„Viena no fūrijām,” secina Klauns. ,,Ī7.cepta.”
„Labas pavārmākslas prasmes, Pļāv’,” novelk Sevro. „Kraukšķīga garoziņa un sulīgs viducis. Tieši kā man patīk. Aja būs nikna—”
„Tu atslēdzi manu rāciju!” dusmīgi pārtraucu.
„Tu uzvedies kā mīkstais. Mulsināji manus vīrus.”
„Kā mīkstais? Kas, pie joda, tev kaiš? Tā vietā, lai vienkārši uz visiem šautu, es liku lietā savu galvu. Mēs būtu varējuši nenoslaktēt pusi cilvēku šajā telpā.”
Viņa skatiens ir tumšāks un nežēlīgāks nekā drauga, ko atceros. „Šis ir karš, puis’. Tā ir slepkavošanas spēle. Nebēdājies, mums tā padodas labi.”
„Tā bija Mustanga!” iesaucos, piegājis tuvāk. „Ja nu mēs būtu viņu nogalinājuši?” Sevro parausta plecus. Es iebikstu viņam krūtīs. „Vai tu zināji, ka viņa te būs? Saki taisnību!”
,,Nē-a,” viņš lēni atbild. „Nezināju. Tagad gan atkāpies, puis’.” Sevro nomēra mani ar nekaunīgu skatienu, it kā viņam nebūtu iebildumu man iekraut. Es neatkāpjos.
„Ko viņa te darīja?”
„Kā, pie velna, lai es to zinu?” Viņš man garām palūkojas uz Rag-nāru, kurš stumj Kavaksu pie gaudoņiem, kuri pulcējas telpas vidū. „Visi gatavojamies tīties. Lai tiktu no šīs sūdu bedres prom, nāksies izlauzties cauri armijai. Evakuācijas punkts ir sētas pusē desmit stāvus augstāk.” „Kur ir mūsu laupījums?” pārlaizdama skatienu asinspirtij, vaicā Viktra. Grīda nosēta ar līķiem. Sāpēs drebošiem sudrabiem. Rāpojošiem vāriem, kas salauztās kājas velk pa zemi.
„Droši vien izcepts,” nosaku.
„Droši vien,” uzmetis man saprotošu skatienu, piekrīt Klauns, kad attālināmies no Sevro, lai pārmeklētu līķus. „Te viss ir sajāts.”
„Vai tu zināji, ka šeit būs Mustanga?” jautāju.
„Nepavisam ne. Nopietni, boss.” Viņš pār plecu palūkojas uz Sevro. „Tu teici, ka viņš nobloķēja tavu rāciju?”
„Aizveriet klabekļus un atrodiet to nolāpīto sudrabu!” no telpas vidus uzkliedz Sevro. „Savāciet to sārto gaitenī!”
Klauns atrod Dzīvsudrabu telpas otrā galā prom no gaiteņa, pa labi no lielā loga, aiz kura paveras skats uz Fobosu. Viņš nekustīgi guļ, iespiests zem kolonnas, kas nolūzusi un sānis atgāzusies pret sienu. Viņa tirkīza uzsvārci klāj svešas asinis. Savainotajās dūrēs sadūrušies stikla gabali. Jūtu viņa pulsu. Viņš ir dzīvs. Tad jau šī nolāpītā operācija nebija velta. Tomēr viņa pierē vīd šķembas radīta brūce. Pasaucu Ragnāru un Viktru — spēcīgākos no mums —, lai viņi palīdzētu nocelt kolonnu no Dzīvsudraba.
Ragnārs atbalsta pret kādu akmeni slāti, ko raidīja Nāves bruņinieka galvā, un, izmantodams to kā sviru, jau grasās kopā ar mani pacelt kolonnu, kad Viktra sauc, lai pagaidām. „Paskatieties!” viņa saka. Vietā, kur nolūzusī kolonna balstās pret sienu, no grīdas redzams vāji zils spīdums, kas uz sienas veido četrstūri. Tās ir apslēptas durvis. Dzīvsudrabs droši vien steidzās pie tām, kad viņu pārsteidza kolonna. Viktra piespiež pie durvīm ausi un samiedz acis.
„PulsLampas,” viņa saka. „Ak nē!” Iesmejas. „Tur ir sudraba miesassargi. Būs tos tur paslēpis gadījumam, ja sāk iet karsti. Viņi runā tagnā.” Obsidiānu valodā. Un viņi griež sev ceļu cauri sienai. Ja kolonna nebūtu nolūzusi un nosprostojusi durvis, mēs jau būtu miruši.
Mūsu ādas izglābusi sagadīšanās. Visi trīs to apzināmies, un tas uzkurina manas dusmas pret Sevro un apdzēš mežonīgo dzirksti Viktras skatienā. Pēkšņi viņa saprot, cik pārgalvīgi esam bijuši. Mums nebūtu vajadzējis nākt šurp bez pilnīgiem telpu rasējumiem. Sevro rīkojās tā, kā es būtu darījis pirms gada. Rezultāts ir tāds pats. Lūkojoties uz telpas galvenajām durvīm, visi domājam vienu domu. Mums nav daudz laika.
Ragnārs un Viktra palīdz man atbrīvot Dzīvsudrabu. Kad Viktra aiznes bezsamaņā gulošo vīru uz telpas vidu, viņa salauztās kājas velkas pa grīdu. Tur Sevro gatavo Klaunu un Oli uzbrukumam, kas mums ļautu izlauzties no telpas līdz ar ķīlniekiem Matco un Kavaksu, kas joprojām manī lūkojas pavērtu muti. Taču Olis nespēj pat piecelties. Mēs visi esam sūdīgā formā.
