Pēkšņi telpa pielīst ar violetu gaismu, tā plūst no grezna kuģa, kas slīd gar logu mums aiz muguras. Steidzīgi piespiežamies pie sienas abpus Dzīvsudraba dzīvokļa durvīm un gatavojamies ielauzties. Caur savām melnajām lēcām noskatos, kā šis kuģis paslīd garām. Uz viena no klājiem pulsē gaismas, kurās Lunas mūzikas pavadījumā dejo vairāki simti elfu; tie lokās kāda Etrusku kluba dziesmas ritma, kas aktuāls uz tālās Lunas, it kā planētu zem šī pavadoņa nemaz neplosītu karš. It kā mēs nebūtu sakustējušies, lai iznīcinātu viņu dzīvesveidu. Uz Marsa degvielas darbinātos kuģos viņi, tērpti Venērā radītā apģērbā, dzers šampanieti, kas ražots uz Zemes. Un viņi smiesies, patērēs, drāzīsies, un sekas tos neietekmēs. Tik daudz mazu liekēžu. Jūtu sevī iedegamies Sevro taisnīgās dusmas.
Ciešanas viņiem nešķiet īstas. Karš nešķiet īsts. Tas ir tikai četru burtu veidots vārds, domāts citiem cilvēkiem, ko tie redz digitālās ziņu pārraidēs. Tikai nepatīkamu attēlu virkne, ko ātri vien izmest no galvas.
Vesela ieroču, bruņu, kuģu un hierarhiju pasaule, ko viņi pat neievēro tikai tāpēc, lai pasargātu sevi no agonijas, ko jūti, kad patiešām esi cilvēks. Drīz viņi to jutis.
Un, gulēdami uz nāves gultas, viņi atcerēsies šo nakti. Ar ko bija kopā. Ko darīja, kad šis četru burtu vārds tos sagrāba un nekad vairs neatlaida. Šis izpriecu brauciens, šis atbaidošais pagrimums ir pēdējais Zelta laikmeta elpas vilciens.
Un cik tas ir nožēlojams!
„Protams, ka es tev uzticos!” saku, satvēris ciešāk slāti. Ragnārs mūs vēro, lai gan nevar dzirdēt sarunu. Viktra gaida, kad varēs uzlauzt durvis.
Logs satumst, un viņi pazūd pilsētā. Esmu pārsteigts, ka, zinādams par to, kas notiks, nejūtu apmierinājumu. Zinādams, ka viņu laikmets beigsies. Tāpat prieku nenes apziņa, ka apdzisis visas gaismas visās šīs cilvēku impērijas pilsētās, apstāsies visi kuģi un zudīs visi brīnišķie zelti, tāpat kā sagrūs un sarūsēs viss, ko tie uzcēluši. Es gribētu dzirdēt Mus-tangas domas par šo plānu. Agrāk man pietrūka viņas lūpu, viņas smaržas, bet nu trūkst mierinājuma, ko jutu, zinot, ka viņas domu gājiens bija līdzīgs manējam. Kopā ar viņu nejutos tik vientuļš. Viņa droši vien rātu mūs par to, ka koncentrējamies uz pasauli, ko sagrausim, nevis to, kuru celsim.
Kāpēc es tā šobrīd jūtos? Esmu draugu pulkā un uzbrūku Zeltam, kā allaž esmu vēlējies. Tomēr kaut kas prāta dziļumos neliek mieru. Kā acis, kas mani vēro. Lai ko teiktu Sevro, te kaut kas nav kārtībā. Ne jau šajā ēkā, bet gan ar viņa plānu. Vai es to būtu īstenojis šādi? Kā būtu darījis Fičners? Ja tas izdosies, ko mēs iesāksim, kad putekļi nosēdīsies un hēlijs-3 vairs neplūdīs? Tumsas laikmets? Sevro ir spēks, kas darbojas pats par sevi. Viņa niknums spēj gāzt kalnus.
Es arī reiz tāds biju. Un paskat, kur tas mani noveda.
„Nogaliniet viņa sargus. Apdulliniet sārtos. Sitiet, grābiet un tinamies!" Sevro saka saviem gaudoņiem. Rokā ciešāk satveru slāti. Viņš dod zīmi, un Ragnārs un Viktra ieslīd pa durvīm. Pārējie tumsā sekojam.
16. MĪĻĀKAIS
Gaismas ir izslēgtas. Aiz durvīm ir kapa klusums. Pirmā telpa ir tukša. Akvārijā uz galda peld elektriski zaļa medūza, kas liek apkārtējiem priekšmetiem mest savādas ēnas. Izlauzušies cauri izrakstītajām un apzeltītajām durvīm, virzāmies tālāk uz guļamistabu. Nometies uz ceļa, klusināto elektromagnētisko šaujamieroci rokās satvēris un slāti ap roku aptinis, kopā ar Oli sargāju durvis. Mūsu priekšā gultā ar baldahīnu guļ kāds vīrs. Ragnārs sagrābj viņu aiz kājas un izrauj no pēļiem. Kailais vīrietis nokrīt uz grīdas. Pamodies viņš kliedz Ragnāra plaukstā, kas piespiesta pie sejas.
