„Un vai tā bija?”
Viņa nosprauslājas. „Kāda man daļa, kas tu esi? Man rūp tas, kā cilvēki rīkojas. Man rūp patiesība. Ja tu būtu man pateicis, es nevienā bridi nebūtu rīkojusies citādi. Es būtu tevi aizsargājusi.” Es viņai ticu. Un ticu sāpēm viņas skatienā. „Kāpēc tu man nepateici?”
„Tāpēc, ka baidījos.”
„Bet pieļauju, ka Mustangai tu pateici.”
„Kāpēc viņai, bet ne man? Esmu pelnījusi vismaz atbildi.”
„Es nezinu.”
„Tas tāpēc, ka tu esi melis. Toreiz gaiteni tu teici, ka es neesmu ļauna. Tomēr sirds dziļumos tā domā. Tu nekad neesi man uzticējies.” „Jā,” atbildu. „Es neuzticējos. Un tā ir mana kļūda. Mani draugi par to samaksāja ar savām dzīvībām. Tā... tā vainas apziņa bija mana vienīgā sabiedrība kastē, kurā viņš mani ieslodzīja deviņus mēnešus.” Viņas skatienā redzu, ka Viktra nezināja, kas man nodarīts. „Tagad man ir dota otra iespēja dzīvot. Es negribu to izniekot. Es gribu tev atlīdzināt. Esmu tev parādā dzīvi. Esmu tev parādā taisnīgu izturēšanos. Un es gribu, lai tu mums piebiedrojies.”
„Piebiedroties jums?” viņa iesmiedamās pārjautā. „Kā Arēja dēls?” ,Jā.”
„Tu runā nopietni.” Viņa smejas par mani. Vēl viens aizsardzības mehānisms. „Pašnāvība mani tā īsti nevilina, dārgumiņ.”
„Pasaules, ko tu pazini, vairs nav, Viktra. Tava māsa ir tev to nozagusi. Tava māte un viņas draugi ir iznīcināti. Tagad tavs nams ir tavs ienaidnieks. Un tevis pašas ļaudis ir tevi izstūmuši. Lūk, kur ir šis Sabiedrības problēma. Tā aprij pati savējos. Tā sarīda mūs vienu pret otru. Tev nav, kur iet...”
„Ko lai saka, tu patiešām proti likt meitenei sajusties īpašai.”
„... es gribu dot tev ģimeni, kas neiegrūdīs tev mugurā dunci. Es gribu dot tev jēgpilnu dzīvi. Es zinu, ka tu esi labs cilvēks pat tad, ja
apsmej mani par to, ka tā saku. Bet es tev ticu. Tomēr... tam visam nav nozīmes — kam ticu es, ko gribu es. Galvenais ir tas, ko gribi tu.”
Viņas skatiens ieurbjas manējā. „Ko es gribu?”
„Ja tu gribi doties prom, vari to darīt. Ja gribi palikt šajā gultā, vari to darīt. Saki, ko tu vēlies, un tev tas būs. Esmu tev to parādā.”
Viņa brīdi domā. „Mani tava sacelšanās neinteresē. Tava mirusī sieva man ir vienaldzīga. Es negribu atrast ģimeni vai jēgu. Es gribu spēt gulēt, nepiepumpēta ar zālēm, Dcrov. Es gribu, kaut spētu atkal sapņot. Gribu aizmirst savas mātes iedauzīto galvu, tukšās acis un pirkstus, kas raustās. Es gribu aizmirst Adrija smieklus. Un es gribu atmaksāt Antonijai un Adrijam par viesmīlību. Es gribu izslieties pār viņiem un to sūda-brāli Roku, kamēr viņi raudādami lūdzas galu, izdurt viņiem acis un ieliet dobuļos kausētu zeltu, lai viņi kliedz un lokās savā urīnā uz grīdas, lūdz piedošanu, ka jebkad iedomājušies iebāzt Viktru au Julii nolādētā būrī.” Viņa plēsīgi pasmaida. „Es gribu atriebties.”
„Atriebība ir sekls risinājums,” saku.
„Un es tagad esmu sekla meitene.”
Es zinu, ka viņa tāda nav. Zinu, ka viņa ir labāka. Tāpat labāk par jebkuru citu zinu, ka brūces nesadzīst vienā dienā. Es pats esmu tik tikko sadiegts kopā, turklāt šeit ir visa mana ģimene. „Ja tu to vēlies, esmu tev to parādā. Pēc trim dienām šeit būs tēlnieks, kurš izveidoja mani par zeltu. Viņš padarīs mūs tādus, kādi bijām. Viņš salabos tavu mugurkaulu. Atdos tev kājas, ja gribēsi.”
Viņa palūkojas manī samiegtām acīm. „Un tu man uzticies pēc visa, ko uzticība tev izmaksājusi?”
Izvelku magnētisko atslēgu, ko man aiz durvīm sniedza dēli, un piespiežu to viņas gultas saišu iekšpusē. Viena pēc otras tās atveras, atbrīvodamas Viktras kājas un rokas no gultas.
„Tu esi dumjāks, nekā izskaties,” viņa saka.
