„Tu gribi teikt, ka mans tēvs bija algotnis. Tavs algotnis?”
„Es saku, ka viņš bija algots slepkava. Es augu. Šai izaugsmei tirgū bija pretestība. Tāpēc vajadzēja atbrīvot vietu. Vai domā, ka visi sudrabi spēlē droši un likumīgi?” Viņš iesmejas. „Varbūt daži. Bet uzņēmējdarbība cieši saistītu kapitālistu sabiedrībā ir haizivju arods. Ja vairs nepeldi, pārējie savāks tavu pārtiku un uzbarosies no tava līķa. Es devu tavam tēvam naudu. Viņš nolīga komandu. Strādāja attālināti. Darīja to, ko man vajadzēja. Līdz uzzināju, ka viņš izmanto manus resursus kādā bla-kusprojektā. Arēja dēlos!'
Viņš šos vārdus izmēda.
„Bet tu par viņu neziņoji?” skeptiski jautāju.
„Musināšanu zelti uztver kā vēzi. Viņi būtu izgriezuši arī mani. Tāpēc biju slazdā. Bet Fičners negribēja mani ieslodzīt. Viņš gribēja biedru savā sazvērestībā. Un pamazām viņš mani pārliecināja. Te nu mēs esam.”
Sevro strauji atkāpjas un mēģina apjēgt dzirdēto. „Bet... mēs... mirām kā mušas. Un tu visu laiku biji te augšā... drātēdams savus sārtos. Biedrodamies ar ienaidnieku. Ja tu būtu viens no mums...”
Dzīvsudrabs izslējās, atgūdams sitienu laikā zaudēto stāju. „Ko es tad būtu darījis, Barkas kungs? Lūdzu, pastāsti man. Padalies savā plašajā sazvērnieka pieredzē!”
„Tu būtu cīnījies kopā ar mums.”
„Izmantojot ko? M?” Viņš gaida atbildi. Tā neatskan. Sevro zaudējis valodu. „Man ir privāti drošības spēki, ko manām un kompānijas vajadzībām veido trīsdesmit tūkstoši cilvēku. Viņi ir izklīdināti no Mer-kura līdz put Plutonam. Tomēr man šie cilvēki nepieder. Tie ir pelēkie, kas veic līgumdarbu. Tikai nelielu daļu veido mani personīgie obsidiāni. Man ir ieroči, tomēr trūkst muskuļu, lai cīnītos ar iezīmētajiem. Vai tu traks? Es lieku lieta maigo varu. Ne vardarbību. Tas bija tava tēva darbības lauciņš. Tiešā konfliktā mani iznīcinātu pat neliels nams.”
„Tev pieder Saules sistēmā lielākā programmatūras kompānija,” saka Scvro. „Tas nozīmē hakerus. Tev pieder munīcijas ražotnes. Armijas tehnikas izstrāde. Tu būtu varējis izspiegot Šakāli mūsu vajadzībām. Dot mums ieročus. Tu būtu varējis darīt tūkstoš lietu.”
„Vai drīkstu būt atklāts?”
Sašķobu seju. „Šis būtu piemērotākais brīdis...”
Dzīvsudrabs atgāžas pret atzveltni, lai gar kumpo degunu nolūkotos uz Scvro.
„Esmu bijis Arēja dēls vairāk nekā divdesmit gadus. Kam tādam nepieciešama pacietība. Spēja redzēt ilgtermiņā. Tu esi viens no dēliem mazāk nekā gadu. Un paskaties, kas ir noticis! Tu, Barkas kungs, esi neizdevīgs ieguldījums.”
„Neizdevīgs... ieguldījums?”
Izklausās smieklīgi, kad to saka pie krēsla pieķēdēts vīrs, no kura pārsistajām lūpām pil asinis. Tomēr kaut kas Dzīvsudraba skatienā ir pārliecinošs. Mūsu priekšā nesēž upuris. Viņš ir citāda līmeņa titāns. Valdnieks savā karaļvalstī. Šķiet vienlīdzīgs Fičnera ģēnijam. Turklāt daudz plašāks, niansētāks raksturs, nekā biju iedomājies. Tomēr vilcinos izjust pret šo vīru pieķeršanos. Viņš ir izdzīvojis, melodams divdesmit gadus. Viss ir lomu spēle. Droši vien pat šis mirklis.
Kas patiesībā slēpjas zem šīs buldoga sejas?
Kas viņu vada? Ko viņš vēlas?
„Es vēroju. Gaidīju, ko tu darīsi,” viņš skaidro Sevro. „Gribēju zināt, vai esi tā paša kaluma kā tavs tēvs. Bet tad viņi sodīja Derovu ar nāvi.” Viņš, joprojām apjucis, palūkojas uz mani. „Vai izlikās, ka soda, un tu rīkojies kā mazs zēns. Uzsāki karu, kurā nevari uzvarēt, ar nepietiekamu infrastruktūru, materiāliem, koordinācijas sistēmām un apgādes ceļiem. Izplatīji pasaulēs, raktuvēs propagandu Derova grebšanas video formā, cerēdams uz... ko? Diženu proletariāta sacelšanos?” Viņš nicīgi iesmejas. „Man likās, ka tu izproti karu.”
