„Vai esi pabeidzis?” noprasu. Viņš paloka galvu. Noņemu no viņa kāju un sniedzu roku, lai palīdzētu piecelties. Viņš apveļas uz muguras
un sniedzas pēc tās, bet tad parauj gaisā kāju un ar kreisā zābaka papēdi sper man tieši pa cirkšņiem. Nokritu un turpat viņam blakus sāku rīstīties. No muguras lejasdaļas kājstarpē un vēderā uzjundī paralizējošs nelabums. Sevro man blakus elso kā suns. Sākumā man liekas, ka viņš smejas, bet, kad paceļu galvu, satriekts ieraugu viņa acīs asaras. Draugs guļ uz muguras. Viņa krūškurvis raustās dziļās elsās. Viņš aizgriežas, mēģina no manis paslēpties, lai apspiestu asaras, bet tas padara visu vēl ļaunāku.
„Sevro...”
Pieceļos sēdus, šis skats plosa manu sirdi. Es Sevro neapskauju, bet uzlieku roku viņam uz galvas. Viņš mani pārsteidz, nevis atraudamies, bet gan pierāpodams tuvāk, lai uzliktu galvu man uz ceļa. Otru roku uzlieku viņam uz pleca. Pēc kāda brīža šņuksti aprimst un viņš izšņauc degunu. Tomēr nekustas. Tas ir kā mirklis pēc negaisa. Gaiss ir kinētisks un vibrē. Pēc dažām minūtēm viņš nokāsējas un pieceļas, lai sakrustotām kājām apsēstos gaiteņa vidū. Viņa acis ir pietūkušas, un tajās vīd kauns. Sevro spēlējas ar savām rokām, un viņa tetovējumi un grebene liek draugam izskatīties pēc kādas nenormālas bērnu grāmatas ilustrācijas.
„Ja pateiksi kādam, ka es raudāju, es atradīšu beigtu zivi, iebāzīšu to zeķē un noslēpšu tavā istabā, lai pūst.”
„Sarunāts.”
Turpat blakus mētājas detonators. Tas ir pietiekami tuvu, lai mēs abi varētu to aizsniegt. Neviens no mums to nedara. „Man tas riebjas,” viņš vārgi bilst. „Tādi cilvēki.” Sevro uzlūko mani. „Es negribu, lai viņš ir Arēja dēls. Es negribu būt tāds kā Dzīvsudrabs.”
„Tu tāds neesi.”
Viņš tam netic. „Institūtā es no rītiem modos un domāju, ka joprojām sapņoju. Tad es sajutu aukstumu. Un lēni sāku atcerēties, kur atrodos, un aiz maniem nagiem bija asinis un dubļi. Es gribēju vienīgi ieslīgt atpakaļ miegā. Būt siltumā. Tomēr zināju, ka jāceļas un jāstājas pretī pasaulei, kurai es biju pie kājas.” Viņš saviebjas. „Tā es tagad jūtos katru rītu. Man visu laiku ir bail. Es negribu nevienu pazaudēt. Es negribu viņus pievilt.”
„Tu neesi nevienu pievīlis,” saku. „Drīzāk es esmu pievīlis tevi.” Sevro mēģina mani pārtraukt. „Tev bija taisnība. Mēs abi to zinām. Tā ir mana vaina, ka tavs tēvs ir miris. Tā ir mana vaina, ka tovakar viss notika tieši tā.”
„Tik un tā sūdīgi, ka pateicu to skaļi.” Viņš ar pirkstu kauliņiem bungo pa grīdu. „Vienmēr pasaku kaut ko sūdīgu.”
„Man prieks, ka to pateici.”
„Kāpēc?”
„Tāpēc, ka mēs abi esam aizmirsuši, ka tik tālu nenonācām tikai ar pašu spēkiem. Mums abiem vajadzētu varēt otram teikt visu, ko domājam. Tā tas darbojas. Tā mēs darbojamies. Mēs netipinām uz pirkstgaliem. Mēs runājam viens ar otru. Pat tad, ja sakām ko sūdīgu un to dzirdēt ir smagi.” Redzu, cik vientuļš viņš jūtas. Kādu smagumu nesis. Es tā jutos toreiz, kad Kasijs mani Institūtā sadūra un atstāja nomirt. Viņam vajadzīgs kāds, ar ko šajā smagumā dalīties. Es nezinu, kā vēl to pateikt. Sī ietiepība un nespēja rast kompromisu no ārpuses izskatās pēc vājprāta, bet iekšēji viņš jūtas tieši tāpat kā es toreiz, kad mani apšaubīja Roks.
„Vai zini, kāpēc Institūtā tev palīdzēju, kad abi ar Kasiju gandrīz noslīkāt tajā ezerā?” viņš jautā. „Tas bija tāpēc, ka visi uz tevi tā skatījās. Man nelikās, ka tu būtu labs Pirmais. Tu biji tikpat gudrs kā maiss slapju pirdienu. Bet es redzēju viņus. Oli. Klaunu. Kvinnu... Roku.” Pēdējo vārdu viņš gandrīz noklusē. „Es vēroju, kā sēdējāt ap saviem ugunskuriem aizās, kad pilī bija Tits. Redzēju, kā mācīji Leai pārgriezt kazas rīkli, kad viņa baidījās to darīt. Es arī gribēju. Es gribēju piebiedroties.” „Kāpēc tu to nedarīji?”
