Pirms pāris nedēļām mūs apkaunot ienāca Ragnārs. Milzis pat nebilda ne vārda. Vienkārši salika diskus uz stieņa, līdz vairs nebija vietas, pacēla to visu no grīdas līdz pleciem un tad ar žestu aicināja mūs atkārtot. Viktra pat nespēja pacelt stieni no zemes. Es tiku līdz ceļiem. Pēc tam bijām spiesti klausīties simtā idiotu, kas vazājās viņam pakaļ un veselu stundu skandēja viņa vārdu. Vēlāk atklājās, ka tēvocis Nerols organizē totalizatoru par to, cik lielu svaru Ragnārs spēs pacelt, pārspējot mani. Pat mans paša tēvocis lika likmes pret mani. Tomēr pat tad, ja citi tā nedomā, tā ir laba zīme. Zelts nespēj uzvarēt visā.
Kontroli pār savu ķermeni kopā ar Viktru atguvām, pateicoties Mikija un ārstes Virānijas palīdzībai. Tomēr, atgūstot kaujas iemaņas, pagāja tikpat daudz laika. Sākām ar maziem solīšiem. Mūsu abu pirmā misija bija sagādes reids kopā ar Holideju un duci miesassargu; tā notika nevis iegūstamo labumu, bet gan manis dēļ. Nedarījām to kopā ar gaudoņiem. „Tev jāuzkalpojas līdz A vienībai, Pļāv’. Jāpārliecinās, ka vari turēt līdzi,” pliķēdams man pa vaigu, skaidroja Sevro. „Un ļulii ir sevi jāpierāda.” Kad viņš mēģināja noglaudīt Viktru, viņa iesita viņam pa roku.
Pēc desmit sagādes reidiem, divām sabotāžas misijām un trim politiskajām slepkavībām Sevro beidzot bija pārliecināts, ka Holideja, Vik-tra un es esam gatavi līdzdarboties B vienībā — zemesčūskās, ko vada mans tēvocis Nerols, kurš šejienes sarkanajiem kļuvis par tādu kā pielūgsmes objektu. Ragnārs ir dieva līdzinieks. Taču mans tēvocis ir vienkārši raupjš, vecs vīrs, kurš pārāk daudz dzer un smēķē, turklāt ir reti prasmīgs karotājs. Viņa zemesčūskās ir raiba skarbo zēnu kompānija, kuras specialitāte ir sabotāžas un zādzības; apmēram pusi veido izbijuši ellesnirēji, bet pārējo — dažādu citu noderīgu zemKrāsu piejaukums. Kopā ar viņiem esam sekmīgi veikuši trīs uzdevumus, iznīcinājuši kādas kazarmas un vairākus Leģiona sakaru punktus, tomēr mani nepamet sajūta, ka esam kā čūska, kas ēd pati savu asti. Sabiedrības plašsaziņas līdzekļi sagroza katru uzbrukumu. Šķiet, ka katrs niecīgākais kaitējums, ko nodarām, saved raktuvēs un Marsa mazākajās pilsētās arvien vairāk leģionu no Agejas.
Jūtos kā medījums.
Vēl ļaunāk ir tas, ka jūtos kā terorists. Šādi esmu juties tikai vienu reizi, un tas bija toreiz, kad ar kaklā iekārtu spridzekli iesoļoju noslēguma viesībās uz Lunas.
Dejotājs un Teodora ir spieduši Sevro pieaicināt vairāk sabiedroto. Mēģināt pārmest tiltus pār plaisām, kas šķir Arēja dēlus no citām dumpinieku vienībām. Sevro ir negribīgi piekritis. Tādēļ šonedēļ zemesčūs-kas un es no tuneļiem devāmies uz Arabia Terra ziemeļu kontinentu, kur Sarkanais leģions bija izveidojis cietoksni Ismēnijas ostas pilsētā. Dejotājs cerēja, ka es spēšu viņus pierunāt tā, kā Sevro nebija spējis — varbūt mazināt Harmonijas ietekmi uz viņiem. Tomēr sabiedroto vietā atradām masu kapu. No orbītas apšaudītas pelēkas pilsētas drupas. Joprojām acu priekšā rēgojas blāvo, uzblīdušo ķermeņu masa, kas puva krastmalā. Mielodamies ar miroņiem, pār līķiem lodāja krabji, un pret zvaigznēm griezdamās cēlās vientulīga dūmu strēle — vecā, mēmā kara atbalss.
Mani šis skats vajā joprojām, bet šķiet, ka Viktra, neatlaidīgi trenēdamās, to aizmirsusi. Viņa iegrūdusi to plašajā krātuvē kaut kur sava prāta nostūrī, kur tiek salocīts un noglabāts viss ļaunums, ko viņa redzējusi, un visas sāpes, ko jutusi. Kaut es būtu līdzīgs viņai! Kaut justu mazāk un
baidītos mazāk! Tomēr, atceroties to dūmu stabu, spēju domāt tikai par to, ka tas ir kaut kā ļaunāka priekšvēstnesis. It kā Visums sniegtu iespēju ielūkoties drūmajā nākotnē, kurai mēs tā steidzamies pretī.
Ir vēla nakts, kad esam beiguši trenēties, spoguļi aizsvīduši no kon-densāta. Mazgājamies dušās un sarunājamies caur plastikāta norobežojumiem. „Uztver to kā labu zīmi,” saku. „Viņa vismaz ar tevi runā.”
