Jā,” saka Kavakss. „Tava komanda ir dzīva. Tā, kuru atbrīvoji kopā ar Sevro. Pat daudzi no tava leģiona, ar kuriem sazinājāmies un paguvām evakuēt no Marsa, pirms varu pārņēma Šakāļa un Valdnieces spēki.” „Kur mani draugi ieslodzīti?” jautāju. „Uz Ganimēda? Jo?” „Ieslodzīti?” Kavakss, samiedzis acis, manī lūkojas, tad izplūst smieklos. „Nē, zēn. Nē. Neviens nav pametis savu posteni. Pakss ir tieši tāds, kādu to pameti. Orions komandē, un pārējie seko.”
„Es nesaprotu. Viņa ļauj komandēt zilajai?”
„Vai tu domā, ka Virdžīnija būtu saudzējusi tavu un Ragnāra dzīvību, kad bijāt nometušies ceļos tajā tunelī, ja viņa neticētu tavai jaunajai pasaulei?” Nezinādams atbildi, truli pakratu galvu. „Ja domātu, ka esi viņas ienaidnieks, Virdžīnija būtu tevi uz vietas nogalinājusi. Kādus stāstus viņai lasīju, kad viņa kā maza meitene sēdēja pie mana pavarda kopā ar Pakšu un maniem bērniem? Vai es lasīju grieķu mītus? Par spēcīgiem vīriem, kas izpelnījās sev slavu? Nē. Es stāstīju viņiem leģendas par Artūru, Nācarieti un Višnu. Stipriem varoņiem, kas vēlējās tikai aizstāvēt vājos.”
Un Mustanga ir to darījusi. Vēl vairāk. Viņa ir pierādījusi, ka Ēo bija taisnība. Un tas nenotika manis dēļ. Tas netika darīts mīlestības dēļ. Viņa to darīja tāpēc, ka tas ir pareizi, un tāpēc, ka varenais Kavakss viņai bijis īstāks tēvs nekā Augusts. Jūtu acīs sariešamies asaras.
„Tev bija taisnība, Derov,” saka Ragnārs. Viņš noliek roku man uz pleca. „Paisums kāpj.”
„Tad kāpēc tu, Kavaks, šodien esi šeit?”
„Tāpēc, ka mēs zaudējam,” viņš atzīst. „Pavadoņu valdnieki neizvilks pat divus mēnešus. Virdžīnija zina, kas notiek uz Marsa. Viņa zina par genocīdu. Par sava brāļa zvērībām. Dēli nav tik spēcīgi, lai cīnītos visur.” Viņa lielajās acīs atspoguļojas tāda vīra sāpes, kurš redz, kā deg viņa mājas. Tāpat kā manas, Marss ir arī viņu mājas. ,,Sī kara sekas ir pārāk milzīgas, lai mēs varētu atļauties sakāvi. Tāpēc, kad Dzīvsudrabs piedāvāja mieru, mēs ieklausījāmies.”
„Un kādi ir tā nosacījumi?” vaicāju.
„Virdžīnija un visi viņas sabiedrotie saņem Valdnieces apžēlošanu. Viņa kļūst par Marsa arhiGubernatori, bet Adrijs un viņa sekotāji saņem mūža ieslodzījumu. Un tiek veiktas dažas konkrētas reformas.”
„Bet hierarhija saglabājas.”
J- n
a.
„Ja tā ir taisnība, mums ar viņu jārunā,” aizrautīgi bilst Ragnārs. „Tās varētu būt lamatas,” saku, vērodams Kavaksuun zinādams prātu, kas darbojas aiz šīs atklātās sejas. Es gribu viņam uzticēties. Gribu ticēt, ka viņa taisnības izjūta ir tikpat spēcīga kā mana mīlestība pretviņu, bet šie ūdeņi ir dziļi, un zinu, ka draugi var melot tikpat labi kā ienaidnieki. Ja Mustanga nav manā pusē, šī būtu kārts, ko viņi izspēlētu. Tā atklātu mani viņiem, un nav šaubu, ka, nokļūstot uz šīs stacijas, viņai līdzi ieradās draudīgi pavadoņi.
„Vienu gan es nesaprotu, Kavaks. Ja tā ir taisnība, kāpēc nesazinā-jāties ar Sevro?”
Sēdēdams uz grīdas, Kavakss samirkšķina acis.
„Mēs to izdarījām. Pirms vairākiem mēnešiem. Vai tad viņš tev neteica?”
Kad sagatavošanās telpā viņiem pievienojamies, gaudoņi vāc mantas. „Viss ir pakaļā,” Sevro saka, kamēr Viktra ar miesas atjaunotāju lāpa dziļu brūci viņa mugurā. No piededzinātās brūces šņākdami ceļas kodīgi dūmi. Viņš nomet savu viedpulksteni. Ierīce aizgrab stūrī, kur Drātģīmis to paceļ un atnes atpakaļ Sevro. „Viņi ir nosēdinājuši visu, ieskaitot kravas pārvadājumus.”
„Būs labi, boss, mēs atradīsim izeju,” saka Klauns.