„Varbūt mūsu sacelšanās tev neko nenozīmē. Tomēr es redzēju, kā Takts izmainījās, pirms viņam tika atņemta viņa nākotne. Es esmu redzējis, kā Ragnārs aizmirst savas robežas un tiecas pēc tā, ko šajā pasaulē vēlas. Esmu redzējis, kā Scvro kļūst par vīru. Esmu pieredzējis izmaiņas sevi. Es patiešām ticu, ka mēs izvēlamies, par ko šajā dzīvē kļūt. Tas nav noteikts iepriekš. Tu iemācīji man lojalitāti vairāk nekā Mustanga vai Roks. Un tāpēc es tev ticu, Viktra. Vairāk, nekā esmu ticējis jebkuram citam.” Sniedzu viņai roku. „Esi mana ģimene, un es tevi nekad nepametīšu. Es tev nekad nemelošu. Būšu tavs brālis līdz pēdējam elpas vilcienam.”
Pārsteigta no emocijām manā balsī, saltā sieviete paceļ acis. Bruņas nu ir aizmirstas. Citā dzīvē mēs būtu varējuši kļūt par pāri. Būtu varējuši dalīties ugunī, ko jūtu pret Mustangu, pret Ēo. Tomēr ne šajā dzīvē.
Viktra neatmaigst. Neizplūst asarās. Viņā joprojām kvēlo niknums. Naids, nodevība, dusmas un zaudējums joprojām žņaudz viņas ledaino sirdi. Tomēr šobrīd viņa no tā visa ir atbrīvojusies. Šobrīd viņa nopietni sniedzas, lai satvertu manu roku. Un es jūtu, kā sirdī uzdzirksteļo cerība.
„Laipni lūgta Arēja dēlos!”
2 . DAĻA NIKNUMS
„Sūdi vagā”
—Sevro au Barka
13. GAUDOŅI
„Tikt turētiem neziņā ir nolādēti kaitinoši,” murmina Viktra, palīdzēdama man salikt svarus uz spiešanas sola. Skaņa atbalsojas akmens treniņu zālē. Te viss ir kā kaili kauli. Metāla svari. Gumijas riepas. Virves. IJn manu sviedru mēneši.
„Vai tad viņi nezina, kas tu esi?” piecēlies sēdus, jautāju.
„Ai, aizveries. Vai tad gaudoņus nedibināji tu? Vai tev nav nekādas teikšanas par to, kā viņiem pret mums izturēties?” Viņa nostumj mani nost no sola, lai ieņemtu manu vietu, guļus atbalsta muguru pret polsterēto virsmu un ceļ rokas uz augšu, lai satvertu svaru stieni. Noņemu pāris svaru disku. Tad viņa nikni palūkojas uz mani, uzlieku tos atpakaļ, kamēr Viktra pielāgo satvērienu.
„Tehniski — nē,” atbildu.
„Ak tā. Bet nopietni, kas meitenei jādara, lai iegūtu vilkādu?” Vik-tras spēcīgās rokas paceļ svaru stieni no statīva un cilā to, kamēr viņa runā. Vairāk nekā trīssimt kilogramu. „Pirms divām misijām iešāvu galvā legātam. Legātam! Esmu tos tavus gaudoņus redzējusi. Ja neskaita... Ragnāru, viņi ir sīciņi. Ja viņi grib... stāties pretī Adrija kaulu medniekiem vai Valdnieces... prētoriešiem, viņiem vajag... vairāk smagsvaru.” Griezdama zobus, viņa pabeidz spiest pēdējo reizi, bez manas palīdzības novieto stieni uz statīva un pieceļas, lai norādītu uz sevi spoguli. Viņas augums ir spēcīgs, formas lakoniskas. Platie pleci šūpojas augstprātīgā
gaitā. „Lai kā uz mani skatītos, esmu fiziski nevainojams eksemplārs. Tas, ka viņš mani neizmanto, liek apšaubīt Sevro saprātu.”
Nogrozu acis. „Viņš droši vien raizējas par tavu zemo pašvērtējumu.” Viktra met man ar dvieli. „Tu esi tikpat kaitinošs kā viņš. Zvēru pie Jupitera, ja viņš vēlreiz kaut ko teiks par maniem „jauniņās trūkumiem”, es nogriezīšu viņam galvu ar nolāpītu karoti.” Mirkli viņu vēroju un cenšos nesmieties. „Kas ir? Tev ari sakrājies kas sakāms?”
„Nepavisam, mana labā kundze,” saku, aizstāvēdamies pacēlis rokas. Viņas skatiens instinktīvi pakavējas pie tām. „Tālāk pietupienus?” Kopš Mikijs mūs izgreba, pussagruvusī treniņu zāle kļuvusi par mūsu otrajām mājām. Viņa aizgādībā pavadījām vairākas nedēļas, kuru laikā Viktras nervi atcerējās, kā staigāt, un abi ārstes Virānijas uzraudzībā mēģinājām pieņemties svarā. Zāles stūrī mūs vēro bariņš sarkano un kāds zaļais. Iespēja skatīt divus ķīmiski un ģenētiski uzlabotus iezīmētos tiem nav apnikusi pat pēc diviem mēnešiem.