„Mani godātie viesi! Ļaujiet jūs iepazīstināt ar ieslodzīto nr. L17L6363.”
Viņa seja ir gan paradīze, gan elle.
Redzēt vēl kādu cilvēku...
Saprast, ka neesmu viens...
Taču tad atcerēties, ko viņš man nodarījis... tas plosa manu dvēseli.
Pārējās balsis ložņā un dimd, tās ir tik skaļas, ka jākļūst kurlam. Pat šādi sarāvies, troksnī jūtu ko vairāk. Kaut ko dabisku, maigu un labestīgu. Tumsa bija mani pārliecinājusi, ka ko tādu nejutīšu vairs nekad. Tas liegi plūst caur atvērto logu un skūpsta manu ādu.
Manu netīrumu gaļīgo, mitro smārdu izdzenā ziemīga vēsma, likdama man iztēloties bērnu, kas kaut kur skrien pa sniegu starp kokiem, ar plaukstām pieskaras to mizai un priežu skujām un iesmērē sev matos sveķus. Tās nav manas atmiņas, tomēr ir tāda sajūta, ka tā vajadzētu būt. Lūk, tādu dzīvi es būtu gribējis. Bērnu, kas varētu būt bijis mans.
Raudu. Ne tik daudz par sevi kā par to zēnu, kurš domā, ka dzīvo laipnā pasaulē, kur māmiņa un tētis ir lieli kā kalni. Kaut es spētu atkal būt tik nevainīgs! Kaut es zinātu, ka šis mirklis nav apmāns! Tomēr tā ir. Šakālis kaut ko dod tikai tad, ja grasās to atkal atņemt. Drīz gaisma būs tikai atmiņas un tumsa atgriezīsies. Turu acis cieši aizspiestas, klausos, kā asinis no manas pieres pil uz akmens, un gaidu pavērsienu.
„Nolādētā elle, August. Vai tas patiešām bija nepieciešams?” iemur-rājas kaķiska slepkava. Piesmakuši izloksne, ko nomāc gausais Lunas ritms, apgūts Palatīnu kalna galmos, kur nekas neatstāj iespaidu ne uz vienu. „Viņš ož pēc nāves.”
„Fermentējušies sviedri un atmirusi āda zem magnētiskajiem roku-dzclžiem. Aja, vai redzi to dzeltenīgo garozu uz viņa apakšdelmiem?” Šakālis jautā. „Tik un tā viņš ir pie labas veselības un gatavs taviem tēlniekiem. Par spīti visam.”
„Tu viņu pazīsti labāk nekā es,” Aja saka kādam citam. „Pārliecinies, ka tas ir viņš. Nevis kāds viltvārdis.”
„Tu apšaubi manis doto vārdu?” prasa Šakālis. „Tu mani sāpini.”
Juzdams kādu tuvojamies, saraujos.
„Es tevi lūdzu. Tam tev būtu vajadzīga sirds, arhiGubernator. Un tev ir daudz talantu, tomēr baidos, ka šī orgāna diemžēl trūkst.”
„Tu pārlieku glaimo.”
Pret porcelānu skan karotes. Pie galda sēdošie nokremšļojas. Ilgojos aizspiest ausis. Pārāk daudz skaņu. Pārāk daudz informācijas.
„Tagad patiešām saskatāms sarkanais viņā.” Tā ir salta, izglītotas sievietes balss no Marsa ziemeļiem. Cietāka nekā Lunas izloksne.
„Tieši tā, Antonij!” atbild Šakālis. „Mani māca ziņkārība redzēt, kas no viņa iznāks. Izcilo šķiras pārstāvi nekad nevarētu tā sagraut kā, lūk, šo radījumu mūsu priekšā. Vai zināt, viņš lūdzās nāvi, pirms ievietoju viņu tur. Sāka raudāt pēc tās. Ironiski, ka viņš būtu varējis sevi nogalināt, kad vien vēlējās. Tomēr to neizdarīja, jo kāda daļa viņa to caurumu izbaudīja. Vai zināt, sarkanie sen adaptējušies dzīvei tumsā. Kā sliekas. Viņu rūsganajai rasei nepiemīt lepnums. Tur iekšā viņš jutās kā mājās. Vairāk nekā tad, kad dzīvoja starp mums.”
Tagad es atceros naidu.
Tagad atveru acis, lai viņi saprot, ka redzu tos. Dzirdu tos. Tomēr, kad tās atveras, skatienu piesaista nevis ienaidnieks, bet gan ziemas ainava, kas paveras pa logiem aiz zeltu mugurām. Tur rīta gaismā mirguļo sešas no septiņām Atikas kalnu virsotnēm. Klintis un sniegu vainago metāla un stikla ēkas, kas ietiecas zilajās debesīs. Virsotnes savieno tilti. Krīt viegls sniedziņš. Manām tuvredzīgajām alas kustoņa acīm skats paveras kā izplūdusi mirāža.
„Derov?” es šo balsi pazīstu. Tik tikko pagriežu galvu un redzu vienu no viņa raupjajām plaukstām uz galda malas. Atraujos, iedomājies, ka tā man sitis. Tā nekustas. Tomēr uz vidējā pirksta mirdz Bellonas zelta ērglis. Ģimenes, ko iznīcināju. Otra plauksta pieder rokai, ko nocirtu, kad pēdējoreiz duelējāmies uz Lunas, tai, ko atjaunoja tēlnieks Zanzi-bārs. Šos pirkstus rotā divi Marsa nama vilka galvas gredzeni. Viens no tiem ir mans. Viens viņa. Katrs no tiem ir jauna zelta dzīvības vērts. „Vai tu mani pazīsti?” viņš vaicā.
