„Teorētiski tas biju es,” apstiprina Sevro. Viņš pamet ar zodu kāda slaida, sarkanām zīmēm apveltīta gaudoņa virzienā. „Guļava palīdzēja.”
„Tu, sīkais punduri...”
„Tu mēģināji izlocīties, mīļā,” kaut kur starp gaudoņiem ierunājas Olis. Nevaru pateikt, kura ir viņa. Balss atbalsojas no sienām.
„Un, ja turpināsi runāt, mēs vienkārši aizbāzīsim tev muti un sāksim kutināt,” piedraud Klauns. „Tāpēc... kuššš.” Viktra nošūpo galvu,
tomēr tur muti ciet. Cenšos nesmieties par šī mirkļa svinīgumu. Soļodams šurpu turpu mūsu priekšā, Sevro turpina.
„Jūs tikāt vēroti un nu esat izredzēti. Ja pieņemat aicinājumu piebiedroties mūsu brālībai, jums jāzvēr vienmēr būt uzticīgiem saviem brāļiem un māsām. Nekad nemelot, nekad nenodot vilkādām segtos. Visi jūsu grēki, visas jūsu rētas, visi ienaidnieki tagad pieder mums. Mūsu kopējā nasta. Jūsu mīļotie un ģimenes kļūs par jūsu otrajiem mīļotajiem un otrajām ģimenēm. Mēs esam pirmie. Ja nevarat to apņemties, ja nevarat no sirds uzņemties šīs saistības, tad sakiet nē tagad un varat doties prom.” Viņš pagaida. Ne vārda nesaka pat Viktra.
„Labi! Tagad, kā nolikts mūsu svētajā rakstā...” Viņš paceļ rokā mazu grāmatiņu ar atlocītiem lappušu stūriem un baltu, gaudojoša vilka galvu uz vāka. „... jums jāattīrās no saviem iepriekšējiem zvērestiem un jāpierāda, ka esat mūsu zvērestu cienīgi, pirms tos izrunājat.” Viņš paceļ rokas. „Tāpēc lai sākas šķīstīšana!”
Gaudoņi atgāž galvas un kauc kā jukuši. Tālāk seko kaleidosko-pisku dīvainību jūklis. No kaut kurienes sāk ducināt mūzika. Mēs paliekam uz ceļiem. Rokas sasietas. Piesteidzas gaudoņi. Pie mūsu lūpām tiek piespiesti pudeļu kakli, un mēs aizrijušies dzeram, kamēr pārējie visapkārt skandē kādu savādu melodiju, ko piedauzīgā pašpārliecinātībā vada Sevro; tā atkārtojas vēl un vēl. Ragnārs ierēcas, kad esmu iztukšojis savu pudeli. Gandrīz apvemjos turpat uz vietas. Dedzinādams barības vadu un vēderu, manī svilst alkohols. Aiz muguras klepo Viktra. Holideja tikai malko, līdz ir pabeigusi, un gaudoņi uzgavilē arī viņai. Kavējamies, kamēr tie, ielenkuši Viktru, skandē savu dziesmu, un viņa gluži bez elpas mēģina izdzert visu līdz galam. Alkohols šķīst viņai uz sejas. Viņa klepo.
„Vai tas ir viss, ko spēj, Saules meita?” auro Ragnārs. „Dzer!” Kad Viktra, klepodama un lāstus murminādama, beidzot izdzērusi visu, Ragnārs līksmi ieaurojas. „Nesiet čūskas un prusakus!” viņš sauc.
Kad Olis grīļojoties stiepj spaini, visi skandē kā priesteri. Viņi sastumj mūs ap spaini, un blāvajā gaismā redzu, ka tā dibenā ņudz dzīvība. Ap zemesčūsku lodā resni, spīdīgi prusaki ar spalvainām kājām un
plēvainiem spārniem. Šausmu pārņemts un piedzēries, es atraujos, bet Holideja jau iebāzusi roku spaini, paķērusi čūsku un sit to pret grīdu, līdz tā izlaiž garu.
Viktra vienkārši blenž uz pelēko. „Kas pie...”
„Iztukšo spaini vai dabū kasti!” saka Sevro.
„Ko tas vispār nozīmē?”
„Iztukšo spaini vai dabū kasti! Iztukšo spaini vai dabū kasti!” viņi skandē. Ar zobiem plēsdama tās miesu, Holideja nokož gabalu no beigtās čūskas.
„Jā!” Ragnārs auro. „Viņā mīt gaudoņa dvēsele! Jā!”
Esmu tā piedzēries, ka tik tikko redzu. Iebāžu roku spainī un nodrebu, kad jūtu, kā pār to lodā prusaki. Paķeru vienu no tiem un iemetu mutē. Tas vēl kustas. Piespiežu žokli košļāt. Esmu tuvu asarām. Viktra rīstās jau no šī skata vien. Noriju, satveru viņas plaukstu un ar varu iebāžu to spainī. Viņa pēkšņi sagāžas uz priekšu, bet es esmu pārāk apdullis, lai saprastu, ko tas nozīmē. Viņas vēmekļi šķīst man uz pleca. Sajutis to smaku, nespēju noturēties pats. Holideja turpina košļāt. Ragnārs klaigā uzslavas.
