Sevro aktivizē pulsĢeneratoru, un ap mums uzplaukst caurspīdīgs, zaigojošs burbulis, kas norobežos caurumu stiklā un neļaus kosmosa vakuumam ielauzties ēkā kopā ar mums. Tas būtu lielisks veids, kā tikt ātri atklātiem. Piespiežu stikla sienas vidū nelielu piesūcekni, tad atveru skābes tvertni un divu metru rādiusā ap piesūcekni apstrādāju stiklu ar putām. Skābe burbuļodama saēd stiklu un izveido mums ieeju ēkā. Nelielais gaisa spiediens no ēkas izspiež stikla plāksni mūsu puls-Laukā, kur Viktra to satver, lai tā neaizlido izplatījumā.
„Pirmais iet Rags" saka Sevro. Līdz muzeja grīdai zem mums jākrīt simts metrus.
Ragnārs piestiprina pie cauruma malas vinču un piesprādzē savu krūšu siksnu pie magnētiskās troses. Izvilcis savu slāti, viņš atkal aktivizē rēgSegu un ieslīd caurumā. Maņas apjūk, skatoties, kā viņa gandrīz neredzamais stāvs, debesskrāpja mākslīgās gravitācijas sagrābts, krīt lejup līdz pat grīdai, kamēr pats karājos bezsvara stāvoklī. Viņš izskatās pēc karstuma dzemdēta dēmona, kas kūp virs tuksneša smiltīm svelmainā vasaras dienā.
„Darīts."
Viņam seko Sevro. „Kaut tu roku salauztu!” uzsauc Viktra, kad grūž mani caurumā nākamo. Bezsvara slīdu uz priekšu, bet tad jūtu, kā, šķērsojot robežu ar telpu, mani satver gravitācija. Arvien ātrāk slīdu lejup pa trosi. Pēkšņā svara sagrābts, ēdienam skalojoties, sagriežas vēders. Gandrīz izmežģīdams potīti, smagi piezemējos uz grīdas, tad izvelku savu klusināto svilinātāju un meklēju pārējos. Man aiz muguras piezemējas atlikušie gaudoņi. Ar mugurām kopā salīkuši stāvam lielajā zālē. Grīda veidota no pelēka marmora. Zāles garumu ir grūti noteikt, jo tā izliecas līdz ar stikla pusmēnesi mums virs galvām, ceļas augšup un, spēlēdamās ar gravitāciju, pazūd skatam, liekot noreibt galvai. Ap mums slejas metāla relikvijas. Vecas raķetes no Pirmatklājēju laikiem. Ragnārs stāv blakus pelēkai zondei, kuras sānus rotā Lunas kompānijas ģerbonis. Tas pilnīgi noteikti izskatās pēc Oktāvijas au Lunas nama ģerboņa.
„Tad, lūk, kada ir sajūta būt resnam," spēcīgajā gravitācijā viegli palecies un nostenējies, konstatē Sevro. „Derdzīgi."
„Dzīvsudrabs ir no Zemes,” saka Viktra. „Uzgriež to vēl stiprāku, kad veic pārrunas ar cilvēkiem, kas dzimuši vietās ar zemu gravitāciju."
Tā ir trīsreiz lielāka nekā gravitācija, pie kādas esmu pieradis uz Marsa, un astoņas reizes lielāka par to, kādai tiek dota priekšroka uz Jo un Eiropas, tomēr, atjaunojot manu ķermeni, Mikijs noregulēja simu-latorus tā, lai Zemes gravitācija tiktu pārsniegta līdz pat divām reizēm. Svērt gandrīz astoņsimt mārciņas ir nepatīkama sajūta, toties muskuļus tas darbina ellīgi.
Novelkam savus skābekļa balonus un noglabājam tos veca kosmosa kuģa dzinēja nodalījumā — kuģa sānus rotā pirms impērijas perioda Amerikas karogs. Tā nu paliek tikai mūsu nelielās somas, skarabAdas, dēmonĶiveres un ieroči. Sevro atver Viktras veidotās aptuvenās torņa iekštelpu kartes un noprasa, vai Olis jau atrada Dzīvsudrabu.
„Nevaru! Cik savādi. Augšējos divos līmeņos izslēgtas kameras. Tāpat arī biometriskie lasītāji. Nevaru noteikt viņa atrašanās vietu, kā bijām plānojuši.”
„Izslēgtas?” pārjautāju.
„Varbūt šis sarīkojis orģiju vai rauj ķepā un negrib, ka to redz viņa apsargi,” paraustījis plecus, norūc Sevro. „Katrā ziņā viņš kaut ko slēpj, tāpēc tieši turp ari dosimies."
Pieslēdzos Sevro personīgajam savienojumam, lai pārējie nevarētu mūs dzirdēt. „Mēs nevaram klaiņot riņķi un viņu meklēt. Ja bez atbalsta tiksim pieķerti gaiteņos—”
„Mēs neklaiņosim.” Viņš mani pārtrauc un uzrunā gaudoņus. „Ieslēdzam rēgSegus, dāmas! Slates un klusinātus svilinātājus. PulsDūres tikai tad, ja sūdi vagā." Viņa stāvs caurspīdīgi viļņojas. „Gaudoņi, man pakal!"
