Tam nevajadzēja beigties šādi. Es teicu, ka sekošu, bet neturēju solījumu. Tas paliek uz manas sirdsapziņas. Tomēr šobrīd nav laika apieties ar viņu kā ar jēlu olu. Es mēģināju ar Sevro runāt, mēģināju izmantot mūsu draudzību, lai apgaismotu viņu, bet, kopš esmu atgriezies, esmu redzējis viņu reaģējam uz notikumiem tikai ar vardarbību un spēku. Tāpēc tagad runāšu valodā, ko viņš saprot. Speru soli uz priekšu. „Ja vien negribi te izlaist garu, saņemies un sāc kustēties!”
Noskatoties, kā viņa gaudoņi tekalē, lai pildītu manas pavēles, Sevro mazā, krunkainā seja nocietinās. „Ja tu viņus iedzīsi nāvē, es tev nekad nepiedošu.”
„Tad jau tādi būsim divi. Tagad kusties!”
Viņš pagriežas un pieskrien pie durvīm, kur izliek pēdējās pie jostas atlikušās sprāgstvielas. Palieku izdemolētajā telpā un, kad kopā strādā mani draugi, beidzot redzu kādu kārtību haosā. Nu jau manu plānu ir sapratuši visi. Viņi zina, cik tas ir vājprātīgs. Tomēr mani atdzīvina pārliecība, ar kādu viņi strādā. Atšķirībā no Sevro, viņi man uzticas. Tik un tā ievēroju, ka nu jau Ragnārs uz logu ir palūkojies trīs reizes. Visi mūsu tērpi ir bojāti. Neviens no mums nevarēs vakuumā saglabāt pareizo spiedienu. Man pat nav maskas. Tas, vai mirsim vai dzīvosim, būs atkarīgs no Holi-dejas. Vēlos, kaut būtu kāda iespēja kontrolēt apstākļus, bet, ja tumsā pavadītais laiks man ir ko iemācījis, tad tā ir apziņa, ka nevaru pasauli ietekmēt viens pats. Man jāuzticas citiem. „Visi ieslēdziet slāpētājus!” saku, noregulēdams pie jostas savējo. Mēs negribam, lai āra kameras fiksē kādu seju.
„Holideja ir savā postenī,” ziņo Olis. Pametu skatu pa logu un aiz stikla redzu kilometra attālumā novietoto transportlīdzekli. No šāda attāluma tas neizskatās daudz lielāks par zīmuļa galu.
„Kad došu signālu, izšausim uz loga centru,” pūlēdamies apslēpt savā balsi bailes, saku draugiem. „Drātģīmi! Guļava! Nāciet šurp! Uzlieciet savas maskas gūstekņiem, kas ir bezsamaņā.”
„Ak, nolādētā elle,” nomurmina Viktra. „Es cerēju, ka tev būs labāks plāns.”
„Ja mēģināsiet aizturēt elpu, jūsu plaušas uzsprāgs. Tāpēc izelpojiet, kolīdz sašķīst logs. Ļaujieties bezsamaņai. Skatieties saldus sapnīšus un lūdzieties, lai Holideja ar vāģi ir tikpat aša kā Klauns guļamistabā.”
Viņi smejas un saspiežas ciešāk, ļaudami Viktrai izvērt caur jostām vinčas trosi, kas saturēs mūs kā vīnogas ķekarā. Pie durvīm Sevro pabeidz izvietot sprāgstvielas, Guļava un Drātģīmis mums piebiedrojas, mādami, lai viņš pasteidzas.
„Uzmanību!” Kad Viktra pieliecas, lai savienotu mani ar Ragnāru, no sienās apslēptiem skaļruņiem sāk dārdēt balss. „Runā Alekss tijamato.
Sana Korporācijas apsardzes priekšnieks. Jūs esat ielenkti. Nometiet ieročus! Atbrīvojiet gūstekņus! Pretējā gadījumā būsim spiesti atklāt uguni. Jums ir piecas sekundes, lai padotos.”
Telpā atrodamies tikai mēs. Galvenās durvis ir aizvērtas. Sevro skrien pie mums no vietas, kur izlika lādiņus. „Sevro, ātrāk!” saucu. Viņš nav ticis pat pusceļā līdz mums, kad tiek piespiests pie grīdas kā zābaka sastampāta limonādes bundža. Tas pats spēks triec pret grīdu arī mani. Ceļi padodas. Kauli, plaušas, rīkle — visu rauj lejup milzīgas gravitācijas spēks. Nespēju koncentrēt skatienu. Asinis galvai pieplūst gausi. Mēģinu pacelt roku. Tā sver vairāk nekā 300 mārciņu. Apsardze telpā palielinājusi mākslīgo gravitāciju, un vienīgi Ragnārs neguļ uz vēdera. Piepūlē salīkuši pleci, viņš pats pakritis uz viena ceļa kā Atlants, kam jānotur pasaule.
„Kas, pie velna, tas ir...” gulēdama uz grīdas un lūkodamās man garām durvju virzienā, izspiež Viktra. Durvis ir vaļā, un pa tām nenāk ne pelēkais, ne obsidiāns, ne zelts. Tur sāniski ieripo milzīga melna ola neliela cilvēka augumā. Tā ir gluda un spīdīga, un uz tās sāniem manāmi sīki, balti cipari. Robots. Tikpat nelegāls kā elektromagnētiskā pulsa lādiņi vai atomgalviņas. Augusta lielākās bailes. Kā tecēdams no eļļas peļķes, metāls pārveidojas, atklādams skatam nelielu lielgabalu, kas notēmēts uz Sevro. Mēģinu piecelties. Mēģinu notēmēt ar savu pulsDūri. Tomēr šī gravitācija ir pārāk spēcīga. Nespēju pat pacelt roku, lai noliktu ieroci pareizajā virzienā. Lai cik spēcīga viņa būtu, to nespēj arī Viktra. Sevro stenēdams rāpjas pa grīdu prom no robota.