Pagriežu galvu, lai ielūkotos viņa sejā. Varbūt esmu salauzts, bet Kasija au Bellonas tēlu neaizmiglos ne karš, ne laiks. Daudz skaistāks nekā atmiņās, viņš vai pulsē pilns dzīvības. Vairāk nekā divus metrus garš. Tērpts Rīta bruņinieka baltajā un zelta tērpā, viļņotie mati spoži kā krītošas zvaigznes aste. Viņš ir gludi skuvies, bet deguns viegli iešķībs pēc nesena lūzuma. Sastapis viņa skatienu, daru visu, ko spēju, lai neizplūstu šņukstos. Viņš uz mani lūkojas ar skumjām, gandrīz vai maigumu. Kāda nožēlojama ēna no manis palikusi, ja esmu izpelnījies žēlumu no cilvēka, kuru tik dziļi sāpināju.
„Kasij” nomurminu bez cita nolūka, kā tikai izrunāt šo vārdu. Uzrunāt otru cilvēku. Tikt sadzirdētam.
„Un?” Kasijam aiz muguras prasa Aja au Grimma. Visnežēlīgākā no Valdnieces fūrijām apvilkusi tās pašas bruņas, kurās viņu redzēju, kad pirmoreiz tikāmies Lunas citadeles smailē, naktī, kad Mustanga izglāba mani, bet Aja nosita Kvinnu. Tās ir apdilušas. Nobružātas kaujās. Manu naidu pārmāc bailes, un es atkal novēršu acis no šīs tumšādainās sievietes.
„Tātad viņš tomēr ir dzīvs,” klusi bilst Kasijs. Viņš pagriežas pret Šakāli. „Ko tu viņam nodarīji? Tās rētas...”
„Es domāju, ka tas ir acīmredzami,” saka Šakālis. „Esmu iznīcinājis Pļāvēju.”
Lai saprastu, ko viņš ar to grib teikt, beidzot gar plūksnaino bārdu palūkojos lejup uz savu augumu. Es esmu līķis. Bāls un izģindis. Zem piena plēves plānuma ādas ceļas ribas. No stiegrainām kājām izspiežas ceļi. Kāju nagi izauguši gari un līki. Manu miesu izraibina Šakāļa spīdzināšanā gūtās rētas. Muskuļi sakritušies. Un caurules, kas tumsā uzturēja mani pie dzīvības, izlokās no mana vēdera kā melnas un stiegrainas nabassaites, kas joprojām piesien mani pie mana sprosta grīdas.
„Cik ilgi viņš tur bija?” jautā Kasijs.
„Trīs mēneši nopratināšanā, pēc tam deviņi mēneši vienatnē.”
„Deviņi...”
„Kā pienākas. Kara dēļ nedrīkstam atmest ar roku metaforām. Galu galā mēs neesam nekādi mežoņi, vai ne, Bellona?"
„Adrij, Kasija jūtas ir aizskartas,” no savas vietas Šakāļa tuvumā saka Antonija. Viņa ir saindēts ābols, nevis sieviete. Spoža, koša un daudzsološa, bet sapuvusi un indīga līdz pat serdei. Institūtā viņa nogalināja manu draudzeni Leu. Ielaida savai mātei galvā lodi un vēl divas savai māsai Viktrai mugurā. Tagad viņa metusies uz vienu roku ar Šakāli, cilvēku, kurš Institūtā piesita viņu krustā. Kas par pasauli. Antonijai aiz muguras stāv tumšādaina sieviete — Dadzis, kura reiz bija viena no gau-doņiem, bet, spriežot pēc putna galvaskausa kulona, ko viņa nēsā ap kaklu, nu piebiedrojusies Šakāļa kaulu medniekiem. Viņa blenž grīdā, nevis skatās uz mani. Viņas kapteine ir plikgalvainā Lailata, kura sēž pie Šakāļa labās rokas. Viņa iemīļotākā personīgā slepkava jau kopš Institūta laikiem.
„Lūdzu piedošanu, ja nespēju saskatīt jēgu jau krituša ienaidnieka spīdzināšanā,” atbild Kasijs. „It sevišķi, ja viņš sniedzis visu nepieciešamo informāciju.”
„Jēgu?” Paskaidrodams Šakālis lūkojas viņā klusām acīm. „Jēga ir sods, manu labo cilvēk. Šis... radījums iedomājās, ka iederas starp mums. It kā viņš būtu vienlīdzīgs, Kasij. Pat pārāks. Viņš mūs izsmēja. Gūlās vienā gultā ar manu māsu. Pirms viņu atmaskojām, viņš smējās par mums un izmuļķoja mūs. Viņam jāzina, ka zaudējums nav nejaušība, bet gan nenovēršams gals. Sarkanie allaž bijuši mazi, pārdroši radījumi. Un viņš, mani draugi, personificē visu, par ko tie vēlas kļūt, par ko tie kļūs, ja tiem ļausim. Tādēļ es ļāvu laikam un tumsai atkal padarīt viņu par to, kas viņš ir patiesībā. Izmantojot jauno klasifikācijas sistēmu, ko iesniedzu Padomē, viņš dēvējams par Homoflammeus. Evolūcijas taisnē viņš tik tikko atšķiras no Homo sapieris. Pārējais bija tikai maska.”