Sekodami Sevro, no muzeja ielavāmies pārpasaulīgu gaiteņu labirintā. Melna marmora grīdas. Stikla sienas. No pulsLaukiem veidotas desmit metrus augstas sienas, kas paver skatu uz akvārijiem, kuros kā sēnēm līdzīgi taustekļi snaikstās koši koraļļu rifi. Salti zilā un nežēlīgi oranžā zemūdens karaļvalstī peld pēdu garas reptiļveidīgas nāras ar cilvēku sejām, pelēku ādu un kroņveida galvaskausiem. Garām peldot, uz mums nolūkojas sīkas, naidīgas vārnu ačteles.
No toņStikla veidotās sienas pulsē neuzkrītošās, mainīgās krāsās. Tagad fuksiju sārti sirdspuksti, bet pēc mirkļa jau virmojošs sudrabaina kobalta priekškars. Te ir kā sapnī. No labirinta atdalītas nelielas nišas. Miniatūras mākslas galerijas, kurās izstādītas mūsdienu punktu hologrammas un mūsu ēras divdesmit pirmā gadsimta dekoratīvās mākslas meistaru darbi, nevis atturīgais Senās Romas iedvesmotais neoklasicisms, kas tik ļoti iet pie sirds iezīmētajiem. Uzlādēdami savu rēgSegu baterijas, ielavāmies galerijā, kur uz mums glūn bezgaumīgs, violets metāla suns, kas veidots tā, it kā būtu izlocīts no balona.
Viktra nopūšas. „Nolādētā elle. Sim vīram ir bulvāra preses slavenības gaume?
Ragnārs, piešķiebis galvu, aplūko suni. „Kas tas ir?"
„Māksla" atbild Viktra. „It kā."
Viktras vīzdegunīgais tonis mani intriģē tāpat kā šī ēka. Samāk-slotība tajā gandrīz pulsē. Šie mākslas darbi, nāras — tas viss kā pēc grāmatas atbilst priekšstatam, kāds iezīmētajiem varētu būt par jaunā naudā iedzīvojušos sudrabu. Tā kā tie viņam ļāvuši kļūt tik turīgam, jāsecina, ka Dzīvsudrabs ir pamatīgi iepazinies ar Zelta psiholoģijas niansēm, lādē] prātoju, vai visa šī ekstravagance varētu slēpt kādu lielāku viltību. Tik acīmredzamu un viegli pieņemamu masku, ka neviens pat neiedomātos palūkoties aiz tās? Lai kāda būtu Dzīvsudraba reputācija, viņš nekad nav saukts par stulbu. Tāpēc iespējams, ka šī kliedzošā pasaku pils nav domāta viņam. Tā iekārtota viņa viesiem.
Tas liek man domāt, ka šeit kaut kas nav kārtībā, kad esam sasnieguši neapgaismotu iekšējo pagalmu ar nepulēta smilšakmens grīdām un sārti ziedošiem jasmīnkrūmiem, kas sašaurinās ,,V” veidā un noved pie Dzīvsudraba guļamtelpu durvīm. RēgSegi atslēgti, lai varam labāk redzēt. Slātes gatavībā, stingras un izstieptas, to gali gandrīz skar smilšakmeni.
Šīs nav mājas. Šī ir skatuve. Izveidota, lai manipulētu. Draudīga aukstā aprēķinā, pēc kura tā būvēta. Man tas nepatīk. Atkal pieslēdzos Sevro frekvencei. „Te kaut kas nav kārtībā. Kur ir viņa kalpotāji? Sargi?”
„ Varbūt viņam patīk pabūt vienam.
„Man liekas, ka tās ir lamatas.”
„ Lamatas? Tur runā tava galva vai instinkts?”
„Instinkts.”
Sevro mirkli klusē, un es iedomājos, vai otrā frekvencē viņš nesarunājas ar kādu citu. Varbūt viņš runā ar tiem visiem. „Ko tu iesaki?"
„Atkāpties. Novērtēt situāciju, lai noskaidrotu...”
,,Atkāpties?” viņš izspļauj jautājumu. „Varbūt viņi tikko uzmeta mūsējiem uz galvas atombumbas. Mums vajadzīga šī operācija!" Mēģinu iebilst, bet viņš nelaiž mani pie vārda. „Velns, lai dabūtu informāciju par šo sudrabaino sūdabrāli, esmu veicis trīspadsmit operācijas. Ja mēs tagad dodamies prom, tas viss ir sajāts. Viņi uzzinās, ka bijām šeit. Otrreiz šādas iespējas mums vairs nebūs. Viņš ir atslēga ceļā pie Šakāļa. Tev man jāuzticas, Pļāvi Vai tu uzticies?”
Noriju lāstu un pārtraucu savienojumu, nezinādams, vai esmu dusmīgs uz viņu vai sevi, vai varbūt tāpēc, ka apzinos — Šakālis nozaga dzirksti, kas lika man justies citādam. Mans viedoklis ikvienā lietā ir svārstīgs un viegli pakļaujas citu spiedienam. Tāpēc, ka dziļi sirdī zem draudīgās skarabAdas, aiz dēmona maskas slēpjas nedrošs, mazs zēns, kurš raudāja, jo baidījās palikt viens tumsā.