Viņš ar zodu norāda uz manām cimdotajām rokām. „Es samaksāju par tavām zīmēm. Es samaksāju par taviem kauliem, tavām acīm, tavu miesu. Tu esi mana labākā drauga iztēles radīts. Mana vira skolnieks. Arēja dēlu centienu summa. Tāpēc mana impērija ir tavā rīcībā. Mani hakeri. Manas apsardzes vienības. Mani transportlīdzekļi. Mani uzņēmumi. Tas viss ir tavs. Bez ierunām. Bez saistībām. Bez apdrošināšanas.” Viņš palūkojas uz Sevro. „Kungi! Citiem vārdiem sakot, es piedalos.”
„Diezgan jauki,” izsmiedams Dzīvsudrabu, Sevro aplaudē. „Derov, viņš vienkārši mēģina tevi uzpirkt, lai varētu izbēgt.”
„Varbūt,” saku. „Bet bumbas mēs vairs nedrīkstam spridzināt.” „Bumbas?” pārjautā Dzīvsudrabs. „Par ko tu runā?”
„Mēs rafinēšanas fabrikās un pārkraušanas piestātnēs izvietojām sprāgstvielas,” es saku.
„Tas ir jūsu plāns?” Dzīvsudraba skatiens kavējas te pie manas, te Sevro sejas, it kā mēs būtu jukuši. „Jūs nedrīkstat to darīt. Vai jums ir kaut mazākā nojausma, kādas būtu sekas?”
„Ekonomiska krīze,” es saku. „Dažas no pazīmēm — akciju devalvācija, komercbanku aizdevumu pārtraukšana, masveida noguldījumu izņemšana no vietējām bankām un galu galā stagflācija. Un sociālās hierarhijas sabrukums. Kad runā ar mums, izrādi cieņu! Mēs neesam nekādi diletanti vai zēni. Un tas bija mūsu plāns.”
„Bija?” no manis atkāpdamies, jautā Sevro. „Tagad tu ļauj viņam diktēt, ko mēs darīsim.”
„Apstākļi ir mainījušies, Sevro. Mums vēlreiz jāizvērtē situācija. Mums ir jauni resursi.”
Mans draugs skatās, it kā nepazītu manu seju. „Jauni resursi? Viņš?” „Ne tikai viņš. Orions,” saku. „Tu man neteici, ka ar tevi sazinājās Mustanga.”
„Tāpēc, ka tu būtu ļāvis viņai ar sevi manipulēt,” viņš neatvainojies saka. „Tāpat kā pirms tam. Tāpat kā šobrīd ļauj šim te.” Viņš mani novērtē un, nospriedis, ka visu saprot, norāda uz mani ar pirkstu. „Tu baidies. Vai ne? Baidies nospiest gaili. Baidies pieļaut kļūdu. Beidzot mums ir iespēja likt Zeltam asiņot, bet tu gribi izvērtēt situāciju. Gribi lēnā garā apsvērt mūsu iespējas.” Sevro izvelk no kabatas detonatoru. „Šis ir karš. Mums nav laika. Varam ņemt suņabērnu sev līdzi, bet šo iespēju nedrīkstam laist garām.”
„Izbeidz uzvesties kā terorists!” noņurdu. „Mēs esam labāki!”
Es skatos uz viņu un šajā mirklī kvēloju dusmās. Viņam vajadzētu būt manam vienkāršākajam, labākajam draugam. Taču zaudējums ir sagrozījis mūsu attiecības. Pat viņā ir tik daudz sāpju. Tik daudz baiļu, apsūdzību un vainas līmeņu mūsos abos. Reiz Sevro tika saukts par manu ēnu. Viņš tāds vairs nav. Un, šķiet, šajās pēdējās stundās esmu jutis pret viņu rūgtumu, jo tās to pierāda. Viņš ir atsevišķs cilvēks ar saviem paisumiem un bēgumiem. Tāpat es domāju, ka viņš jutis rūgtumu pret mani, jo es neatgriezos kā Pļāvējs. Es atgriezos, un viņš mani nepazina. Un tagad, kad cenšos būt tas spēks, ko viņš gribēja, spēks, kas pieņem lēmumus, Sevro mani apšauba, jo jūt vājumu, un tas allaž iedvesis viņā bailes.
„Sevro, atdod man detonatoru,” salti saku.
„Nē.” Viņš atver detonatora vāciņu, atklādams skatam zem aizsargājošā ietvara paslēpto sarkano slēdzi. Ja viņš to nospiedīs, visā Fobosā eksplodēs tūkstoš kilogramu jaudīgu sprāgstvielu. Tas pavadoni neiznīcinās, bet sagraus tā ekonomisko infrastruktūru. Hēlijs neplūdīs mēnešiem ilgi. Gadiem. Un īstenosies viss, no kā baidās Dzīvsudrabs. Sabiedrība cietīs, bet cietīsim arī mēs.
„Sevro...”