„Logs!” izdvešu. „Ragnār! Sašauj logu!”
Viņa pulsDūre nolaista gar sāniem. Ragnārs ar pūlēm sāk to celt, par spīti milzīgajai gravitācijai. Roka trīc. Rīklē gārdz viņa rēgainā kara dziesma, kas skan kā tālumā grūstoša lavīna. Tā pieaug pārpasaulīgos auros, līdz viss milža augums raustās piepūlē, roka notēmē, pulsDūrei sakopojot trīcošu, kūstošu lādiņu, viņa plaukstā dzimst sīka zvaigznīte.
Visa mana drauga būtne notrīs, un viņa pirksti atlaiž ieroča mēlīti. Roku atsit atpakaļ. Pulsa uguns kliegdama ietriecas stikla rūts centrā. Zvaigznes virmo, rūts izliecas uz āru, un pār loga virsmu skrien plaisas.
„Kadir njar laga..." noaurojas Ragnārs.
Un stikls saplīst. Telpas gaisu aprij kosmoss. Viss slīd. Mums garām kliegdama aizlido kāda vara sieviete. Nokļuvusi vakuumā, viņa apklust. Citi, kas slēpās mūsu cīniņa laikā, tagad turas pie salauztā galda telpas vidū. Viņi apskauj kolonnas. Pirksti asiņo, nagi lūst. Kājas šūpojas gaisa plūsmā. Tvērieni neiztur. Līķi kūleņodami izlido kosmosā, jo tukšums ir izsalcis pēc visa, ko ēka var piedāvāt. Sevro tiek parauts gaisā prom no robota — viņš ir vieglāks nekā mēs, kas esam sasieti kopā. Pasniedzos pēc viņa un saķeru aiz īsās grebenes, līdz Viktra apvij ap viņu kājas un pievelk sev klāt.
Kad sākam slīdēt uz sasisto logu, mani pārņem šausmas. Trīc rokas. Tagad, kad skatos tam acīs, sāku savu lēmumu apšaubīt. Sevro bija taisnība. Mums būtu vajadzējis lauzties cauri ēkai. Nogalināt Kavaksu vai izmantot to par vairogu. Jebko, tikai ne aukstumu. Jebko, tikai ne Šakāļa tumsu, no kuras tikko izbēgu.
Saku sev, ka tās ir tikai bailes. Tās ir tikai bailes, kas liek man krist panikā. Un tās pielipušas arī maniem draugiem. Redzu viņu sejās šausmas. Kā viņi skatās man pretī un redz savu baiļu atspulgu manos vaibstos. Es nedrīkstu baidīties. Esmu baidījies pārāk ilgi. Pārāk ilgi liecies zaudējuma priekšā. Pārāk ilgi bijis tāds, kādam man nav jābūt. Un nav svarīgi, vai esmu Pļāvējs vai tā ir tikai vēl viena maska — man tā jānēsā ne tikai viņu, bet arī sevis paša dēļ.
„Omnis vir lupusH iesaucos, atgāzis galvu, lai gaudojot izelpotu visu plaušās sakrāto gaisu. Man blakus mežonīgā ekstāzē iedegas Ragnāra acis. Viņš atver lielo muti un aurodams gaudo tā, lai dzird ledainās kapenēs apglabātie senči. Tad piebiedrojas Olis, Klauns un pat karaliskā Viktra. Bailes un niknums pamet mūsu ķermeņus. Lai arī kosmoss pa grīdu ievelk mūs savos apskāvienos. Lai ari pēc mums var atnākt nāve. Kopā ar šo savādo, kliedzošo cilvēcības jūkli jūtos kā mājās. Un, izlikdamies drosmīgi, tādi arī kļūstam. Visi, izņemot Sevro, kurš, ielidojot tukšumā, joprojām klusē.
19. SPIEDIENS
Caur saplēsto logu ar ātrumu astoņdesmit kilometri stundā tiekam izrauti no ēkas. Mūsu gaudas aprij klusums. Gluži kā iekrītot ledainā ūdenī, manu ķermeni sagrābj šoks. Es raustos. Skābeklis asinīs izplešas, liekot mutei kampt pēc neesošā gaisa. Plaušas nepiepildās. Tukšie pūslīši saplakuši. Mans ķermenis raustās, alkdams skābekļa. Tomēr, sekundēm aizritot, kamēr redzu necilvēcīgos Fobosa metāla debesskrāpjus un vēroju savus tumsā uz virves savērtos draugus, kuri tur viens otru aiz rokas, mani pārņem miers. Tas pats miers, kas atnāca sniegos kopā ar Mustangu, miers, kas atnāca, kad kopā ar gaudoņiem saspiedāmies kopā Institūta aizās, kur cepām kazas gaļu un klausījāmies Kvinnas stāstos. Lēni ieslīdu citās atmiņās. Ne par Likosu, Ēo vai Mustangu. Bet gan par salto Akadēmijas angāru, kur Viktra, Takts, Roks un es no bāla zilo profesora pirmoreiz uzzinājām par to, kas ar cilvēka ķermeni notiek kosmosā.