Kad spainis ir iztukšots, esam nožēlojama, vabolēm un iekšām klāta atkritumu čupa. Sevro stāv mūsu priekšā un kaut ko saka. Nebeidz šūpoties no vienas puses uz otru. Varbūt tas esmu es. Vai viņš runā? Kāds no mugurpuses sakrata manu plecu. Vai jau paguvu iemigt? „Šis ir mūsu svētais raksts,” saka mans mazais draugs. „Jūs šo svēto rakstu apgūsiet. Drīz jūs svēto rakstu zināsiet no galvas. Bet šodien jums jāzina tikai gau-doņu pirmais likums.”
„Nekad neklanīties,” saka Ragnārs.
„Nekad neklanīties,” atbalso pārējie, un Klauns iznāk priekšā, nesdams trīs vilkādas. Tāpat kā vilku kažoki Institūtā, šīs kažokādas piemērojas apkārtējai videi un sveču gaismas pielietajā telpā kļuvušas tumšas. Viņš sniedz vienu no tām Viktrai. Tie Viktra atsien, un viņa mēģina piecelties, bet nespēj. Olis sniedz roku, lai palīdzētu viņai piecelties, bet Viktra to ignorē. Mēģina vēlreiz un nokrīt uz ceļa. Tad Sevro nometas uz ceļiem viņai blakus un sniedz roku. Palūkojusies uz to caur sviedriem piemirkušiem
matiem, Viktra sprauslādama iesmejas, jo ir sapratusi, kas par lietu. Viņa satver Sevro plaukstu un tikai ar viņa palīdzību var paiet pietiekami stabili, lai paņemtu savu vilkādu. Sevro paņem to no Klauna un apliek ap viņas kailajiem pleciem. Viņu skatieni brīdi sastopas un pakavējas viens pie otra, tad viņi paiet malā, lai Olis var palīdzēt piecelties Holidejai, kura dodas pēc sava apmetņa. Ragnārs palīdz man un apliek to ap maniem pleciem.
„Brāļi un māsas, laipni lūgti gaudoņos!”
Gaudoņi kopā atgāž galvas un vareni iekaucas. Piebiedrojos viņiem un pārsteigts ievēroju, ka tāpat dara arī Viktra. Nekaunēdamās atmetusi galvu tumsā. Tad pēkšņi spilgti iedegas gaismas. Gaudas apklust, un mēs apjukuši veramies visapkārt. Kopā ar tēvoci Nerolu dušas telpā ienāk Dejotājs.
„Kas, nolāpītā ellē, te notiek?” skatīdamies uz prusakiem, čūskas atliekām un pudelēm, prasa Nerols. Gaudoņi neveikli saskatās.
„Mēs veicam slepenu okultu rituālu,” paziņo Sevro. „Un tu to pārtrauci, padotais.”
„Skaidrs,” viegla riebuma pārņemts, Nerols paloka galvu. „Atvainojos, ser.”
„Viena no mūsu sārtajām Agejā nozagusi kāda kaulu mednieka viedpulkstcni,” neizskatīdamies uzjautrināts, Sevro stāsta Dejotājs. „Mēs uzzinājām, kas viņš ir.”
„Nopietni?” Sevro jautā. „Vai man bija taisnība?”
„Par ko?” piedzēries prasu. „Par ko jūs runājat?”
„Šakāļa klusais partneris,” saka Dejotājs. „Tas ir Dzīvsudrabs. Tev bija taisnība, Sevro. Mūsu aģenti ziņo, ka viņš atrodas savā galvenajā birojā uz Fobosa, tomēr ilgi tur neuzkavēsies. Pēc divām dienām viņš dodas uz Lunu. Tur mēs viņu neaizsniegsim.”
„Tātad sākas operācija Melnais tirgus,” saka Sevro.
„Sākas gan,” vilcinādamies atzīst Dejotājs.
Sevro sit gaisā dūri. „Pie velna, jā! Jūs dzirdējāt, ko viņš teica, gaudoņi! Noberzieties. Atžirgstiet! Paēdiet! Mums jānolaupa Sudrabs un jāsagrauj ekonomika.” Plati smīnēdams, viņš skatās uz mani. ,,Ta būs ellīga dieniņa. Ellīga!”
14. ASINSKĀRAIS PAVADONIS
Fobosa vārds nozīmē bailes. Saskaņā ar mītu viņš bija Afrodītes un Arēja, mīlestības un kara bērns. Lielākajam Marsa pavadonim tas ir piemērots vārds.
Izveidojies sen pirms cilvēku laikmeta, kad meteorīts ietriecās tēvā Marsā un izmeta orbītā atlūzas, iegarenais pavadonis peldēja tukšumā kā pamests līķis — miris un tukšs miljards gadu. Tagad uz tā ņudz parazītiskā dzīvība, kas sūknē asinis Zelta impērijas dzīslās. No Marsa virsmas paceļas sīku, resnu kravas kuģu spieti, plūzdami uz divām lielajām, pelēkajām piestātnēm, kas apjož šo pavadoni. Tur guvums no Marsa tiek pārsūknēts uz kilometriem garajiem kosmosNesējiem, kas pa varenajiem Julii-Agosa tirdzniecības ceļiem aiznesīs dārgumus uz Novidu vai, visticamāk, uz Serdi, kur tos gaida izsalkusī Luna.