Piecdesmit gadus vecus vīnus un sārto sulaiņus esmu iemainījis pret drūmāku pasauli ar rūsējošām konstrukcijām un dumpinieku rīkļurāvējiem. Šī ir īstā pasaule. Ne tas sapnis, kurā dzīvo zelti. Šodien es dzirdu, kā klusi kliedz civilizācija, pa kuru bradāts simtiem gadu.
Mūsu ceļš vijas gar Bedru malām pavadoņa centrā, kur, gravitācijas neturēti, ņudz būrveida graustu rajonu dzīvokļi. Doties turp nozīmētu riskēt nonākt Sindikāta un Arēja dēlu ielu kara epicentrā. Doties augstāk vidKrāsu līmeņos nozīmētu riskēt uzskriet virsū Sabiedrības kājniekiem, viņu novērošanas kameru tīklam un hološkeneriem.
Tā vietā slīdam cauri remontlīmeņu tuksnesim, kas plešas starp Bedrēm un Adatām un kur šo pavadoni darbina sarkanie un oranžie. Mūsu tramvajs, ko vada dēlu atbalstītājs, nevienā pieturā neapstājas. Gaidošo strādnieku sejas garāmbraucot saplūst kopā. Tik dažādas acis. Tomēr visas sejas pelēkas. Ne metāla, bet vecu ugunskura pelnu krāsā. Pelnu sejas. Pelnu drēbes. Pelnu dzīves.
Kad tramvaju aprij tunelis, visapkārt izvirst krāsas. No tā reiz pelēkās rīkles velvētajām, saplaisājušajām sienām plūst grafīti un gadiem krāts naids. Rupjības piecpadsmit dialektos. Zelti, kas uzšķērsti dučos šaušalīgu veidu. Un pa labi no paviršas skices, kurā pļāvēja asmens nocērt galvu Oktāvijai au Lunai, redzu digitālā krāsā atveidotu pakārtās Ēo attēlu — mati kvēlo kā liesmas, diagonāls uzraksts „Saraujiet važas!”. Tas ir viens vienīgs mirdzošs zieds naida nezāļu jūrā. Rīklē strēgst kamols.
Pusstundu pēc došanās ceļā mūsu tramvajs apstājas pie kāda pamesta zemKrāsu rūpniecības centra, kur tūkstošiem strādnieku vajadzētu izkāpt no sabiedriskā transporta, lai rīta agrumā dotos uz savām darba vietām. Tomēr šobrīd te joprojām ir kluss kā kapsētā. Uz metāla grīdas mētājas atkritumi. HoloKanālos joprojām zib Sabiedrības ziņu programmas. Kafejnīcā uz galda stāv krūzīte, kurā joprojām garo silts dzēriens. Dēli iztīrījuši visu tikai pirms dažām minūtēm. Redzams, cik šeit liela viņu ietekme.
Kad dosimies prom, rūpnīcā atgriezīsies dzīvība. Bet kā pēc tam, kad būsim uzstādījuši spridzekļus? Vai pēc tam, kad būsim iznīcinājuši rūpnīcu, visi cilvēki, kam vēlamies palīdzēt, nepaliks bez darba gluži tāpat kā tie nabaga radījumi tramvaju stacijā? Ja viņu iemesls šeit būt ir darbs, kas notiks, kad viņiem to atņemsim? Es dalītos savās šaubās ar Sevro, bet viņš ir kā nospriegota bulta. Tikpat dogmatisks, kā reiz biju es. Turklāt skaļi viņu apšaubīt šķiet kā nodot mūsu draudzību. Viņš vienmēr man akli uzticējies. Vai, šaubīdamies par viņu, esmu sliktāks draugs?
Ar vairākiem gravLiftiem nonākam atkritumu izvedēju garāžā, kas arī pieder Julii korporācijai. Pieķeru Viktru, kad viņa noslauka putekļus no ģimenes ģerboņa, kas uzkrāsots uz kādām durvīm. Šķēpiem caurdurtā saule ir apdilusi un izbalējusi. Daži duči sarkano un oranžo garāžas
strādnieku izliekas mūs nemanām, kad ieejam vienā no atkritumu izvedēju piestātnēm. Tajā divu milzīgu izvedēju pakājē ieraugām nelielu Arēja dēlu armiju. Vairāk nekā sešsimt cilvēku.
Viņi nav karavīri. Ne kā mēs. Vairums ir vīrieši, bet šur tur redzamas ari sievietes — lielākoties jaunākas sarkanās un oranžās, kuras bijušas spiestas migrēt šurp, lai pabarotu uz Marsa palikušās ģimenes. Viņi bruņoti ar sliktas kvalitātes ieročiem. Daži stāv kājās. Citi apsēdušies un pārtrauc sarunas, lai nolūkotos, kā mēs, divpadsmit obsidiāna slepkavu bars, nākam pār metāla laukumu, nesdami aprīkojuma somas un stumdami divus noslēpumainus ratiņus. Jūtu sevi skumjas. Lai ko viņi darīs, lai kur viņi ies, šī diena ietekmēs visu viņu atlikušo dzīvi. Ja mans pienākums būtu viņus uzrunāt, es brīdinātu par nastu, ko viņi uzņemas, par ļaunumu, ko grasās ielaist savā dzīvē. Es teiktu, ka par brīnišķīgām kara uzvarām ir patīkamāk dzirdēt, nevis tās redzēt. Nevis just, cik pārdabiski šķiet gulēt gultā katru rītu, apzinoties, ka esi nogalinājis cilvēku, ka ir gājis bojā tavs draugs.
