirzīts.
„Kas notiek?” jautāju, balsij atminoties raktuvju garšu.
Viņš parausta plecus. „Vienkārši nodancāju laiku, vai dzirdi?” „Dzirdu.” Sniedzu sveicienam roku. „Derovs... no Likosas.”
„Mēs zinām.” Viņa plaukstas ir tik mazas, ka viņš nevar apņemt manējo ar saviem pirkstiem. Puisis iesmejas par jokaino skatu. „Vanno no Karas.”
„Nakts vai dienas?”
„Dienas maiņa, tu, cūķi. Es izskatos pēc kāda nakts racēja ar nošļukušu ģīmi?”
„Nu, šajos laikos neko nevar saprast...”
„Tiesa gan. Esmu omikrons. Trešais urbjuzellis, otrā līnija.”
„Tad jau dziļumā es būtu izvairījies no taviem gružiem.”
Viņš pasmīn. „Ellesnirēji vienmēr skatās paši sev acīs.” Viņš parāda nepieklājīgu žestu. „Kādam vajadzētu iemācīt jūs paskatīties uz augšu.” Pasmejamies. „Cik ļoti sāpēja?” viņš vaicā, pametis zodu manā virzienā. Sākumā domāju, ka viņš jautā par to, ko izdarīja Šakālis. Tad saprotu, ka puisis jautā par zīmēm manās rokās. Tām, ko esmu centies noslēpt džempera piedurknēs. Atrotu piedurknes. „Tā ir viena maniakāla būšana.” Viņš piedauza pie tām ar pirkstu.
Paveros visapkārt, pēkšņi aptvēris, ka mani vēro ne tikai Vanno. To dara visi. Pat apdegumu nodaļā telpas otrā galā sarkanie ceļas sēdus savās gultās, lai mani labāk saskatītu. Viņi neredz manī mītošās bailes. Viņi redz to, ko grib redzēt. Pametu skatu uz Ragnāru, bet viņš ir aizņemts sarunā ar ievainotu sievieti. Holideju. Viņa sveicinot paloka galvu. Sejā joprojām labi redzamas sēras par zaudēto brāli. Uz naktsskapīša uzlikta viņa pistole, pie sienas atstutēts viņa šaujamierocis. Glābšanas laikā Arēja dēli paņēma līdzi Triga mirstīgās atliekas, lai varētu viņu pienācīgi apbedīt.
„Cik ļoti sāpēja?” atkārtoju. „Nu, iztēlojies, ka iekrīti naglJrbī, Vanno. Pa centimetram vien. Vispirms nost ir tava āda. Tad miesa. Tad kauli. Nieks vien.”
Vanno nosvilpjas un ar nogurušu, gandrīz garlaikotu izteiksmi sejā palūkojas uz saviem kāju stumbeņiem. „Šito pat nejutu. Mans tērps injicēja tik daudz hidrofona, ka pietiktu, lai nogāztu vienu no viņējiem.” Viņš pamet ar zodu Ragnāra virzienā un ievelk caur zobiem gaisu. „Vismaz mans daikts man vēl ir.”
„Paprasi viņam,” mudina vīrs blakus gultā. „Vanno...”
„Aizveries,” Vanno nopūšas. „Puiši te prāto. Vai to tu varēji paturēt?” „Paturēt ko?”
„To." Viņš paskatās uz manu kājstarpi. „Vai arī viņi... nu, tu saproti... uztaisīja to proporcionālu?”
„Tu tiešām gribi zināt?”
„Tas ir... ne jau es personīgi. Vienkārši esmu licis uz to naudu.” „Tādā gadījumā.” Nopietnu seju pieliecos tuvāk. Tāpat arī Vanno un viņa kaimiņi tuvējās gultās. „Ja tiešām gribi zināt, vari pajautāt savai mātei.”
Vanno saspringti lūkojas manī, bet tad izplūst smieklos. Viņa palātas biedri smejas un pārstāsta joku uz tālākajām telpas malām. Un šajā īsajā mirklī noskaņojums mainās. Smacējošo sterilitāti salauž uzjautrinājums un rupji joki. Pēkšņi sačukstēties šķiet muļķīgi. Redzot, kā mainās noskaņa, un saprotot, ka tas noticis tikai viena joka dēļ, jūtu, kā manī ieplūst enerģija. Tā vietā, lai bēgtu no šiem skatieniem, no šīs telpas, virzos tālāk no Ragnāra gar gultu rindām, lai vairāk parunātu ar ievainotajiem, lai pateiktos viņiem, lai pajautātu, kā viņus sauc un no kurienes viņi nākuši. Tagad pateicos Jupiteram, ka man ir laba atmiņa. Aizmirsti kareivja vārdu, un viņš tev piedos. Atceries to, un viņš aizstāvēs tevi mūžam.