„Mums ir pārāk daudz ķīlnieku,” es saku. „Nevarēsim ātri virzīties. Un šoreiz mums nav' nevienas elektromagnētiskā pulsa bumbas.” Nav jau tā, ka no tām būtu liela jēga kosmosa stacijā, kur viss, kas mūs šķir no izplatījuma, ir collu biezas starpsienas un gaisa baloni.
„Tad nometīsim svaru,” Sevro saka, tuvodamies Kavaksam, kurš ievainots sēž uz grīdas ar sasietām rokām aiz muguras. Viņš notēmē savu pulsDūri Kavaksa sejā. „Nekā personīga, lielais vīrs.”
Sevro nospiež gaili. Pagrūžu viņu sānis. Pulsa lādiņš paskrien garām Kavaksa galvai un, gandrīz noraudams Mateo kāju, ietriecas grīdā netālu no viņa saļimušā stāva. Sevro metas man virsū, notēmējis pulsDūri pret manu galvu.
„Aizvāc to!” saku stobra galam. Likdams man novērsties, acīs staro dzeļošs karstums.
„Kas, tavuprāt, viņš ir?” nicīgi prasa Sevro. „Tavs draugs? Viņš nav tavs draugs.”
„Mums viņš vajadzīgs dzīvs. Viņš ir ķīla. Un Orions varbūt ir dzīva.”
„Ķīla?” Sevro nošņaukājas. „Kā tad ar Moiru? Fūriju uzcepināt tev nebija nekādu grūtību, bet viņu tu saudzē.” Nolaizdams ieroci, Sevro lūkojas manī ar samiegtām acīm. Viņš atiež savus greizos zobus. „Ak, tas ir Mustangas dēļ. Nu, protams!”
„Viņš ir Pakša tēvs,” saku.
„Un Pakss ir miris. Kāpēc? Tāpēc, ka tu ļauj ienaidniekiem dzīvot. Te nav Institūts, puis’. Te ir karš.” Viņš baksta man sejā pirkstu. „Un karš ir patiešām nolāpīti vienkārša padarīšana. Kad vari, tad nogalini ienaidnieku, kā vien vari un cik ātri vien vari. Vai arī viņš nogalinās tevi un tavējos.”
Sapratis, ka pārējie mūs vēro pieaugošā satraukumā, Sevro no manis novēršas. „Te tu maldies,” es saku.
„Mēs nevaram vilkt viņus līdzi.”
„Boss, gaiteņos sāk ņudzēt,” atgriezies no lielās zāles, saka Drāt-ģīmis. „Vairāk nekā simts apsargu. Nu ir ziepes.”
„Ja nometīsim svaru, varam izrauties tiem cauri,” saka Sevro.
„Simtam?” šaubās Klauns. „Boss...”
„Pārbaudiet savas baterijas!” samiegtām acīm paskatījies uz savu pulsDūri, pavēl Sevro.
Nē. Es neļaušu Sevro tuvredzībai iedzīt mūs postā.
„Pajāt,” es saku. „Oli, sazvani Holideju. Pasaki, ka evakuācija ir sačakarēta. Iedod viņai mūsu koordinātas. Viņai ar pakaļgalu uz mūsu pusi jāapstājas kilometru no stikla.” Olis nesniedzas pēc viedpulksteņa. Viņa lūkojas uz Sevro, nespēdama izšķirties starp mums, nezinādama, kura pavēlēm sekot. „Es esmu atgriezies,” saku. „Dari, kā teicu!”
„Klausi, Oli,” saka Ragnārs.
Viktra viegli paloka galvu. Olis velta Sevro vainīgu sejas izteiksmi. „Piedod, Sevro!” Tad paloka galvu un atver sakaru kanālu sarunai ar Holideju. Pārējie gaudoņi skatās uz mani, un mani sāpina apziņa, ka liku viņiem šādi izvēlēties.
„Klaun, paņem Moiras viedpulksteni, ja tas nav izkusis, un sadabū konsoles datus, ja vari. Es gribu zināt, kādu līgumu viņi apsprieda,” aši piebilstu. „Drātģīmi, ņem Guļavu un piesedz gaiteni. Ragnār, Kavakss ir tavs. Ja viņš mēģina bēgt, nocērt viņam pēdas. Viktra, vai tev vēl ir vinčas trose?” Viņa pārbauda jostu un pamāj ar galvu. „Sāc siet mūs kopā. Visi nostājieties telpas vidū! Jāstāv cieši.” Pagriežos pret Sevro. „Noliec pie durvīm lādiņus. Mums būs ciemiņi.”
Viņš neatbild. Drauga skatienā neredzu dusmas. Tur sāk dīgt slepenās šaubu un baiļu sēklas, ko viņš jūt pret sevi, tur parādās naids. Es šo skatienu pazīstu. Es pats esmu tā juties neskaitāmas reizes. Es atņemu Sevro vienīgo, kas viņam jebkad rūpējis. Viņa gaudoņus. Pēc visa, ko viņš manā labā darījis, es lieku tiem izvēlēties sevi, nevis viņu brīdī, kad viņš netic, ka esmu tam gatavs. Es apšaubu viņa spēju tos vadīt, apstiprinādams spēcīgās šaubas, ko viņš noteikti jūt pret sevi pēc tēva nāves.