Cilvēki kailo Fobosa klinti izgrebuši dobu un apkaluši ar metālu. Pavadoņa rādiuss tā platākajā vietā ir tikai divpadsmit kilometri, to ieskauj divas milzīgas, perpendikulāras piestātnes. Tās veido tumšs metāls, balti uzraksti un mirgojoši sarkanas gaismas, kas signalizē piestātnē iebraucošajiem kuģiem. Pa tām lodā kustīgi magnētiskie tramvaji un kravas kuģi. Zem piestātnēm un šur tur pāri tām slejas spici torņi — Pūznis, pilsēta mozaīka, ko veidojuši nevis neoklasiski Zelta ideāli, bet gan gravitācijas neierobežota kaila ekonomika. Fobosu caurvij sešus gadsimtus senas ēkas. Tas ir lielākais cilvēka veidotais adatu spilvens. Un atšķirība starp
Adatu — ēku galotņu — iedzīvotāju labklājību un Dobuma iemītnieku dzīves līmeni pavadoņa klintīs robežojas ar absurdu.
„Ja nestāvi uz dedzesKuģa komandtiltiņa, tas izskatās lielāks,” man aiz muguras novelk Viktra. „Būt atstumtajam ir tik sasodīti nogurdinoši.”
Es saprotu, kā viņa jūtas. Fobosu pēdējo reizi redzēju pirms Lauvas lietus. Tad man aiz muguras bija armāda, pie sāniem Mustanga un Šakālis un manā pakļautībā dienēja tūkstošiem iezīmēto. Pietiekami liels spēks, lai liktu drebēt veselai planētai. Tagad slapstos ēnās, iesēdināts drebelīgā kravas kuģītī, kas ir tik vecs, ka uz tā pat nav mākslīgās gravitācijas ģeneratora, un mana sabiedrība ir tikai Viktra, trīs Arēja dēlu kalnraču komanda un neliela gaudoņu vienība kravas nodalījumā. Turklāt šoreiz es nedodu pavēles, bet gan tām paklausu. Mēle spēlējas ar pašnāvnieku zobu, kas pēc gaudoņu iesvētībām ielikts mana pēdējā labās puses dzerokļa vietā. Tagad tādi ir visiem gaudoņiem. Sevro teica, ka labāk tā nekā tikt saņemtiem dzīviem. Esmu spiests viņam piekrist. Tik un tā. Sajūta ir dīvaina.
Pēc manas bēgšanas Šakālis nekavējoties izsludināja moratoriju visiem lidojumiem no Marsa vai tā orbītas. Viņš pieņēma, ka Arēja dēli spers izmisīgu soli un mēģinās aizvest mani no planētas. Par laimi, Sevro nav muļķis. Ja viņš tāds būtu bijis, es droši vien atrastos Šakāļa nagos. Galu galā pat Marsa arhiGubernators visus komercpārvadājumus nespēja apturēt uz ilgāku laiku, tādēļ viņa moratorijam nebija lemts ilgs mūžs. Toties tā radītie šoka viļņi patiešām satricināja tirgu. Katra minūte, kuras laikā neplūda hēl ijs-3, izmaksāja miljardiem kredītu. Sevro tas šķita diezgan iedvesmojoši.
„Cik daudz no tā visa pieder Dzīvsudrabam?” es jautāju.
Bezsvara stāvoklī Viktra pievelkas man tuvāk. Viņas izspūrušie mati plīvo ap galvu kā balts kronis. Tie ir izbalināti, un viņas acīs ievietotas melnas kontaktlēcas. Pa skarbāko Pūžņa galu vieglāk pārvietoties obsidiāniem, nevis zeltiem bez aizsega, turklāt, būdama viena no lielākajiem gaudoņiem, Viktra diezin vai spētu izlikties par kādu citu krāsu.
„Grūti minēt,” viņa saka. „Sudraba īpašuma tiesības ir āķīga padarīšana. Viņam ir tik daudz fiktīvu korporāciju un slepenu bankas kontu, ka šaubos, vai viņa portfeļa izmēru zina pat Valdniece.”
„Vai to, kas tajā atrodas. Ja baumas par to, ka viņam pieder zelti, ir patiesas...”
„Tā ir.” Viktra parausta plecus un tādēļ sagāžas atpakaļ. „Viņš sabāzis savus pirkstus visur. Māte teica, ka viņš ir viens no dažiem cilvēkiem, kuri ir pārāk bagāti, lai tos varētu nogalināt.”
„Vai viņš ir bagātāks, nekā bija tava māte? Nekā esi tu?”
„Biju,” viņa izlabo un pakrata galvu. „Tik dumjš viņš nav.” Mirklis klusuma. „Bet varbūt tomēr.”
Mans skatiens uzmeklē Sudraba spārnotās pēdas logo, kas izvietots uz lielākā no Fobosa torņiem — trīs kilometrus garas tērauda un stikla spirāles, kuras galā vīd sudraba pusmēness. Cik daudzas zelta acis uzlūko to ar skaudību? Cik daudzi viņam jāuzpērk, lai tie pasargātu viņu no pārējiem? Varbūt tikai viens. Klusais partneris bija neatņemama Šakāļa panākumu sastāvdaļa. Cilvēks, kurš slepeni palīdzēja viņam iegūt kontroli pār plašsaziņas līdzekļu un telekomunikācijas nozarēm. Pārāk ilgi domāju, ka partnere ir Viktra vai viņas māte un dārzā viņš vienkārši pārtrauca sadarbību. Tomēr izskatās, ka Šakāļa ietekmīgākais sabiedrotais ir sveiks un vesels. Pagaidām.