Vairums sauc mani par kungu vai Pļāvēju. Un es gribu izlabot viņus un teikt, lai sauc mani par Dcrovu, tomēr zinu, cik vērtīga ir cieņa, cik liela nozīme distancei starp vīriem un viņu vadoni. Lai gan smejos kopā ar viņiem un viņi palīdz dziedēt to, kas manī ir greizs, viņi nav mani draugi. Nav mana ģimene. Vēl ne. Ne līdz brīdim, kad varēsim šo greznību atļauties. Pagaidām viņi ir mani kareivji. Un viņiem esmu nepieciešams tikpat ļoti, cik viņi man. Es esmu viņu Pļāvējs. To man atgādināja Ragnārs. Tik priecīgs, redzot mani smaidām un jokojam kopā ar karavīriem, viņš velta man neveiklu smaidu. Nekad neesmu bijis prieka nesējs vai karavīrs, vai sala vētrā. Nekad tik absolūts kā Lorns. Es izlikos, ka tāds esmu. Tomēr patiesībā esmu cilvēks, kuru pilnīgu padara apkārtējie. Jūtu, kā manī pieaug spēks. Spēks, ko neesmu jutis tik ilgi. Tas nav
tikai tādēļ, ka esmu mīlēts. Tas ir tādēļ, ka viņi man tic. Nevis maskai, kā mani karavīri Institūtā. Nevis viltus elkam, ko izveidoju dienestā pie Augusta, bet gan vīram, kas slēpjas zem tā visa. Varbūt Likosas vairs nav. Varbūt Eo klusē. Mustanga ir otrā pasaules malā. Un Arēja dēli uz iznīcības robežas. Tomēr jūtu, kā dvēsele ieplūst atpakaļ manī, jo saprotu, ka beidzot esmu atgriezies mājās.
Plecu pie pleca ar Ragnāru atgriežos komandtelpā, kur Sevro un Dejotājs noliekušies pēta kādu rasējumu. Teodora stūrī sūta ziņojumus. Kad ienāku, viņi pagriežas un pārsteigti ierauga manā sejā smaidu un to, ka nu jau stāvu uz savām kājām. Gan ne gluži paša spēkiem, bet ar Rag-nāra palīdzību. Pametu krēslu slimnīcā un lūdzu viņu pavadīt mani atpakaļ uz komandtelpu, no kuras vēl tikai pirms stundas biju aizbēdzis. Jūtos kā no jauna piedzimis. Un varbūt neesmu tāds pats kā pirms tumsas, bet iespējams, ka tā pat ir labāk. Man piemīt agrāk nebijusi pazemība.
„Es atvainojos par savu uzvedību,” saku draugiem. „Viss ir bijis tik... nomācoši. Es zinu, ka esat darījuši visu, ko spējāt. Ņemot vērā apstākļus, esat paveikuši vairāk, nekā būtu spējis kāds cits. Jūs visi esat uzturējuši dzīvu cerību. Un jūs izglābāt mani. Un manu ģimeni.” Ieturu pauzi, likdams noprast, cik daudz tas man nozīmē. „Es zinu, ka negaidījāt mani atgriežamies šādu. Zinu, ka domājāt — atgriezīšos ar uguni un niknumu. Tomēr es neesmu tas, kas biju. Vienkārši vairs neesmu,” es saku, kad Sevro mēģina mani izlabot. „Es jums uzticos. Uzticos jūsu plāniem. Gribu palīdzēt, kā vien spēšu. Bet šāds es to nevarēšu.” Paceļu savas tievās rokas. „Tādēļ man vajadzīga jūsu palīdzība trīs lietās.”
„Vienmēr tik dramatisks,” saka Sevro. „Kādas ir jūsu prasības, princese?”
„Vispirms es gribu aizsūtīt sūtni pie Mustangas. Es zinu, ka domājat, ka viņa mani nodeva, bet gribu, lai viņa zina, ka esmu dzīvs. Varbūt pastāv iespēja, ka tas varētu mainīt viņas viedokli. Ka viņa varētu mums palīdzēt.”