„Tā ir labāk. Man jau likās, ka pazīstu tavu balsi. Vairāk atgādina tavu tēvu, nekā tev droši vien gribētos. Bet, jā, esmu viens no dēliem. Patiesībā esmu pirmais dēls.”
„Nu, nodauzi mani aklu kā sārto kuci!” izsaucas Sevro. „Tas viss ir tikai pārpratums!” Viņš metas uz priekšu un noliecas pie Dzīvsudraba, lai iztaisnotu viņa uzsvārci. „Mēs savedīsim tevi kārtībā. Ļausim pasaukt tavus vīrus. Vai izklausās labi?”
„Labi, jo jūs esat pamanījušies sabojāt kaut ko diezgan...”
Sevro ar dūri iesit tieši pa sudraba vīra gaļīgajām lūpām. Tas ir intīms, labi pazīstams vardarbīgs žests, kas liek man sarauties. Dzīvsudraba galva atsitas pret krēsla atzveltni. Viņš cenšas atvirzīties, bet Sevro viņu bez grūtībām piespiež pie krēsla. „Te tavi jociņi nestrādās, tu, mazais, resnais krupju vīrs!”
„Tas nav nekāds joks—”
Sevro iesit viņam vēlreiz. No Dzīvsudraba mutes pašķīst siekalas, no pārsistās lūpas pil asinis. Viņš mēģina mirkšķinot aizdzīt sāpes. Droši vien griežas melns gar acīm. Mans draugs viņam nepiespiesti iesit trešo reizi, un es domāju, ka šoreiz tas bija domāts man, nevis magnātam, jo Sevro pamet nekaunīgu skatu pār plecu un ielūkojas tumsā vietā, kur
stāvu. Kā vēcinādams manā priekšā morālu ēsmu, lai starp mums atkal uzliesmotu konflikts. Viņa kredo vienmēr bijis vienkāršs: sargāt draugus, bet pārējie lai iet pie velna.
Sevro iespiež Dzīvsudraba mutē nazi. „Es zinu, tu domā, ka esi dikti gudrs, puis’,” viņš rūc. „Teikdams, ka esi Arēja dēls. Domā, ka esi baigi slīpēts. Domā, ka vari atrunāties no mums, stulbajiem mežoņiem. Bet šito spēlīti esmu spēlējis ar gudrākiem purniem nekā tu. Un esmu guvis rūgtu pieredzi. Vai skaidrs?” Viņš novelk naža asmeni sānis gar Dzīvsudraba vaigu, likdams sudrabam virzīt galvu līdz ar to. Tas tik un tā nedaudz iegriež gūstekņa mutes kaktiņā.
„Tāpēc muldi, ko gribi, bet no šī tu sveikā caur netiksi, sūdu-pauri. Tu esi žurka. Līdzzinātājs. Un pienācis laiks pļaut, ko esi sējis. Tāpēc tu mums pateiksi, kā tikt no šejienes prom. Vai tev ir paslēpts kuģis. Vai vari dabūt mūs garām flotei. Tad tu mums izstāstīsi par Šakāļa plāniem, viņa aprīkojumu, viņa infrastruktūru; tad tu dosi mums ieročus, ar ko apbruņot mūsu armiju.” Dzīvsudraba skatiens šaudās starp nazi un Sevro seju.
„Liec lietā savas smadzenes, tu, sīkais lupatlasi!” Dzīvsudrbas novelk, kad Sevro izņēmis viņam no mutes nazi. „Kā tev liekas, kur Fič-ners ņēma naudu—”
„Neizrunā viņa vārdu!” Sevro baksta pirkstu viņa sejā. „Neuzdrīksties izrunāt viņa vārdu!”
„Es pazinu tavu tēvu...”
„Tad kāpēc viņš tevi nekad nepieminēja? Kāpēc Dejotājs par tevi nezina? Tāpēc, ka tu melo!”
„Kāpēc lai viņi par mani zinātu?” prasa Dzīvsudrabs. „Vētrā divas laivas nesien kopā.”
Šie vārdi nāk kā sitiens pakrūtē. Fičners teica tieši to pašu, kad skaidroja, kādēļ nepastāstīja man parTitu. Pēc viņa nāves Arēja dēli zaudēja lielu daļu savu tehnisko spēju. Ja nu Arēja dēli sastāvēja no divām daļām? ZemKrāsām un virsKrāsām? Kas tika turētas atsevišķi, lai viena otru nenodotu? Es tā darītu. Viņš solīja man labākus sabiedrotos, ja došos uz Lunu. Sabiedrotos, kas palīdzētu man kļūt par Valdnieku. Šis cilvēks
varētu būt viens no viņiem. Tas, kurš pēc Fičnera nāves nogāja pagrīdē. Kurš nogrieza sevi no saindētā Arēja dēlu ķermeņa.
„Kāpēc tavā guļamistabā bija Mateo?” piesardzīgi jautāju.
Dzīvsudrabs skatās tumsā un prāto, kam pieder balss, kas viņu uzrunā, tikai šoreiz viņa acīs vīd bailes, nevis tikai dusmas. „Kā... kā jūs zināt, ka viņš bija manā guļamistabā?”
„Atbildi uz jautājumu!” viņam iespēris, saka Sevro.
