Mani plosa karš starp prātu un sirdi. Ko, pie velna, viņa te dara? Viņai vajadzēja būt Novidū. Tāpat kā viņa, pārējie zelti mūsu komandām neklausa. Viņi nezina, kas slēpjas aiz mūsu ķiverēm. Šodien vilkādu nav. Viņi piesardzīgiem skatieniem atkāpjas un izvērtē situāciju. Kasija slāte apvijas ap labo roku. Kavakss līdz ar Dakšo lēni pieceļas no krēsla. Dzīvsudrabs drudžaini vēcina rokas.
„Apstājieties!” viņš kliedz, haosā gandrīz nedzirdams. „Nešaujiet! Šī ir diplomātiska tikšanās! Nosauciet savus vārdus!” Aptveru, ka esam iejaukušies kaut kādās pārrunās. Mustangas spēku padošanās? Savienības dibināšana? Ievēroju, ka Šakāļa šeit nav. Vai Dzīvsudrabs viņu nodod? Droši vien. Tāpat kā Valdniece. Tāpēc visapkārt bija tik tukšs. Neviena kalpotāja, apsardzes minimums. Šajā sanāksmē, ko sasaucis sava sabiedrotā degungalā, Dzīvsudrabs gribējis redzēt tikai uzticamākos vīrus.
Saprotot, ka pārējie noteikti domā, ka mūs sūtījis Šakālis, vēders apmet kūleni. Tas nozīmētu, ka esam ieradušies viņus nogalināt, un viss beigsies tikai vienā veidā.
„Uz nolāpītās grīdas!" auro Viktra.
„Ko mums iesākt?" rācijā jautā Olis. „Pļāvēj?"
„Bellona ir mans," saka Sevro.
„Izmantojiet tikai apdullinošos ieročus!” saucu. „Tā ir Mustanga—”
„Pret tām bruņām tie neko nedos" mani pārtrauc Sevro. „Ja tie ķēmi paceļ ieročus, nogaliniet viņus. Pilnus pulsa lādiņus. Es ar mūsu ģimeni neriskēšu."
„Sevro, paklausies! Mums jārunā ar—” Tieku pārtraukts pusvārdā, jo viņš izmanto ķiverē iebūvēto vadības komandu un atslēdz manas rācijas izejošo signālu. Es viņus dzirdu, bet viņi mani nē. Bezspēcīgs lādu draugu.
„Bellona, nekusties!" sauc Klauns. „Es teicu nekusties!"
Mustangai pretī Kasijs klusi slīd starp sudrabiem, izmantodams tos par aizsegu, lai varētu samazināt attālumu starp mums. Tas sarucis līdz desmit metriem. Un turpina sarukt. Jūtu, kā blakus saspringst Viktra, alkdama mesties virsū vienam no cilvēkiem, kuru vaino savas mātes nāvē, bet starp mums un zeltiem stāv civilie, un Dzīvsudrabs ir laupījums, ko nevaram atļauties izlaist no rokām.
Ar skatienu novērtēju sudrabu un varu tuklos vaigus. Šeit nav nevienas pašas apspiestas dvēseles. Neviena vēdera, kas jebkad bijis izsalcis. Šie ir kolaboracionisti. Ja viņam dotu aprūsējušu nazi un pāris stundas brīva laika, Sevro savāktu to skalpus vienu pēc otra.
„Pļāvēj..gaidīdams no manis kādu norādi, klusi bilst Ragnārs.
„Novāc roku nos/āies!" uz Kasīju kliedz Viktra. Viņš joprojām klusē. Tuvojas noteikti kā šļūdonis. Viņam seko Moira un Nāves bruņinieks. Kavaksa ķivere slīd augšup, lai nosegtu viņa seju. Mustangas seju jau slēpj maska. Viņas pulsDūre iedarbināta un notēmēta pret grīdu.
Es pazīstu nāvi pietiekami labi, lai zinātu, kad tā ievelk elpu.
Iedarbinu ķiveres ārējos skaļruņus. „Kavaks, Mustanga, apstājieties! Tas esmu es! Es—”
„Nekusties, tu, sūda gabals!" rūc Viktra. Kasijs laipni pasmaida un metas uz priekšu. Kreisajā pusē Ragnārs veic savādu pagriezienu, un viena no viņa slātēm šķeļ gaisu un caurdur Nāves bruņinieka pieri. Sudrabi satriekti noskatās, kā izslavētais olimpiskais bruņinieks grīļodamies sabrūk uz grīdas.
„KAVAKSS AU TELEMANS!” ieaurojas Kavakss un kopā ar Dakšo metas uz priekšu. Mustanga palec sānis. Paceldama pulsDūri, uzbrūk arī Moira.
„Nokaujietviņus" norūc Sevro.