Sevro parausta plecus. „Baidījos, ka negribēsiet mani.”
„Tagad viņi tāpat skatās uz tevi,” saku. „Vai tu to neredzi?”
Viņš nošņaukājas. „Nē, neskatās gan. Visu šo laiku es centos būt tu. Centos būt paps. Tas nestrādāja. Pilnīgi jutu, kā visi vēlējās, kaut Šakālis būtu sagūstījis mani, nevis tevi.”
„Tu zini, ka tā nav taisnība.”
„Ir gan,” viņš dedzīgi iebilst, pieliecies tuvāk. „Tu esi labāks par mani. Es to redzēju. Kad skatījies lejup uz Tinošu. Redzēju tavu skatienu.
Mīlestību tajā. Vēlmi tos cilvēkus pasargāt. Es centos to just. Taču katrreiz, kad palūkojos lejup uz bēgļiem, es viņus vienkārši ienīdu. Par to, ka viņi ir tik vāji. Par to, ka dara pāri viens otram. Par to, ka ir tik stulbi un nesaprot, kam esam izgājuši cauri, lai viņiem palīdzētu.” Viņš norij siekalas un sāk knibināt savu strupo pirkstu ienadžus. „Es zinu, ka riebīgi, bet tā tas ir.”
Šeit, šajā gaiteni, Scvro liekas tik ievainojams, cīniņš mums atņēmis visu niknumu. Viņš negaida pārmetumus. Vadīšana viņu nogurdinājusi un atsvešinājusi pat no paša gaudoņiem. Šobrīd viņš grib sajust, ka nav tāds kā Dzīvsudrabs, Šakālis vai vēl kāds no zeltiem, pret kuriem cīnāmies. Draugs kļūdaini pieņēmis, ka esmu kaut kas labāks par viņu. Un daļēji tā ir mana vaina.
„Es ari viņus ienīstu,” saku.
Viņš pakrata galvu. „Nevajag...”
„Tā ir! Katrā ziņā es ienīstu, ka viņi man atgādina to, kas es biju vai kāds būtu varējis kļūt. Pie joda, es biju sīks idiots. Es tev būtu riebies. Nospiests uz ceļiem, es jutos ērti, biju iedomīgs un savtīgs. Man patika neko neredzēt, jo biju iemīlējies. Un nez kādēļ es domāju, ka dzīve mīlestības dēļ ir viscildenākā lieta uz pasaules. Pat Ēo savā galvā biju padarījis tādu, kāda viņa nebija. Romantizējis viņu un mūsu kopdzīvi — droši vien tādēļ, ka redzēju, kā mērķa dēļ iet bojā mans tēvs. Un es redzēju visu, ko viņš atstāja aiz sevis, tāpēc izmisīgi mēģināju turēties pie dzīves, ko viņš bija pametis.”
Ar pirkstu velku pa līnijām savā plaukstā.
„Iedomājoties, ka visu šo sāku darīt viņas dēļ, jūtos kā niecība. Man viņa bija viss, bet es biju tikai daļa no viņas dzīves. Tas bija viss, par ko spēju domāt, kamēr biju pie Šakāļa. Par to, ka ar mani vien nepietika. Ka ar mūsu bērnu nepietika. Daļēji ienīstu viņu par to. Viņa nezināja, kas notiks, nezināja pat to, ka pasaules jau ir terafbrmētas. Viņa varēja zināt tikai to, ka cenšas kaut ko pierādīt pāris tūkstošiem cilvēku Likosā. Un vai tādēļ bija vērts mirt? Vai tādēļ bija vērts nogalināt bērnu?”
Es norādu gaiteņa virzienā. „Tagad visi šie ļaudis domā, ka viņa bija dievišķa vai tamlīdzīgi. Nevainojama mocekle. Bet viņa bija tikai
meitene. Viņa bija drosmīga, bet arī dumja, savtīga, pašaizliedzīga un romantiska. Tomēr Eo nomira, pirms kļuva par ko vairāk. Iedomājies, ko viņa būtu varējusi savā dzīvē paveikt! Varbūt mēs būtu varējuši šo visu darīt kopā.” Rūgti iesmējos un atbalstu galvu pret sienu. „Man liekas, ka novecošanas draņķīgākā daļa ir apjausma, ka esam pietiekami gudri, lai redzētu, ka nekas nav ideāls.”
„Mums ir divdesmit trīs, muļķagalva.”
„Nu, es jūtos tā, it kā man būtu astoņdesmit.”
„Tu tā arī izskaties.” Atbildu ar nepieklājīgu žestu un nopelnu smaidu. „Kā tu...” Viņš gandrīz nepabeidz iesākto domu. „Kā tu domā, vai viņa tevi vēro? No ielejas? Vai tavs tēvs?”
Grasos atbildēt, ka nezinu, bet tad ievēroju, cik viņa skatiens ir dedzīgs. Sevro nejautā par manu ģimeni, bet drīzāk par savējo un varbūt pat Kvinnu, kuru vienmēr bija mīlējis, bet nekad nebija saņēmies viņai to pateikt. Grūti paturēt prātā, ka zem visa šī mežonīguma Sevro ir tik viegli ievainojams. Viņš ir noklīdis. Svešs gan sarkanajiem, gan Zeltam. Bez mājām. Bez ģimenes. Bez vīzijas par pasauli pēc kara. Šobrīd es teiktu jebko, lai tikai liktu viņam justies mīlētam.