„Nē. Tava māte mani neieredz. Viņa mani neieredzēs vienmēr. Es sasodīti nevaru to mainīt.”
„Nu, tu varētu mēģināt būt pieklājīgāka.”
„Es esmu ļoti pieklājīga!” Viktra uzbrūkoši paziņo, nogriež ūdeni un iziet no dušas kabīnes. Gaidīdams, ka viņa teiks vēl kaut ko, aizvērtām acīm pabeidzu putot matus. Viktra klusē, tāpēc izskaloju šampūnu un iznāku no dušas. Jūtu, ka kaut kas nav kārtībā, pirms ieraugu Viktru kailu uz grīdas, viņai aiz muguras kopā sasietas rokas un kājas. Pār galvu pārvilkts audekla maiss. Man aiz muguras kaut kas sakustas. Apsviežos riņķī tieši laikā, lai ieraudzītu cauri tvaikiem tuvojamies pusduci rēgSegu. Tad kāds ar pārcil-vēcīgu spēku metas man virsū no mugurpuses un apķer manas rokas, piespiezdams tās man pie sāniem. Uz kakla jūtu uzbrucēja elpu. Caur mani atbalsojas šausmas. Šakālis ir mūs atradis! Viņš ir te ielavījies! Kā? „Zelti!” kliedzu. „Zelti!” Esmu slapjš no dušas. Grīda ir slidena. Izmantoju to savā labā, locīdamies uzbrucēja tvērienā kā zutis un triekdams elkoni viņam sejā. Viņš iestenas. Lokos atkal, paslīd kājas. Krītu. Atsitu celi pret betona grīdu. Pietraušos kājās. Jūtu, kā no kreisās puses piesteidzas divi uzbrucēji. RēgSegu slēpti. Pieliecos zem viena no viņiem un trāpu ar plecu tā ceļgalos. Viņš pārkrīt man pāri un iegāžas plastikāta sienās, kas nodala dušas kabīnes man aiz muguras. Nobloķējis sitienu, sagrābju otru aiz rīkles un grūžu pret griestiem. No sāna man uzskrien virsū vēl viens; viņš ar rokām tver pēc manas kājas, cerēdams saļodzīt manu līdzsvaru. Izmantoju to, palēkdamies gaisā un izliekdams ķermeni kravates paņēmienā, kas pārnes viņa smaguma centru un liek mums abiem piezemēties uz grīdas — viņa galva iespiesta tvērienā starp maniem augšstilbiem. Atliek tikai pagriezties, un viņa kakls lūzīs. Tomēr vēl divi roku pāri dauza man pa seju, vēl citi satvēruši kājas. Tvaikos ņirb rēgScgi. Kliedzu, svaidos un spļaudos, bet viņu ir pārāk daudz, viņi ir
pārāk nežēlīgi, tie sit pa cīpslām ceļu iekšpusē, lai nevaru spert, un pa nerviem plecos, lai rokas šķistu smagas kā svins. Tad pār manu galvu tiek pārvilkts maiss, bet rokas tiek sasietas aiz muguras. Esmu šausmu pārņemts un elsojošs, guļu uz grīdas, nespēdams pakustēties.
„Pieceliet viņus uz ceļiem,” norūc elektroniska balss. „Uz viņu nolāpītajiem ceļiem!” Nolāpītajiem? Velns parāvis! Sapratis, kas viņi ir, ļauju tiem piecelt sevi uz ceļiem. Maiss tiek norauts man no sejas. Gaismas ir izslēgtas. Uz dušas telpas grīdas izlikti vairāki duči sveču, kas telpā met ēnas. Viktra ir pa kreisi no manis un izskatās pārskaitusies. No viņas nu jau līkā deguna plūst asinis. Labajā pusē parādījusies Holideja. Pilnībā apģērbtu, tomēr saietu tāpat kā mūs, divi melnā tērpti stāvi ienes viņu telpā un nospiež uz ceļiem. Pelēkās sejā vīd plats smīns.
Dušas tvaikos ap mums stāv desmit dēmoni ar melni nokrāsotām sejām, kas vīd zem vilkādu atieztajām mutēm; no viņu galvām tās karājas gandrīz līdz ceļiem. Cīnīdamies ar sāpēm no manas izmisīgās pretošanās, divi atbalstījušies pret sienu. Sevro līdzās ar lāčādu plecos slejas Ragnārs. Gaudoņi ir ieradušies pēc jauniesaucamajiem, un viņi izskatās nolāpīti baisi.
„Sveicināti, mazie, neglītie suņabērni,” izslēdzis balss sintezatoru, ierūcas Sevro. Viņš slīd cauri ēnām un nostājas mūsu priekšā. „Esmu ievērojis, ka jūs esat nenormāli viltīgi, mežonīgi un visādi citādi neganti radījumi, apdāvināti meistari slepkavošanas, kautiņu un haosa mākslās. Ja kļūdos, runājiet tagad!”
„Sevro, tu pārbiedēji mūs līdz nāvei!” saka Viktra. „Kas, pie velna, tev kaiš?”
„Neapgāni šo mirkli!” draudīgi uzsauc Ragnārs.
Viktra nospļaujas. „Tu salauzi man degunu!”