Telpa izvirst. Tiešā tēmējumā pilnajā zālē atklātās gaudoņu uguns pārkarsētās daļiņas plēš gaisu driskās. Marmors birst putekļos. Krēsli tiek izspārdīti un sakūst mezglainos metāla pikučos. Krustugunīs pārsteigto sudrabu un varu miesa un kauli eksplodē, piesmidzinot gaisu ar sarkanu miglu. Sevro netrāpa Kasijam, kurš noslēpjas aiz kolonnas. Kavaksam tiek iešauts teju vai duci reižu, bet viņš nesagrīļojas pat mirklī, kad pārkarst vairogi. Viņš grasās ar slāti triekties virsū Sevro un Viktrai, kad no sāna uzbrūk Ragnārs un uzgrūžas īsākajam vīram ar plecu tik pamatīgi, ka viņš zaudē pamatu zem kājām. Ragnāram no mugurpuses uzbrūk Dakšo, un, pa ceļam sabradājuši divus rāpojošus, uz pusi mazākus vārus, trīs milži aizkūleņo uz telpas malu. Vari uz grīdas kliedz, viņu kājas ir sašķaidītas.
Kavaksam aiz muguras Mustanga saņem divus šāvienus krūtīs, bet viņas pulsLauks iztur. Viņa paklūp, šauj pretī un trāpa Olim augšstilbā. Olis krīt atmuguriski un atsitas pret sienu, triecienā sadragāta viņas kāja. Viņa kliedz un saķer ievainoto locekli. Šaujot uz Mustangu, Oli piesedz Klauns un Viktra, kura aizvelk ievainoto aiz kādas kolonnas. Drātģīmis un vēl četri gaudoņi, kas apsargāja durvis un pieskatīja Mateo, nu šauj telpā no gaiteņa.
Šai haosā apjucis, klupu sānis, un vietā, kur stāvēju, pašķīst marmors. Sudrabi palien zem galda. Citi pamet savas vietas un skrien pretī iedomātai drošībai aiz kolonnām telpas malās. Starp viņiem, virs viņu galvām un viņiem cauri triecas virsskaņas pulsa ieroču uguns. Tā sašķiebj kolonnas. Dzīvsudrabs aizskrien aiz diviem vāriem, kuri, šķembām šķīstot, kalpo tam par dzīviem vairogiem, un viņi visi sakrīt asiņainu locekļu jūklī.
Mēģinādama tikt garām Ragnāram, kurš cīnās ar Telemaniem, lai piekļūtu Kasijam, fūrija Moira metas virsū Scvro, cerēdama no mugurpuses uzdurt manu draugu uz savas slātes. Mirklī, pirms viņa to sasniegusi, tiešā tēmējumā šauju savu pulsDūri viņai sānā. Dažas pirmās kārtas viņas bruņu pulsLauks absorbē, viļņodams ap sievieti zilā kokonā. Viņa klūp sānis, un, ja es būtu pārtraucis šaut, rīt no rīta fūrija varētu sūdzēties tikai par zilumu uz sāna. Tomēr mans vidējais pirksts smagi uzgulst ieroča mēlītei. Viņa ir viena no apspiešanas inženieriem un viena no spožākajiem Zelta prātiem. Un viņa mēģināja nogalināt Sevro. Nepareizs gājiens.
Šauju, līdz viņas vairogs ieliecas uz iekšu, līdz viņa nokrīt uz ceļa, līdz sāk raustīties un kliegt, jo viņas āda un orgāni pārkarsuši. Pa acīm un degunu sāk tecēt vārošas asinis. Bruņas un miesa sakūst kopā, un es jūtu, kā manī plosās niknums, tas notrulina mani pret bailēm, pret kādu sajēgu, pret līdzjūtību. Šis ir Pļāvējs, kurš sakāva Kasiju. Kurš nokāva Kārnu. Kuru Zelts nevar iznīcināt.
Karstumā saraujoties pirkstu cīpslām, Moira nemaņā mežonīgi šauj no savas pulsDūres. Pilnīgi automātiski raida uguni griestos. Raustīdamās veļas sānis, liedama pār telpu nāves straumi. Eksplodē divi uz patvērumu skrienoši sudrabi. Telpas tālākajā galā bīstami ieplaisā loga stikls, aiz kura paveras skats uz kosmosa pilsētu. Gaudoņi slēpjas kur nu kurais, līdz pulsDūre kvēlodama sakūst ar Moiras roku un, pretīgi čūkstēdams, pārkarsušais stobrs satek pats sevī. lā ir [iedēja niknā izelpa, pēc kuras viedākā no Valdnieces trim fūrijām kļūst par pārogļotu masu uz grīdas.
Mana vienīgā vēlēšanās ir, kaut tā būtu bijusi Aja.
Juzdams, kā mani vada niknuma vēsā roka, pievēršos telpai un alkstu vairāk asiņu. Tomēr te palikuši tikai mani draugi. Vai tie, kas reiz tādi bija. Kad naids mani pamet tikpat ātri, kā tas atnācis, nodrebu no tukšuma, ko tas atstāj. Redzot, kā mani draugi mēģina viens otru nogalināt, to nomaina panika. Disciplinētās ierindas izirušas augsto tehnoloģiju kautiņā. Uz stikliem slīd kājas. Sienās tiek triekti pleci. PulsDūru apšaudes starp augstajām kolonnām. Te uz ceļiem, te rāpus krizdami, tie liek gaudot pulsDūrēm, klaigāt un cirst saviem asmeņiem.
Un tikai tagad, tikai šajā šausminošajā skaidrības mirklī aptveru, ka viņus savstarpēji vieno tikai viens pavediens. Tā nav kāda ideja. Tas nav manas sievas sapnis. Tā nav uzticība, sadarbība vai krāsa.