Mūsu kontaktpersonu sauc Rollo. Stiegrains, skābu ģīmi, dzirkstošām, gaišām acīm. Viņš labi saprotas ar sievietēm, lai gan vismaz divas reizes minūtē piemin savu sievu, acīmredzami skaistāko sievieti, kura jebkad staigājusi pa Marsa virsmu. Turklāt viņš nav viņu redzējis jau astoņus gadus. Sis laiks pagājis Pūznī, strādājot par kosmosa torņu metinātāju. Tehniski viņš nav vergs kā sarkanie raktuvēs — Rollo un viņējie strādā līgumdarbus. Algas vergi, kas strādā četrpadsmit stundas sešas dienas nedēļā, iekārti starp megalītu torņiem, kas caurdur Pūzni, un lūdzas, kaut darbā negūtu kādu ievainojumu. Ja esi ievainots, nevari pelnīt. Ja nevari pelnīt, tev nav, ko ēst.
„Baigi iedomīgs,” noklausos, kā bara vidū Sevro zem deguna murmina Viktrai, kamēr Rollo vadīdams iet pa priekšu.
„Man gluži labi patīk viņa ķīļbārdiņa,” atbild Viktra.
„Zilie sauc šo pilsētu par Pūzni,” Rollo stāsta, kamēr dodamies uz grafīti ķēpājumiem klātu tramvaju kādā nolaistā apkopes stāvā. Ož pēc smērvielām, rūsas un sasmakuša urīna. Ēnainos metāla gaiteņus apsēduši bezpajumtnieki un klaidoņi. Tie velk tuvāk segas un lupatas, starp kurām Rollo lavierē pat neskatīdamies, lai gan viņa roka ne mirkli neatlaiž svilinātajā plastikāta rokturi. „Viņiem te ir labi. Viņiem šeit ir skolas un mājas. Mazas gaisagalvu komūnas, precīzāk sakot, sektas, kur viņi mācās lidot un savienoties ar datoriem. Bet ļaujiet man jums atklāt, kas šī patiesībā ir par vietu. Vienkārši gaļasmašīna. Cilvēki nāk iekšā. Torņi ceļas augstāki." Viņš pamet zodu grīdas virzienā. „Un laukā nāk gaļa.”
Uz grīdas guļošo klaidoņu vienīgās dzīvības pazīmes ir sīki elpas mutulīši, kas plūst no lupatu murskuļu apakšas kā tvaiks no plaisām lavas laukā. Nodrebinos savā pelēkajā žaketē un pavelku augstāk aprīkojuma somu uz pleca. Šajā līmenī ir stindzinoši auksts. Droši vien vecās
izolācijas dēļ. Stumjot vienus no mūsu aprīkojuma ratiņiem, Olis izpūš caur degunu garaiņus un skumji lūkojas uz abās pusēs guļošajiem bezpajumtniekiem. Viktra nav tik līdzjūtīga, viņa velk ratiņus no priekšpuses un ar zābaku pabaksta kādu ceļā guļošu klaidoni. Viņš iešņācās un palūkojas augšup un augšup, un augšup uz viņu, līdz sastop 2,2 metrus garas, aizkaitinātas slepkavas skatienu. Caur zobiem dvesdams, viņš paraušas malā. Aukstumu, šķiet, neievēro ne Ragnārs, ne Rollo.
Arēja dēli gaida mūs nolaistajā tramvaja platformā un tā vagonos. Vairums ir sarkanie, bet iejucis arī pa kādam oranžajam, zaļajam un zilajam. Viņi, apbruņojušies ar raibu, vecu svilinātāju kolekciju un modriem skatieniem, novēro pārējos gaiteņus, kas ved uz platformu, vienlaikus nespēdami nepētīt mūs, it kā prātojot, kas, ellē, mēs tādi esam. Vairāk nekā jebkad esmu pateicīgs par obsidiāna kontaktlēcām un protēzēm.
„Gaidāt nepatikšanas?” uzmetis skatu ieročiem dēlu rokās, jautā Sevro.
„Pēdējos pāris mēnešus te lejā nākuši tīrīt pelēkie. Ne kaut kādi tukš-pauraini skārdagalvas no vietējiem iecirkņiem, bet gan rūdīti suņabērni. Leģionāri. Pat daži trīspadsmitie kopā ar desmitajiem un piektajiem.” Viņš pieklusina balsi. „Mums ir bijis riebīgs mēnesis — šie mūs riktīgi nolāpīti sašķēlējuši. Ieņēma mūsu galveno mītni Bedrēs, uzrīdīja mums arī Sindikāta izsitējus. Samaksāja šiem, lai medī savējos. Vairumam mūsējo nācās noiet pagrīdē, slēpties rezerves bāzēs. Protams, galvenie dēlu spēki palīdzēja sarkano dumpiniekiem stacijā, bet mūsu īpašo uzdevumu vienība nav pakustinājusi ne pirkstu līdz pat šodienai. Mēs negribējām izaicināt likteni. Saprotat? Arējs teica, ka jums, ļautiņiem, te svarīgas darīšanas...”
„Arējs ir gudrs,” it kā atgaiņātos, saka Sevro.
„Un Arējs ir arī primadonna,” piebilst Viktra.
