Tas esmu es.
Lūk, ko viņi dara, ja manis nav. Lūk, ko bez manis darījis Sevro. Cik nenovēršams posts! Nāve, kas nes nāvi, kas nes nāvi.
Man tas ir jāaptur.
Telpas vidū Kasijs, klupdams pār sakusušiem krēsliem un stikla lauskām, metas pakaļ Viktrai. Grīdu zem viņu kājām klāj asinis. Viņas sabojātais rēgSegs dzirksteļodams te ieslēdzas, te izslēdzas, likdams Viktrai mirgot kā neizlēmīgam dēmonam. Kasijs atkal iecērt viņai augšstilbā, pagriežas, kad Klauns uz viņu šauj, iegriezdams uzbrucēja ķiveres sānā, un atliecas, lai izvairītos no šāviena, ko pār telpu raida Olis, guļot uz grīdas. Bēgdama no Kasija un cirzdama pa viņa potītēm, Viktra paveļas zem galda. Viņš uzlec uz galda un raida pulsDūres uguni oniksā, līdz tas vidū ieliecas un iesprosto Viktru apakšā. Vēl tikai dažas collas, un viņš Viktru nogalinās, bet tad Sevro iešauj Kasijam mugurā triecienu, kas aizmet viņu vairākus metrus sānis, par spīti tam, ka vairogs to absorbē.
Pa labi titānu cīņā saķērušies Ragnārs, Dakšo un Kavakss. Rag-nārs pienaglo Kvaksa roku pie sienas ar savu slāti, pamet ieroci, pieliecas un tiešā tēmējumā izšauj pulsDūri uz Dakšo. Dakšo vairogi triecienu absorbē, bet viņa slāte nevis trāpa Ragnāram, bet gan izsit pamatīgu caurumu sienā. Ragnārs iesit pa Dakšo locītavām un jau grasās lauzt viņa sprandu, kad, izkliegdams dzimtas vārdu, Ragnāra plecu ar slāti caurdur
Kavakss. Steidzos savam aptraipīto draugam palīgā, bet tad jūtu kādu tuvojamies no kreisās puses.
Pariežos īstajā mirklī, lai redzētu, kā man metas virsū Mustanga, kuras seju slēpj ķivere; viņas slāte atvēzēta un gatava pārcirst mani uz pusēm. Paceļu savu asmeni pēdējā brīdī. Tie saduras. Caur manu roku notrīs vibrācijas. Esmu lēnāks, nekā atminos — par spīti Mikija laboratorijai un treniņiem kopā ar Viktru, liela daļa manu muskuļu instinktu zaudēti tumsā. Toties Mustanga kļuvusi izveicīgāka.
Esmu spiests atkāpties. Mēģinu plūst ap Mustangu, bet viņa cērt slāti tā, it kā pēdējo gadu būtu pavadījusi karā. Mēģinu slīdēt sānis, kā mācīja Lorns, bet glābiņa nav. Viņa gudri izmanto kolonnas un gruvešus, lai iedzītu mani stūrī. Tieku ierobežots, zibošais metāls iedzen mani kā aplokā. Mana aizsardzība nesagrīļojas, tomēr, sargājot centru, perifērijā tā irst.
Asmens paver collu dziļu vagu manā kreisajā plecā. Smeldz kā zemesčūskas kodiens. Nolamājos, un viņa iecērt vēl. Es kliegtu, lai viņa mitējas. Izkliegtu savu vārdu, vienalga ko, ja vien Mustanga dotu man pussekundi, lai ievilktu elpu, bet viss, ko spēju, ir kustināt rokas. Pagāžos atpakaļ tieši brīdī, kad viņas asmens atstāj seklu brūci manas skarabAdas kaklā. Seko trīs zibenīgi cirtieni, kas mērķēti manas labās rokas cīpslās — tie netrāpa par mata tiesu. Tiek veidots ritms. Jūtu, ka mugura atduras pret sienu. Cirtiens. Cirtiens. Dūriens. Manu ādu svilina uguns. Es te miršu. Rācijā saucu pēc palīdzības, bet Sevro joprojām nav to atbloķējis.
Esam nokoduši vairāk, nekā spējam sakošļāt.
Bezpalīdzīgi iekliedzos, kad Mustangas asmens saskrāpē manas trīs ribas. Viņa pagriež asmeni rokā. Atvēzējas, lai nocirstu man galvu. Pagūstu novirzīt slāti sienā, kur tā iestrēgst tā, ka mirkli viņas ķivere ir tieši pretī manai maskai. Situ viņai ar pieri. Tomēr Mustangas ķivere ir izturīgāka par manas maskas rūdītā plastikāta sakausējumu. Izmantodama manu taktiku, viņa atgāž galvu un triec ķiveri man sejā. Pa galvu kā plaisa aizskrien sāpju vīle. Gandrīz zaudēju samaņu. Tc redzu, te neredzu. Jūtu, kā dala manas maskas nolūst un noslīd no sejas. Deguns atkal salauzts. Gar acīm melni punkti. Sadrūp atlikusī maskas daļa, un es palieku aci pret aci ar nāvi nesošā rumaka masku, Mustanga gatavojas pielikt visam punktu.