„Sūdu būšana! Tas nav viņš!” man aiz muguras saka Viktra. Pametu skatu atpakaļ. Pār sārto noliecies Ragnārs, tāpēc nevaru viņu saskatīt.
Sevro iesit pa vienu no gultas stabiem un salauž to uz pusēm. „Irtris nakti! Kur, pie velna, viņš ir?”
„Biržas laiks uz Lunas ir četri pēcpusdienā” bilst Viktra. „Varbūt viņš ir savā birojā? Pajautā vergam!"
„Kur ir tavs saimnieks?" Sevro maska liek viņa balsij tinkšķēt kā dzelzs stienim, kas tiek vilkts pa tērauda kabeli. Nenovēršu skatu no dzīvojamās istabas, līdz sārtā vaids liek atskatīties. Sevro ietriecis celi vīra cirkšņos. „Smukapidžama, puis. Gribi redzēt, kā tā izskatās sarkanā krāsā?"
Viņa saltā balss liek man sarauties. So toni pazīstu pārāk labi. Dzirdēju to Šakāļa balsī, kad viņš mani spīdzināja Atikā.
„Kur ir tavs saimnieks?" Sevro pagriež celi. Sārtais sāpēs iegaudojas, tomēr joprojām atsakās atbildēt. Gaudoņi klusēdami noskatās spīdzināšanā — salikuši bezsejas traipi tumšajā telpā. Te nekas netiek apspriests. Netiek apspēlēts neviens morāles jautājums. Es saprotu, ka viņi to ir darījuši jau agrāk. Sī apjausma, pie zemes piespiestā sārtā šņuksti liek man justies netīram. Drīzāk karš ir šis, nevis fanfaras un zvaigžņu kuģi. Klusi, neviena nepieminēti nežēlības mirkļi.
„Es nezinu!” viņš saka. „Es nezinu!”
Sī balss. Atceros to no savas pagātnes. Pārsteigumā satriekts, pametu savu posteni pie durvīm un, piebiedrojies Sevro, norauju viņu nost no sārtā. Tāpēc, ka es pazīstu šo vīru un viņa maigos vaibstus. Viņa garo, stūraino degunu, acis sārtā kvarca krāsā un tumši medaino ādas toni. Par to, kas esmu, viņš ir tikpat atbildīgs kā Mikijs. Tas ir Mateo. Skaistais un trauslais Mateo, kurš tagad uz grīdas kampj pēc gaisa ar salauztu roku. No mutes pil asinis, viņš saķēris vietu, kur Sevro viņam sita.
„Kas, ellē, tev vainas?" Sevro man uzšņāc.
„Es viņu pazīstu!” izsaucos.
„Ko?”
Izmantodams mirkli, kad pārējo uzmanība novērsta, un redzēdams uzbrucējos tikai melnos ķiveru dēmonu viepļus, Mateo metas pēc viedpulksteņa, kas nolikts uz naktsgaldiņa pie gultas. Sevro ir ātrāks. Ar gaļīgu būkšķi cilvēku sugas cietākais kaulu blīvums sastopas ar mīkstāko. Sevro dūre sašķaida Mateo trauslo žokli. Viņš norīstās un, acis pārgriezis baltas, konvulsijās raustīdamies, nokrīt uz grīdas. Skatos kā caur miglu — vardarbība šķiet nereāla, bet tomēr tik salta, primitīva un vienkārša. Tikai muskuļi un kauli, kas kustas nepareizos veidos. Neviļus sniedzos pēc Mateo un, pagrūzdams Sevro prom, nometos pie viņa trīsošā auguma.
„Neaiztiec viņu!” Par laimi, Mateo zaudējis samaņu. Nevaru pateikt, vai traumēta viņa mugura vai smadzenes. Noglaužu viņa nu jau dūmakaino matu vieglās cirtas. Tajās manāms zils spīdums. Viņa rokas pievilktas cieši klāt kā bērnam, uz zeltneša spīd plāns sudraba gredzens. Kur viņš bijis visu šo laiku? Kāpēc viņš ir šeit? „Es viņu pazīstu,” nočukstu.
Kā aizsargādams, pie Mateo noliecas Ragnārs, bet nu mēs viņam vairs nevaram palīdzēt. Klauns pamet viedpulksteni Sevro. „Panikas slēdzis."
„Ko tu gribi ar to teikt—pazīsti?” noprasa Sevro.
„Viņš ir Arēja dēls,” apdullis saku. „Vai bija. Viņš bija viens no maniem skolotājiem pirms Institūta. Viņš iemācīja man izcilo kultūru.”
„Nolāpītā elle" nomurmina Drātģīmis.
Viktra ar purngalu pabaksta Mateo plaukstas locītavu, kur viņa sārtās zīmes izrotātas sīkiem ziediņiem. „Viņš ir Roze no Dārza. Tāpat kā Teodora .” Viņa palūkojas uz Ragnāru. „ Viņš maksā tikpat daudz, cik tu, aptraipītais"
„Vai esi drošs, ka tas ir tas pats cilvēks?" man jautā Sevro.
„Protams, ka esmu nolāpīti drošs! Viņa vārds ir Mateo.”