Sevro nosprauslājas. „Mēs jau vienreiz devām viņai iespēju. Viņa gandrīz nogalināja tevi un Ragu.”
„Tomēr viņa to neizdarīja,” iebilst Ragnārs. „ Ir vērts riskēt, lai saņemtu viņas palīdzību. Lai viņa neapšaubītu mūsu nolūkus, sūtnis būšu es.”
„Kā tad!” izsaucas Sevro. „Tu esi viens no meklētākajiem cilvēkiem Sistēmā. Zelts ir slēdzis visu neautorizēto gaisa satiksmi. Un kosmosa ostā tu neizvilksi divas minūtes pat ar masku.”
„Aizsūtīsim vienu no manām spiedzēm,” saka Teodora. „Man viena ir padomā. Viņa ir laba un par simt kilogramiem vieglāka nekā tu, mazāk uzkrītoša, Virsotņu princi. Meitene jau atrodas ostas pilsētā.”
„Ivija?” jautā Dejotājs.
„Tieši tā.” Teodora palūkojas manā virzienā. „Ivija ir izdarījusi visu, ko varēja, lai izpirktu vainu par pagātnes grēkiem. Pat tiem, kas nebija viņas grēki. Viņa mums ir ļoti palīdzējusi. Dejotāj, ja tev nav iebildumu, es noorganizēšu viņas ceļojumu un aizsegu.”
„Labi,” aši atbild Sevro, lai gan Teodora gaida, kad galvu piekrītoši palocīs Dejotājs.
„Paldies,” saku. „Vēl man vajag, lai atvedat Mikiju uz Tinošu.”
„Kāpēc?" jautā Dejotājs.
„Man vajag, lai viņš atkal padara mani par ieroci.”
Sevro krekšķoši iesmejas. „Lūk, īstā valoda! Dabūt tev uz kauliem drusku slepkavnieciskas gaļas. Pietiek būt par anoreksijas mocītu putnubiedēkli!”
Dejotājs šūpo galvu. „Mikijs ir pustūkstoti kilometru attālumā Varošā, kur strādā pie sava mazā projekta. Viņš ir vajadzīgs tur. Tev ir vajadzīgas kalorijas. Ne jau tēlnieks. Pašreizējā stāvoklī tas var būt bīstami.”
„Pļāvs tiks ar to galā. Varam dabūt Mikiju un viņa aprīkojumu šurp līdz ceturtdienai,” saka Sevro. „Virānija tik un tā konsultējās ar viņu par tavu stāvokli. Viņš būs priecīgs redzēt tevi līdz sārtajām pelītēm.”
Dejotājs vēro Sevro ar piespiestu pacietību. „IJn kāds ir tavs pēdējais lūgums?”
Saviebjos. „Man ir sajūta, ka šis gan jums nepatiks.”
12. JULII
Atrodu Viktru izolētā telpā, kuras durvis sargā vairāki Arēja dēli. Pēdām karājoties pāri slimnīcas gultas malai, viņa guļ un skatās gultas kājgali novietotu hologrammu, kurā Sabiedrības ziņu kanāli vienmuļi ziņo par drošsirdīgo Leģiona uzbrukumu teroristu spēkiem, kas iznīcinājuši kādu dambi un applūdinājuši Mistosas upes lejteces ieleju. Plūdi piespieduši divus miljonus brūno zemnieku pamest savas saimniecības. Pelēkie izceļ palīdzības pakas no armijas auto kravas kastēm. Skaidrs, ka dambi būtu varējuši uzspridzināt sarkanie. Vai arī Šakālis. Kas gan tagad to lai zina?
Viktras balti zeltainie mati sasieti ciešā zirgastē. Visi locekļi, pat paralizētās kājas, piesprādzēti pie gultas. Šeit viņas kārtai pārāk neuzticas. Viņa nepalūkojas uz mani, un hologrammas sižets turpina ar Roka au Fabii, Deimosa dzejnieka un tenkotāju aprindu jaunākā siržu lauzēja portretu. Tiek pētīta viņa pagātne, rādītas intervijas ar viņa māti senatori, skolotājiem, kuri Roku izglītojuši pirms Institūta, vīd kadri, kuros viņš redzams bērnībā ģimenes īpašumā laukos.
„Daba Rokam allaž likusies skaistāka nekā pilsētas,” kamerai stāsta viņa māte. „Viņš tik ļoti apbrīnoja tieši nevainojamo kārtību tajā. To, kā tajā bez piepūles izveidojās hierarhija. Es domāju, ka tieši tāpēc viņš tik ļoti mīlēja Sabiedrību jau toreiz...”
„Tas sievišķis daudz labāk izskatītos ar pistoles stobru mutē,” izslēgusi hologrammas skaņu, nomurmina Viktra.
„Droši vien pēdējā mēneša laikā izteikusi viņa vārdu biežāk, nekā visu viņa bērnību kopā ņemot,” atbildu.