Viņa atvēzē slāti, lai triektu to pēdējā nāvējošajā cirtienā. Un tā paliek sastingusi virs galvas. Raugoties manā sejā, tā dreb. Ķiveres seja aizslīd, atklādama Mustangas vaibstus. Pie viņas pieres pielipuši sviedros izmirkuši mati, mitrs zelta mirdzums ir tumšāks. Viņas skatiens zem tiem ir mežonīgs, un es vēlētos, kaut varētu teikt, ka tajā redzu mīlestību vai prieku, bet tā nav. Atkāpjoties, mēmi žestikulējot ar brīvo roku, viņas seja ir bāla bailēs, varbūt pat šausmās.
„Derov...?”
Mustanga pamet skatu pār plecu un palūkojas uz ārprātu, kas joprojām plosās telpā, mūsu klusais mirklis kā mazs burbulis vētrā. Pametis Nāves bruņinieka un Moiras mirstīgās atliekas, Kasijs bēg, pagaisdams caur kādām sānu durvīm. Pirms viņš nozūd, mūsu skatieni sastopas. Viktra dzenas pakaļ, bet Sevro liek viņai atgriezties. Pārējie gaudoņi pievēršas Mustangai. Speru soli viņas virzienā, bet apstājos, kad pie mana atslēgas kaula tiek pielikts slātes gals.
„Es redzēju, kā tu mirsti.”
Slīdēdama uz marmora, zolēm skrapstot pa sienu stikla šķembām, viņa atkāpjas galvenās ieejas virzienā. „Kavaks! Dakšo!” Mustanga sauc, piepūlē izspiežoties kādai vēnai uz kakla. „Atkāpjamies!”
Brīnīdamies, kas ir šis maskētais vīrs, ar ko viņi cīnās, un kāpēc ievainoti tik daudzās vietās, Telemani pūlas atbrīvoties no Ragnāra. Steidzīgā atkāpšanās manevrā abi mēģina piebiedroties Mustangai, bet, kad tie pie durvīm skrien man garām, zinu, ka nespēju vienkārši noskatīties, kā viņa aiziet. Tāpēc apmetu Kavaksam ap kaklu savu slātes pātagu. Viņš rīstās un mēģina izrauties, bet es neatlaižu tvērienu. Nospiezdams pogu, es varētu pārvērst pātagu asmenī un nocirst viņa galvu. Bet man nav ne mazākās vēlēšanās šo vīru nogalināt. Viņš nokrīt tikai tad, kad Ragnārs to paklupina un ietriec krūtīs celi. Tā nogāzdams uz grīdas. Drātģīmis un pārējie pieskrien, lai noturētu viņu zemē.
„Nenogaliniet viņu!” saucu. Drātģīmis pazina Pakšu. Viņš ir ticies ar Telcmaniem, tāpēc pievalda savu asmeni un uzkliedz jaunākajiem gaudoņiem, lai dara to pašu. Dakšo mēģina skriet tēvam palīgā, bet mēs ar Ragnāru aizšķērsojam viņam ceļu, mums talkā jau steidzas Sevro ar Viktru. Viņa gaišās acis apjukumā pēta manu seju.
„Ej, Virdžīnij!” uz grīdas auro Kavakss. „Bēdz!”
„Orions ir dzīva. Pakss ir pie manis,” lūkodamās uz asiņainajiem gaudoņiem, kas tuvojas man aiz muguras, saka Mustanga. „Nenogalini viņu! Lūdzu!” Un tad, uzmetusi sāpju pilnu skatu Kavaksam, viņa izskrien no telpas.
18. TUKŠUMĀ
„Ko viņa gribēja ar to teikt — Orions ir dzīva?” prasu Kavaksam. Viņš ir tikpat apdullis kā es un met nervozus skatus uz melnā tērptajiem gaudoņiem, kuri pārmeklē telpu. Nevienu nezaudējām, bet esam sūdīgā formā. „Kavaks!”
„To, ko viņa teica,” milzis atbild. „Tieši to, ko viņa teica. Pakss ir drošībā.”
„Derov!” atgriezies kopā ar Viktru, telpā sauc Sevro. Viņi dzinušies pakaļ Kasijam pa nomelnējušām durvīm telpas tālākajā malā, bet atgriezušies tukšām rokām un klibodami. „Šurp!” Tas nav viss, ko gribu Kavaksam jautāt, bet Viktra ir ievainota. Piesteidzos klāt, kad viņa atbalstījusies pret sadauzīto oniksa galdu un saliekusies no dziļa roba bicepsā. Viktra noņēmusi masku, lai injicētu pretsāpju līdzekli un asins koagu-lantu, kas novirza plūsmu no brūces, viņas seja ir nosvīdusi un savilkta sāpēs. Caur asinīm redzu pavīdam kaulu.
„Viktra...”
„Sūdu būšana,” drūmi iesmējusies, viņa saka. „Tavs draudziņš ir ātrāks, nekā mēdza būt. Gaitenī viņu gandrīz dabūju rokā, bet liekas, ka Aja būs šim iemācījusi nedaudz tava Vītolceļa.”
„Tā izskatījās,” piekrītu. „Vai būsi prīmā?”
„Par mani neuztraucies, dārgumiņ.” Viņa piemiedz ar aci, bet Sevro atkal sauc manu vārdu. Viņi abi ar Klaunu noliekušies pār kūpošo Moiras līķi. Asinspirts mums visapkārt teroristu vadoni nemaz nemulsina.