Tomēr es neko nesaku. Mana vieta tagad ir līdzās Ragnāram un Viktrai aiz Sevro muguras, kad viņš izspļauj savu košļājamo gumiju un, piemiegdams man ar aci un iedunkādams ar elkoni sānā, dodas uz priekšu, lai nostātos šīs mazās armijas priekšā. Viņa armijas. Kā obsidi-āns Sevro ir mazs, tomēr, joprojām rētām klāts un tetovēts, viņš atstāj šausminošu iespaidu uz šo viegli apbruņoto atkritumu savācēju un salīkušo torņu metinātāju pulku. Viņš paliec galvu uz priekšu, aiz melnajām kontaktlēcām kvēlo skatiens. Rūpnīcas gaismās vilku tetovējumi uz bālās ādas izskatās ļauni.
„Sveicināti, melnstrādnieki!” Viņa balss dun plēsīgi un dobji. „Jūs varbūt brīnāties, kāpēc Arējs uz šo skārda sūdu bedri atsūtījis tādu baru rūdītu nejauceņu kā mēs.” Dēli nervozi saskatās. „Mēs neesam šeit, lai samīļotos. Mēs neatnācām, lai jūs iedvesmotu vai teiktu garas runas kā nolāpītais Pļāvējs.” Viņš uzsit knipi. Olis un Klauns izstumj ratiņus priekšplānā un atāķē to vākus. Eņģēm nočīkstot, skatam paveras raktuvju sprāgstvielas. „Mēs atnācām uzlaist šo to gaisā.” Sevro iepleš rokas un ķērkstoši iesmejas. „Vai ir kādi jautājumi?”
15. MEDĪBAS
Kopā ar gaudoņiem bezsvara stāvokli lidinos pa atkritumu savācēja kravas konteineru. Te ir tumšs. Nakts redzamības lēcas ēnaini zaļos toņos atklāj ap mums lidojošos atkritumus. Banānu mizas. Rotaļlietu iepakojumus. Kafijas biezumus. Viktra rācijā noristās, jo viņai pie sejas pielipis tualetes papīrs. Viņas maska ir dēmonĶivcre. Tā, gluži kā manējā, ir melna kā acu zīlītes, un tās forma nedaudz atgādina kliedzoša dēmona seju. Vairāk nekā pirms gada tās no Lunas ieroču noliktavām Arēja dēlu vajadzībām pamanījās nozagt Fičners. Caur tām redzam vairumā spektru, varam uzlabot dzirdamību, izsekot viens otra koordinātām, gūt pieeju kartēm un, apkārtējiem nedzirdot, sazināties. Draugi ap mani tērpušies pilnīgi melnā. Esam apvilkuši nevis mehanizētas bruņas, bet gan plānas skarabĀdas, kas apturēs nažu dūrienus un nejaušas šķembas sprādzienu gadījumā. Mums nav gravZābaku vai pulsBruņu. Nekā, kas varētu mūs kavēt, radīt troksni vai iedarbināt sensorus. Mūsu skābekļa balonos gaisa pietiek četrdesmit minūtēm. Pabeidzu pieregulēt Ragnāra plecu siksnu un ielūkojos savā viedpulkstenī. Abi sarkanie, kas apkalpo šo veco atkritumu savācēju, sāk laika atskaiti. Kad viņi tikuši līdz desmit, Sevro saka: „Ievelciet vēderus un ieslēdziet rēgSegus!”
Iedarbinu savu rēgSegu, skatoties caur to, pasaule kļūst greiza. Jūtos tā, it kā lūkotos caur netīru ūdeni, kas lauž gaismas starus, un tūlīt arī sajūtu, ka pie astes kaula sasilst baterija. RēgSegs ir lietderīgs īsiem
laika sprīžiem. Tomēr tādas mazas baterijas kā mūsējās tas ātri izlādē, un tam nepieciešams laiks, lai uzlādētos no jauna. Tveru pēc Sevro un Vik-tras plaukstām un pagūstu tās saņemt laikā. Ari pārējie sadalās sīkās grupiņās. Neatceros, ka pirms Dzelzs lietus būtu juties tik nobijies. Vai tad biju drosmīgāks? Varbūt vienkārši naivāks.
„Turieties cieši! Mūs svaidīs!" brīdina Sevro. „Paceļam vāku pēc trim... divām..." Satveru viņa roku ciešāk. „... vienas.”
Liedamas pār mums tuvējā debesskrāpja holoDispleja dzintaraino gaismu, klusi atveras atkritumu savācēja konteinera durvis. Jūtu gaisaplūsmu, un, kad atkritumu krava sāk gāzties pa konteinera atveri, pasaule sagriežas. Tiekam izmesti pilsētā kā sauja sēklu. Kopā ar drazām griežamies torņu un reklāmu kaleidoskopa pasaulē. Pa avēnijām plūst simtiem kuģu. Viss zibošā jūklī kā šķidrumā. Turpinām griezties, lai nomaskētu savas pēdas.