„Ko lai dara, politiķi nekad nelaiž garām izdevību izmantot populāru ģimenes locekli. Ko Roks vienās viesībās teica par Augustu? „Ak, kā maitas putni riņķo virs varenajiem, lai mielotos ar līķiem, kas paliek pēc tiem.”” Viktra uzlūko mani ar savu spulgo, kareivīgo skatienu. Ārprāts, ko tajā redzēju pirms tam, ir atkāpies, tomēr pilnībā izzudis nav. „Tikpat labi viņš būtu varējis to teikt par tevi.”
„Tiesa,” saku.
„Vai šo mazo teroristu bariņu vadi tu?”
„Man bija iespēja vadīt. Es to nepratu izmantot. Galvenais šeit ir Sevro.”
„Sevro.” Viņa atgāžas gultā. „Tiešām?”
„Vai tas ir smieklīgi?”
„Nē. Patiesībā kaut kāda iemesla dēļ nemaz nejūtos pārsteigta. Viņš allaž vairāk kodis, nekā rējis. Kad viņu redzēju pirmo reizi, viņš sadeva pa pakaļu Taktam.”
Speru soli tuvāk. „Domāju, ka esmu tev parādā paskaidrojumu.”
„Ak, velns. Vai šo daļu nevaram izlaist?” Viktra prasa. „Tas ir garlaicīgi.”
„Izlaist?”
Viņa smagi nopūšas. „Atvainošanās. Savstarpēji pārmetumi. Visas tās banālās muļķības, ko cilvēki piekopj, jo jūtas nedroši. Tu neesi man parādā nekādu paskaidrojumu.”
„Kāpēc tu tā domā?”
„Dzīvodami šajā Sabiedrībā, mēs katrs slēdzam konkrētu sociālu līgumu. Mani ļaudis apspiež tavu sīko tautu. Mēs dzīvojam no jūsu darba augļiem. Izliekamies, ka jūs nepastāvat. Un jūs cīnāties pretī. Parasti ļoti vāji. Es personīgi uzskatu, ka tās ir jūsu tiesības. 1as nav labi vai ļauni. Taču tas ir godīgi. Es tikai apsveiktu peli, kurai izdevies nogalināt ērgli, vai tad tu ne? Malacis pele! Tas, ka zelti tagad sūdzas tikai tāpēc, ka sarkanie beidzot sākuši labi cīnīties, ir absurdi un liekulīgi.”
Ieraudzījusi manu pārsteigumu, viņa asi iesmejas. „Kas ir, mīļumiņ? Vai gaidīji, ka klaigāšu, pļāpāšu un izplūdīšu verbālā caurejā par godu un nodevību kā tie pajoliņi Kasijs un Roks?”
„Nedaudz,” iesāku. „Es gaidīju...”
„Tas tāpēc, ka tu esi emocionālāks nekā es. Es esmu Julii. Manās dzīslās rit sals.” Kad mēģinu iebilst, viņa tikai nogroza acis. „Neprasi, lai esmu citādāka tikai tāpēc, ka tev vajadzīgs atbalsts. Es tevi lūdzu. Tas nedara godu ne tev, ne man.”
„Tu nekad neesi bijusi tik salta, kā izliecies,” saku.
„Esmu pastāvējusi ilgi, pirms manā dzīvē parādījies tu. Ko tu patiesībā zini par mani? Es esmu savas mātes meita.”
„Tu esi kas vairāk.”
„Nu, ja tu tā saki.”
Viņā nav nekā samākslota. Nekādas manipulēšanas aiz pieticības maskas. Mustanga vienmēr smīn un spēlē neuzkrītošas spēles. Viktra ir tarāns. Pirms Triumfa viņa atmaiga. Noņēma savas bruņas. Taču tagad tās ir atgriezušās un kļuvušas tikpat biedējošas kā toreiz, kad viņu satiku pirmo reizi. Tomēr, jo ilgāk runājam, jo labāk redzu, ka viņas blāvi zeltainajos matos vīd sirmas šķipsnas. Viņas vaigi iekrituši, labā plauksta — tā, kas piesprādzēta gultas otrā pusē, — ieķērusies palagā.
„Es zinu, kāpēc tu man meloji, Derov. Un es to cienu. Tomēr nesaprotu, kāpēc Atikā tu mani izglābi. Vai tas bija žēlums? Kāda taktika?” „Tas bija tāpēc, ka tu esi mans draugs,” saku.
„Lūdzu, tikai nevajag.”
„Es labāk būtu miris, mēģinot dabūt tevi laukā no tās kameras, nekā ļautu tev tur sapūt. Trigs nomira, mēģinot dabūt tevi laukā.” „Trigs?”
„Viens no pelēkajiem, kas kopā ar mani ienāca tavā kamerā. Otra ir viņa māsa.”
„Es neprasīju, lai mani glābj,” viņa rūgti nosaka, tā nomazgādama no savām rokām vainu par Triga nāvi. Tagad viņa no manis novērsusies. „Vai zini, Antonija domāja, ka mēs ar tevi esam mīļākie. Viņa parādīja man tavu grebšanu. Viņa mani izsmēja. Lai redzot, kas tu esi,
mani pārņemtu riebums. Redzot, no kurienes esi nācis. Redzot, kā man samelots.”