Iegāju telpā klusi un pamājis devu Sevro zīmi, ka gribu parunāt. Viņš nelikās par mani ne zinis. Viņa plāns ir izgāzies. Mums būtu vajadzējis aizlidot, esot paslēptiem vienā no tukšajiem hēlija kravas kuģiem, kas devās atpakaļ uz Marsu. Mums vajadzēja būt prom, pirms kāds būtu pamanījis, ka Dzīvsudrabs nolaupīts, un uzspridzināt bumbas brīdi, kad jau esam prom no stacijas. Tagad, kā izteicās Sevro, viss ir pakaļā.
„Acīmredzami šeit mēs palikt nevaram,” nolikdama miesas atjaunotāja ierīci, saka Viktra. „Esam atstājuši tik daudz ģenētisko pierādījumu, ka pietiktu simts nozieguma vietām. Un mūsu sejas ir visur. Uzzinājis, ka esam šeit, Adrijs atsūtīs mums pakaļ veselu leģionu.”
„Vai arī uzlaidīs gaisā Fobosu,” nomurmina Holideja. Viņa sēž stūrī uz medikamentu kastēm un kopā ar Klaunu pēta kartes savā viedpulk-stenī. No savas vietas uz galda viņus vēro Olis. Viņas kāja ielikta spiedošā gēlĢipša pārsējā, bet kauls nav salabots. Lai salabotu to, ko Mustanga salauza ar vienu vienīgu šāvienu, mums būs vajadzīgs dzeltenais un pilnībā aprīkota lazarete. Olim paveicās, ka bijām apvilkuši skarabAdas. Tā samazināja apdegumu līdz minimumam. Tomēr viņai sāp. Acu zīlītes iepletušās lielās narkotiku devas dēļ. Tās neļauj viņai apvaldīt jūtas, un es redzu, kā Viktra mana, cik acīmredzami zelta meitene ar apaļīgo sejiņu vēro, kā Klauns pieliecas tuvāk Holidejai, lai norādītu kādu vietu kartē.
,,Hēlijs-3 ir Adrija dzīvības sula,” saka Viktra. „Viņš ar šo staciju neriskēs.”
„Sevro...” uzrunāju viņu. „Kādu brīdi zem četrām acīm.”
„Tagad aizņemts.” Viņš pievēršas Rollo. „Vai no šī sasodītā akmens var tikt prom pa citu ceļu?”
Sarkanais atgāžas pret medicīnas telpas pelēko sienu līdzās glancē-tam papīra plakātam, kurā redzama sārto modele kādā no Venēras baltajām smilšu pludmalēm. „Tc lejā ir tikai smagie kravas kuģi,” viņš saka, klusībā ievērojis, ka mūsu obsidiāna aizsegi sabojāti. Ja tas, cik daudzi no mums ir zelti, viņu iztrūcina, Rollo neliek to manīt. Droši vien zinājis jau no paša sākuma. Pie manis viņa skatiens kavējas visilgāk. „Bet tie visi ir nosēdināti. Adatās ir luksusa laineri un privātās jahtas, bet, ja iesiet
augšā, jūs, ļautiņus, noķers minūtes laikā. Ilgākais divu. Pie katrām tramvaja durvim ir sejas atpazīšanas kameras. Tīklenes skeneri reklāmu hologrammās. Un pat tad, ja nokļūsiet uz viena no viņu kuģiem, vajadzēs tikt garām flotes patruļām. Nav tā, ka varat vienkārši aizteleportēties drošībā.”
„Tas gan būtu ērti,” nomurmina Klauns.
„Nolaupām transporta kuģi un aizlaižamies no patruļām,” saka Sevro. „Esam tā darījuši jau iepriekš.”
„Viņi mūs notrieks,” sasprindzis iebilstu. Mani kaitina, ka viņš turpina ignorēt manus mēģinājumus piedabūt viņu atnākt līdz durvīm.
„Pēdējoreiz nenotrieca.”
„Pēdējoreiz mums bija Lisanders,” atgādinu viņam.
„Un tagad mums ir Dzīvsudrabs.”
„Lai nogalinātu mūs, Šakālis ziedos Dzīvsudrabu,” saku. „Vari uz to paļauties.”
„Ne tad, ja taisnā līnijā vertikāli dzenamies zemē,” saka Sevro. „Dēliem ir daudz apslēptu tuneļu ieeju. Nokritīsim no orbītas un taisnā ceļā noiesim pazemē.”
„Es to nedarīšu,” iebilst Ragnārs. „Tas ir pārdroši. Un tā mēs atstātu šos cildenos ļaudis noslaktēšanai.”
„Piekrītu Ragam,” saka Holideja. Viņa pasēžas tālāk no Klauna, turpina lūkoties savā viedpulkstenī un noklausīties policijas frekvences.
„Pieņemsim, ka tiekat prom. Kas notiek ar mums?” jautā Rollo. „Ja Šakālis uzzinās, ka šeit bija Pļāvējs un Arējs, viņš šo staciju noārdīs pa gabaliņam vien. Katrs šeit palikušais dēls nedēļas laikā būs miris. Vai par to jūs padomājāt?” Viņš riebumā savelk seju. „Es zinu, kas jūs esat. Mēs to zinājām no mirkļa, kad angārā ienāca Ragnārs. Bet es nedomāju, ka gaudoņi mēdz bēgt. Un es nezināju, ka Pļāvējs klausa pavēlēm.”
Sevro sper soli viņam tuvāk. „Tev ir citi varianti, sūduģīmi? Vai arī māki tikai riet?”