„Vai jūs viņam kaut ko nodarījāt?” Dzīvsudrabs nikni prasa. „Vaijūs viņam ko nodarījāt?"
„Atbildi uz jautājumu!” viņu iepļaukājis, atkārto Sevro.
Dzīvsudrabs niknumā trīs. „Viņš bija manā istabā tāpēc, ka ir mans vīrs. Tu, kuces dēls. Viņš ir viens no mums! Ja jūs nodarīsiet viņam pāri...”
„Cik ilgi viņš ir tavs vīrs?” jautāju.
„Desmit gadus.”
„Kur viņš bija pirms sešiem gadiem? Kad strādāja kopā ar Dejotāju?”
„Viņš bija Jorktonā. Viņš bija tas, kurš skoloja tavu draugu, Sevro. Viņš mācīja Dcrovu. Tēlnieks radīja ķermeni. Mateo izveidoja no viņa zeltu.”
„Viņš runā patiesību.” Speru soli gaismā, lai Dzīvsudrabs redzētu manu seju. Viņš satriekts nenolaiž acis.
„Derov. Tu esi dzīvs. Es... domāju... tas nevar būt.”
Pagriežos pret Sevro. „Viņš ir Arēja dēls.”
„Tāpēc, ka zina dažus faktus?” Sevro novelk. „Tu tiešām runā nopietni.”
„Tu esi dzīvs," mēģinādams aptvert, kas notiek, pie sevis murmina Dzīvsudrabs. „Kā? Viņš tevi nogalināja.”
„Viņš runā patiesību,” atkārtoju.
„Patiesību?” Sevro kulsta mēli, it kā mutē būtu prusaks. „Ko, nolāpīts, tas vispār nozīmē? Kā tu vari to zināt? Tu domā, ka vari izvilināt patiesību no šāda aizkulišu darboņa, no tādas haizivs kā viņš. Viņš ir vienā gultā ar pusi Sabiedrības iezīmēto. Viņš nav vienkāršs to darbarīks. Viņš ir to draugs. Un viņš tevi āzē tāpat kā Šakālis. Ja viņš ir dēls, kāpēc pameta mūs? Kāpēc nesazinājās ar mums, kad paps nomira?”
„Tāpēc, ka jūsu kuģis grima,” joprojām apjucis lūkodamies mani, atbild Dzīvsudrabs. „Jūsu filiāles tika kompromitētas. Es nevarēju uzzināt, cik dziļi iezagusies nodevība. Derov, es joprojām nezinu, kā Šakālis tevi atmaskoja. Mana vienīgā kontaktpersona saziņai ar zemKrāsu filiālēm bija Fičners. Tāpat kā es biju viņa vienīgā saikne ar virsKrāsu daļu. Kā gan es varēju ar kādu sazināties, ja nezināju, vai pats Dejotājs nav nodevis tevi un izspēlējis gājienu, lai tiktu vaļā no Fičnera?”
„Dejotājs nekad to nedarītu,” nicīgi novelk Sevro.
„Kā lai es to zinu?” satraukts izsaucas Dzīvsudrabs. „Es taču viņu nepazīstu!”
Absurda nomākts, Sevro krata galvu. „Man ir videoieraksti. Sarunas ar tavu tēvu.”
„Es nelaidīšu tevi viedpulkstenim pat tuvumā,” saka Sevro.
„Pārbaudi viņu,” bilstu. „Liec viņam to pierādīt!”
„Es reiz satiku tavu māti, Sevro,” žigli iestarpina Dzīvsudrabs. „Viņas vārds bija Brīna. Viņa bija sarkanā. Kā es to varētu zināt, ja neesmu dēls?”
„Tu varētu to uzzināt dažādos veidos. Ne sūda tas nepierāda,” saka Sevro.
„Man ir jautājums,” saku. „Ja tu esi dēls, tu zināsi atbildi. Ja piederi Šakālim, būtu to izmantojis. Kur ir Tinoša?”
Dzīvsudrabs plati pasmaida. „Piecsimt kilometru uz dienvidiem no Termiskās jūras. Trīs kilometrus zem vecā Vengo stacijas raktuvju tikla. Pamestā raktuvju kolonijā, par kuru ziņas no Sabiedrības iekšējiem serveriem izdzēsa mani hakeri. Stalaktītos tika izdobti spirālveida gaiteņi, lai saglabātu struktūras stabilitāti, izmantojot Acharon-19 lāzerurbjus no manām rūpnīcām. Atalian hidroģenerators tika uzkonstruēts saskaņā ar manu inženieru izstrādātiem rasējumiem. Tinoša varbūt ir Arēja pilsēta, bet to projektēju es. Es par to samaksāju. Es to uzcēlu.”
Sevro pārsteigts un klusēdams grīļojas.
„Tavs tēvs strādāja pie manis, Sevro,” turpina Dzīvsudrabs. „Vispirms teraformācijas konsorcijā uz Tritona, kur satika tavu māti. Pēc tam... mazāk likumīgos veidos. Toreiz es nebiju tas, kas esmu tagad. Man bija vajadzīgs zelts. Pamatīga kaluma iezīmētais un visa juridiskā aizsardzība, ko tāds sniedz. Tāds, kurš ir man parādā un ir ar mieru nebūt mīkstsirdīgs pret maniem konkurentiem. Neoficiāls palīgs, tā teikt.”