„Tu esi vainīgs, ka mans tēvs ir nogalināts,” viņš saka. „Tu esi vainīgs, ka nogalināta Kvinna un Pakss, Nezāle, Harpija un Lca, un tas viss tikai tāpēc, ka tu domāji, ka esi gudrāks par pārējiem. Tāpēc, ka nenogalināji Šakāli, kad tev bija tāda iespēja. Tāpēc, ka nenogalināji Kasiju, kad tev bija tāda iespēja. Atšķirībā no tevis, es neraustos.”
22. AREJA ĶIVERES SMAGUMS
Sevro īkšķis virs detonatora taustiņa noraustās. Pirms viņš pagūst nospiest pogu, es ar jostā iebūvēto slāpētāju iedarbinu slāplauku, kas neļauj signālam pamest telpu. „Tu, kuces dēls!” viņš rūc un steidzas pie durvīm, lai izkļūtu no slāpētāja iedarbības lauka.
Ķeru viņu. Sevro izlokās. Mans slāpētājs nav spēcīgs, tāpēc viņam nav jātiek īpaši tālu no manis. Sevro metas gaitenī, un es skrienu pakaļ.
„Sevro, apstājies!” saucu, iespraucies gaitenī. Viņš jau ir desmit metru attālumā un skrien, cik jaudas, lai šķērsotu slāplauka robežu un varētu palaist signālu. Šajos šaurajos gaiteņos viņš ir veiklāks nekā es. Viņš izbēgs! Izvelku savu pulsDūri, notēmēju to virs viņa un izšauju, tomēr esmu notēmējis neprecīzi un gandrīz norauju viņam galvu. No drauga čūkstošās grebenes ceļas dūmi. Sevro apstājas kā iemiets un ar mežonīgu sejas izteiksmi metas atpakaļ — man virsū.
„Sevro... Es negribēju...”
Niknumā iegaudojies, viņš uzbrūk. Pārsteigts nesagatavots, atkāpjos no aptrakušā vīra. Sevro brāzmaini tuvojas. Viņa pirmo sitienu nobloķēju, bet nākamais no apakšas ietriecas man žoklī, sasizdams kopā zobus. Likdams sasvērties uz aizmuguri. Iekožu mēles malā. Jūtu asins garšu un gandrīz nokrītu. Ja Mikijs nebūtu pienācīgi nostiprinājis manus kaulus, Sevro būtu sašķaidījis man žokli. Tā vietā viņš satver sāpošo dūri un nolamājas.
Pēc viņa sitiena speru ar kreiso kāju un trāpu viņam pa ribām tik spēcīgi, ka viss augums sāniski ietriecas sienā, kur metālā paliek iedobums. Situ taisni ar labo dūri. Viņš pieliekdamies izvairās, un mans sitiens trāpa rūdītajam tēraudam. Augšup pa roku aizgrab sāpes. Iestenos. Viņš ietriecas manī zem kreisā elkoņa, ko grūžu viņam sejā, un, mērķēdams uz kājstarpi, raida man vēderā sitienu virkni. Atraujos, pamanos satvert viņa roku un no visa spēka parauju viņu aiz tās. Sevro ar seju ietriecas sienā un nokrīt uz grīdas.
„Kur tas ir?” Pārmeklēju viņu, cerēdams atrast detonatoru. „Sevro...”
Viņš krusteniski iesper man pa kājām. Aizķerdams tās. Likdams man nokrist gar zemi tā, ka nu cīkstamies uz grīdas, nevis apmaināmies ar sitieniem. Viņam laušanās padodas labāk. Un tas ir viss, ko varu darīt, lai neļautu Sevro sevi žņaugt no aizmugures, kad mans kakls ir iespiests viņam starp kājām un potītes sakrustotas acu priekšā. Paceļu viņu gaisā, bet nespēju atbrīvoties no tvēriena. Viņš kājām gaisā karājas man aiz muguras, potītes joprojām sakrustojis man deguna priekšā, muguru piespiedis manējai, un mēģina caur manām kājām ar elkoni trāpīt man pa kājstarpi. Nevaru viņu aizsniegt. Nevaru paelpot. Tāpēc sagrābju viņa apakšstilbus, kas spiež manu kaklu, un sāku griezties. Viņš atsitas pret metālu. Vienreiz. Divreiz. Tad Sevro beidzot palaiž mani vaļā un rāpus atkāpjas. Zibenīgi metos viņam virsū un triecu sejā nepārtrauktu kravates sitienu virkni ar elkoni. Viņš nejauši trāpa ar pakausi man pa zodu.
„Dumjais... kuņasdēls...” atkāpdamies murminu. Viņš ir saķēris savu sāpošo galvu.
„Stulbā, kaulainā pakaļa...”
Viņš mēģina iespert man pa vēderu. Es pārtveru sitienu, noķerdams viņa kāju ar kreiso roku, un prettriecienā raidu labo āķi, kas trāpa viņam pa galvu ar visu manu svaru. Sevro spēji krīt, it kā es būtu āmurs, ar ko grīdā iedzīta nagla. Viņš mēģina celties, bet piespiežu viņu pie grīdas ar zābaku. Viņš guļ apakšā un smagi elso. Es apdullis kampju gaisu. Ķermenis neieredz mani par to, ko lieku tam darīt.