„Lai kādi bija viņa trūkumi, tavam tēvam bija vīzija par nākotni. Viņš solīja man labāku pasauli. Un ko tā vietā mums nesis viņa dēls? Etnisko tīrīšanu. Atomkaru. Nocirstas galvas. Grautiņus. Veselas
pilsētas, ko saplosījušas atdalījušās sarkano dumpinieku grupas un Zelta atriebība. Vienotības trūkumu. Citiem vārdiem sakot, haosu. Un ne jau haosā es ieguldīju, Barkas kungs. Tas kaitē biznesam, un, ja tas kaitē biznesam, tas nenāk par labu arī cilvēcei.”
Juzdams šo vārdu svaru, Sevro lēni norij siekalas.
„Es darīju to, kas bija jādara,” viņš saka un izklausās tik sīks. „To, ko neviens cits nedarīja.”
„Tiešām?” kašķīgi paliecies uz priekšu, pārjautā Dzīvsudrabs. „Vai varbūt tu darīji to, ko gribēji darīt? Jo bija aizskartas tavas jūtas} Jo gribēji izārdīties?”
Sevro skatiens ir stiklains. Viņa klusēšana mani sāpina. Es gribu draugu aizstāvēt, bet viņam tas ir jādzird.
„Tu domā, ka es neesmu cīnījies. Tomēr tā nav,” Dzīvsudrabs turpina. „Pēc tavas bēgšanas Valdnieces viedoklis par Šakāli šķiet pasliktinājies.”
„Kāpēc?” jautāju.
„Es nezinu. Tomēr saskatīju tajā iespēju. Ataicināju Virdžī-niju au Augustu un Valdnieces pārstāvjus šurp, lai apspriestu miera izlīgumu, kas piešķirtu Virdžīnijai Marsa arhiGubernatora krēslu, atņemtu Šakālim varu un ieslodzītu viņu uz mūžu cietumā. Ne jau tādu iznākumu es gribēju. Tomēr, ja tas, ko redzam uz Šakāļa Marsa, par kaut ko liecina, tad viņš ir pasauļu un mūsu ilgtermiņa mērķu lielākais apdraudējums.”
„Tomēr tu biji tas, kurš sākumā palīdzēja viņam nokļūt pie varas,”
saku.
Dzīvsudrabs nopūšas. „Tolaik uzskatīju, ka viņš ir mazāks drauds nekā viņa tēvs. Es kļūdījos. Tāpat kā tu. No viņa jātiek vaļā.”
Tātad Šakāli nodevuši divi sabiedrotie.
„Bet tagad tava iecere par savienību ir sajāta.”
„Tieši tā. Tomēr es neapraudu zaudētās izdevības. Tu, Dcrov, esi dzīvs, un tas nozīmē, ka dzīva ir arī šī sacelšanās. Tas nozīmē, ka Fičncra sapnim un tavas sievas sapnim vēl ir vieta šajā pasaulē.”
„Kāpēc?” jautā Sevro. „Kāpēc lai tu, nolāpītā ellē, gribētu karu? Tu esi bagātākais cilvēks sistēmā. Tu neesi anarhists.”
„Nē. Es neesmu anarhists, komunists, fašists, plutokrāts vai pat demokrāts. Mani zēni, neticiet tam, ko māca skolā. Valdība nekad nav risinājums, bet gandrīz vienmēr problēma. Es esmu kapitālists. Un es ticu centieniem, progresam un mūsu sugas radošumam. Mūsu evolūcijas turpinājums un attīstība ir balstīta godīgā konkurencē. Fakts ir tāds, ka Zelts negrib, lai cilvēce turpinātu attīstīties. Jau kopš iekarošanas viņi sistemātiski kavējuši attīstību, lai saglabātu paradīzi, kurā dzīvo. Viņi ir sapinušies savos mītos. Piepildījuši plašos okeānus ar briesmoņiem, ko medīt. Uzturējuši privātus drūmmežus un olimpus. Viņiem ir bruņas, kas padara tos par lidojošiem dieviem. Un šo smieklīgo pasaku viņi uztur, iesaldējuši pārējo cilvēci laikā. Iegrožodami izgudrojumus, zinātkāri, sociālo mobilitāti. Pārmaiņas to visu apdraud.
Paskatieties, kur mēs esam! Kosmosā. Virs planētas, ko veidojām. Tomēr dzīvojam Sabiedrībā, kas modelēta pēc bronzas laikmeta pedofilu prātojumiem. Mētājamies ar mitoloģiju pa labi un pa kreisi, it kā tās blēņas, pie ugunskura tupēdams, nebūtu izdomājis nomākts atikiešu zemnieks, jo viņa dzīve bija riebīga, mežonīga un īsa.
Zelti iegalvojuši obsidiāniem, ka ir dievi. Viņi nav dievi. Dievi rada. Ja viņi kaut kas ir, tad varbūt vienīgi vampīru karaļi. Parazīti, kas dzer no mūsu jūga vēnas. Es gribu Sabiedrību, kas ir brīva no šīs fašistu piramīdas. Es gribu atvērt pārticības un ideju brīvo tirgu. Kāpēc raktuvēs būtu jāvergo cilvēkiem, ja varam uzbūvēt robotus, kas smagi strādātu mūsu vietā? Kāpēc mums jebkad būtu bijis jāapstājas šajā Saules sistēmā? Mēs esam pelnījuši vairāk, nekā mums dots. Taču vispirms Zeltam jākrīt no sava troņa, Valdniecei un Šakālim jāmirst. Un, Andromeda kungs, es domāju, ka tu esi tā zīme, ko esmu gaidījis.”