Ragnārs vilcinās pie tramvaja durvīm, viņa skatiens kavējas pie anti-terorisma plakāta, kas pielīmēts pie kolonnas tramvaja gaidīšanas zonā. Tajā teikts: „Ja kaut ko redzi, runā!”, tur attēlots stereotipiskā, noplukušā raktuvju strādnieka apģērbā tērpts bāls sarkanais ar ļaunām, tumšsarkanām acīm slapstāmies gar durvīm, uz kurām ir uzraksts „Nepiederošiem aizliegts”. Pārējo nevar saskatīt. To klāj dumpinieku grafiti. Tomēr tad es
saprotu, ka Ragnārs neskatās uz plakātu, bet gan uz cilvēku, kurš sarāvies sēž uz zemes zem tā. Viņš pārvilcis pār galvu kapuci. Kreisā kāja ir aizvēsturiska mehāniskā protēze. Pusi viņa sejas sedz sakaltusi brūna saite. Atskan paukšķis. Tiek atbrīvota saspiesta gāze. Drebēdams un smaidīdams ar nevainojami melniem zobiem, vīrs aizgriežas no mums. Uz grīdas nokrīt plastikāta stimulatora patrona. Darvas putekļi.
“Kāpēc jūs šiem cilvēkiem nepalīdzat?” jautā Ragnārs.
„Kā viņiem palīdzēt?” prasa Rollo. Viņš redz līdzjūtību Ragnāra sejā un nezina, kā atbildēt. „Brāl’, mums knapi pietiek pašu miesai un asinīm. Ar tiem ļautiņiem nav jēgas dalīties, vai saproti?”
„Bet viņš ir sarkanais. Viņi ir jūsu ģimene...”
Izdzirdējis kailo patiesību, Rollo sarauc pieri.
„Aiztaupi savu līdzjūtību, Ragnār,” saka Viktra. „Tas, ko viņš tikko iešņauca, ir Sindikāta draņķis. Pēcpusdienas kaifa dēļ vairums šo būtu gatavi pārgriezt tev rīkli. Tā ir tukša miesa.”
„Tukšs kas?” pārjautāju, pagriezies pret viņu.
Mans asais tonis pārsteidz viņu nesagatavotu, tomēr Viktra atsakās atkāpties. Tādēļ viņa instinktīvi iespītējas. „Tukša miesa, dārgumiņ,” Viktra atkārto. „Būt cilvēkam nozīmē saglabāt nedaudz pašcieņas. Viņiem tās nav. Viņi paši izrakuši sev bedri. Tā bija viņu izvēle, nevis zeltu. Pat tad, ja ir tik viegli visā vainot zeltus. Kāpēc lai viņi būtu pelnījuši mūsu žēlumu?” „Tāpēc, ka ne visi ir tādi kā tu. Vai auguši kā tu.”
Viktra neatbild. Rollo nokāsējas, nu jau apšaubīdams mūsu aizsegu. „Dāmai taisnība par to rīkles griešanu. Lielākā daļa bija iebraukuši strādnieki. Tāpat kā es. Ja neskaita sievu, man Jaunajās Tēbās ir vēl trīs, ko uzturēt, bet es nevaru atgriezties mājās, līdz nav beidzies līguma termiņš. Palikuši vēl četri gadi. Šie prauli ir atmetuši cerību mēģināt atgriezties mājās.” „Četri gadi?” Viktra šaubīdamās pārjautā. „Tu teici, ka esi šeit jau astoņus.”
„Man jāsamaksā par ceļu.”
Viņa pētoši lūkojas sarkanajā.
„Darba devējs ceļa izdevumus nesedz. Vajadzēja izlasīt smalko druku. Tiesa, šurp braukt bija mana izvēle.” Viņš pamet zodu
bezpajumtnieku virzienā. „Tāpat kā viņu. Bet, kad otra iespēja ir ciest badu...” Viņš parausta plecus, it kā mēs visi zinātu atbildi. „Šiem prauliem vienkārši nepaveicās darbā. Zaudēja kājas. Rokas. Kompānija nesedz izdevumus par protēzēm, ne jau kārtīgām...”
„Un kā ar tēlniekiem?” jautāju.
Viņš nicīgi nosprauslājas. „Un vai tu pazīsti kādu, kas var atļauties tēlnieku darbu?”
Par izmaksām es pat neiedomājos. Tas man atgādina, cik sveši man daudzie cilvēki, par kuru tiesībām es apgalvoju, ka cīnos. Lūk, sarkanais, vairāk vai mazāk viens no manējiem, bet es pat nezinu, kāds ēdiens iecienīts viņa kultūrā.
„Kādā kompānijā tu strādā?” jautā Viktra.
„Julii korporācijā, protams.”
Kad tramvajs izbrauc no stacijas, vēroju, kā aiz netīrā rūdītā stikla loga garām slīd metāla džungļi. Man blakus apsēžas Viktra, viņas sejā redzamas raizes. Tomēr esmu citā pasaulē prom no viņas un saviem draugiem. Apmaldījies atmiņās. Esmu bijis Pūznī jau agrāk kopā ar arhi-Gubernatoru Augustu un Mustangu. Viņš atveda šķēpnešus uz tikšanos ar Sabiedrības ekonomikas ministriem, lai apspriestu pavadoņa infrastruktūras modernizāciju. Pēc sanāksmēm kopā ar Mustangu aizlavījāmies uz pavadoņa izslavēto akvāriju. Izīrēju to par absurdu summu un noorganizēju maltīti un vīnu, ko mums pasniedza pie zobenvaļa akvārija. Mustangai dabīgi radījumi allaž patikuši vairāk nekā tēlnieku darbs.