„Trīsdesmit miljoni cilvēku,” nočukstu. „Neiedomājami.”
Jūtu, ka viņa mani vēro. „Tu neuzskati, ka Sevro plāns ir pareizs. Vai ne?”
Ar īkšķi bakstu sārtu košļājamo gumiju, kas pielipināta pie sarūsējušās starpsienas. Nolaupot Dzīvsudrabu, iegūsim informāciju un pieeju milzīgām ieroču rūpnīcām, bet Sevro ekonomikas graušanas spēlītes dara mani bažīgu. „Sevro uzturēja Arēja dēlus dzīvus. Es nē. Tāpēc es viņam sekošu.” „Mhm.” Viņa skeptiski pēta mani. „Nez, kad tu sāki ticēt, ka bezbailība un vīzija ir viens un tas pats.”
,,Ei, sūdbambulirācijā man ausī iekliedz Sevro, Ja esat beiguši savu ekskursiju vai grūšanos, vai ko nu jūs tur, ellē, darāt, ir pienācis laiks savākties."
Pēc pusstundas kopā ar Viktru un gaudoņiem esam saspiedušies vienā no hēlija-3 konteineriem, kas iekrauti mūsu transportlīdzekļa dziļumos. Jūtam, kā kuģis aiz mūsu konteinera sienām novibrē un magnētiskām
saitēm savienojas ar doku izliekto virsmu. Ārpus kuģa mehāniskos tērpos lidināsies oranžie, kas gaidīs, lai uzvestu bezsvara stāvoklī peldošos kravas konteinerus uz magnētiskiem vagoniņiem, kas savukārt aizvedīs tos uz kosmosNcsējiem, kur tie gaidīs ceļojumu uz Jupiteru. Tur tie apgādās Roka floti cīņā pret Mustangu un pavadoņu valdniekiem.
Taču, pirms konteineri tiek transportēti, tos ieradīsies pārbaudīt vara un pelēko inspektori. Mūsu zilie tos piekukuļos, lai tiktu saskaitīti nevis piecdesmit, bet četrdesmit deviņi konteineri. Tad mūsu kontaktperso-nas uzpirkts oranžais Pūznī pazaudēs konteineru, kurā atrodamies; tā ir bieži piekopta prakse ar mērķi ievest nelegālas narkotikas vai kontrabandas preces. Viņš noglabās to zemāka līmeņa noliktavā pie mašīnu rezerves daļām, kur Arēja dēlu kontaktpersona ieradīsies mūs satikt un pavadīt līdz slepenajai mītnei. Vismaz tāds ir plāns. Tomēr pašlaik mēs gaidām.
Dodam zīmi, ka atrodamies angārā, pamazām atgriežas gravitācija. Mūsu konteiners ar būkšķi nosēžas uz grīdas. Nostājamies, atbalstījušies pret hēlija-3 mucām. Aiz konteinera metāla sienām skan balsis. Nesējs pīkstēdams atdalās no mums un pa pulsLauku atgriežas izplatījumā. Tad klusums. Man tas nepatīk. Plauksta satver ar ādu notīto slātes rokturi, kas paslēpts jakas piedurknē. Speru soli pretī durvīm. Viktra seko. Sevro satver manu plecu. „Mēs gaidām kontaktpersonu!”
„Mēs viņu pat nepazīstam,” saku.
„Dejotājs par viņu galvoja.” Viņš uzsit man deguna galā knipi, likdams atgriezties savā vietā. „Mēs gaidām!”
Ievēroju, ka pārējie klausās, tāpēc paloku galvu un aizveru muti. Pēc desmit minūtēm dzirdam aiz konteinera sienām pret tērauda klāju skanam vientulīgus soļus. Paceļas konteinera durvju slēdzis, un pa spraugu ieplūst blāva gaisma, kas atklāj skatam kārtīgi skūtu sarkano ar ķīļbārdiņu un zobu bakstāmo zobos. Viņš ir pusgalvu īsāks par Sevro un nopēta mūs visus pēc kārtas. Viena uzacs tiek pacelta, kad viņš ierauga Ragnāru. Tai seko otra, kad skatiens paliek piekalts Sevro svilinātāja stobram. Tomēr viņš neatkāpjas. Šim vīram ir mugurkauls.
„Kas nekad nemirst?” Sevro rūc savā labākajā obsidiāna izloksnē.
„Sēnīte zem Arēja kules.” Vīrs pasmaida un pamet skatu pār plecu. „Neiebilsti, ja lūgšu nolaist to nejaucību? Mums jākustas tūlīt pat. Aizņēmos šo piestātni no Sindikāta. Vienīgi viņi par to tā riktīgi nezina, tāpēc, ja vien negribat sapīties ar profesionāliem nejauceņiem, mums jābeidz tarkšķēt un jākustina kājas.” Viņš sasit plaukstas. „Tūlīt nozīmē tūlīt.”