„Jā. Es domāju, ka viņa mani vēro,” saku ar lielāku pārliecību, nekā jūtu. „Un mans tēvs. Un tavējais arī.”
„Tātad viņi ielejā sadzer aliņu.”
„Nezaimo!” saku, paspēris viņa kāju. „Tikai viskiju. Viskija straumes, cik tālu vien acis rāda.”
Viņa smiekli it kā salāpa mani. Maz pamazām jūtu, ka mani draugi atgriežas pie manis. Vai varbūt es atgriežos pie viņiem. Patiesībā tas ir viens un tas pats. Vienmēr esmu teicis Viktrai, lai laiž cilvēkus sev tuvāk. Pats savu padomu nevarēju ievērot, jo zināju, ka pienāks diena, kad man nāksies viņus nodot, ka pats mūsu draudzības pamats ir meli. Tagad esmu kopā ar cilvēkiem, kuri zina, kas esmu, bet es baidos pielaist viņus tuvāk, jo baidos pazaudēt, baidos pievilt. Tomēr šī saikne starp mani un Sevro padara mūs spēcīgākus nekā jebkad agrāk. Mums ir kas tāds, kā Šakālim nav.
„Vai zini, kas notiks pēc tam?” es jautāju. „Ja nogalināsim Oktāviju un Šakāli? Ja kaut kā uzvarēsim?”
„Nē,” atbild Scvro.
„Lūk, kur problēma. Man arī nav atbildes uz šo jautājumu. Es neizlikšos, ka man tā ir. Tomēr nepieļaušu, ka Augustam būs bijusi taisnība. Es neradīšu pasaulē haosu, ja nebūs vismaz plāna, kā radīt ko labāku. Tam mums vajadzīgi tādi sabiedrotie kā Dzīvsudrabs. Mums jābeidz spēlēt teroristus. Turklāt mums vajadzīga īsta armija.”
Sevro paceļ no grīdas detonatoru un pārlauž to uz pusēm. „Ko pavēlēsi, Pļāv’?”
23. PAISUMA VILNIS
Abi ar Sevro soļojam atpakaļ uz dežūrtelpu, kur gaudoņi jau sakravājušies un ir gatavi doties prom no stacijas. Savā telpas galā mūs saspringti vēro Rollo un ducis viņa cilvēku. Viņi zina, ka tūlīt tiks pamesti likteņa varā. Man seko Dzīvsudrabs, kura važas atstātas kamerā. Viņš piekritis mūsu plānam, ja ieviesīsim dažus labojumus. „Paskat tik...” novelk Viktra, skatīdamās uz mūsu zilumiem un asiņainajām dūrēm. „Jūs abi beidzot izrunājāties.” Viņa palūkojas uz Ragnāru. „Redzi?”
„Esam izskaidrojušies,” saka Sevro.
„Un bagātnieks?” ziņkārīgi vaicā Ragnārs. „Viņš nav savažots.” „Tas tāpēc, ka viņš ir Arēja dēls, Rag,” saka Sevro. „Vai tad tu nezināji?”
„Dzīvsudrabs ir dēls?” Viktra izplūst smieklos. „Un es paslepus nodarbojos ar ellesniršanu.” Viņas skatiens šaudās no manas sejas uz Sevro. „Paga... Jūs nejokojat. Vai jums ir pierādījumi?”
„Izsaku līdzjūtību par to, kas notika ar tavu māti, Viktra,” aizsmacis saka Dzīvsudrabs. „Tomēr patiess prieks redzēt, ka tu staigā. Esmu bijis kopā ar dēliem vairāk nekā divdesmit gadus. Man ir simtiem stundu gari sarunu ieraksti ar Fičneru, lai to pierādītu.”
„Viņš ir dēls,” saka Sevro. „Vai varam izbeigt šo tēmu?”
„Nu, lai parauj mani jods!” Viktra šūpo galvu. „Māte attiecībā uz tevi nekļūdījās. Vienmēr teica, ka tev ir noslēpumi. Man likās, ka tas ir kas seksuāls. Ka tev patīk zirgi vai kas tamlīdzīgs.” Sevro nepacietīgi mīņājas.
„Tad tu atradīsi mums ceļu prom no šī klints gabala, bagātniek?” Dzīvsudrabam jautā Holideja.
„Ne gluži,” viņš atbild. „Derovs...”
„Mēs nedosimies prom,” es paziņoju. Stūrī sarosās Rollo un viņa vīri. Gaudoņi pārmij apjukušus skatienus.
„Varbūt vēlies mums izstāstīt, kas notiek?” skarbi noprasa Drāt-ģīmis. „Sāksim ar to, kurš te ir galvenais. Vai tas esi tu?”
„Gaudonis numur viens,” iedunkājis manu plecu, iesāk Sevro.
„Gaudonis numur divi,” nobeidzu, paplikšķinājis pa viņējo.
„Prīmā?” Sevro jautā. Gaudoņi pamāj visi kā viens.
„Pirmā lieta darba kārtībā ir izmaiņas mūsu politikā,” es saku. „Vai kādam ir knaibles?” Skatos visapkārt, līdz Llolideja izvelk knaibles no savas sprāgstvielu somas un pamet tās man. Atveru muti un ar knaiblēm saņemu aizmugurējo labo dzerokli, kurā implantēta ahlīsas-9 pašnāvnieku kapsula. Nostenējies izrauju zobu un nolieku to uz galda. „Esmu bijis gūstā. Vairs mani neviens nesagūstīs. Tāpēc tas man nav vajadzīgs. Es neplānoju mirt, bet, ja tā notiks, miršu kopā ar saviem draugiem. Ne kādā kamerā. Ne uz kāda ešafota. Kopā ar jums.” Sniedzu knaibles Sevro. Viņš izrauj savu dzerokli. Izspļauj asinis uzgaida.
„Es miršu kopā ar saviem draugiem.”
Ragnārs negaida knaibles. Viņš ar pirkstiem izrauj dzerokli un sajūsmā mirdzošām acīm noliek milzīgo, asiņaino zobu uz galda. „Es miršu kopā ar saviem draugiem.” Viens pēc otra viņi padod tālāk knaibles, izrauj sev zobu un nomet to uz grīdas. Dzīvsudrabs to visu vēro, blenzdams uz mums kā uz jukušu huligānu baru, un noteikti prāto, kur tagad iekūlies. Tomēr man vajag, lai mani vīri nomet no pleciem šo smago nastu. Nēsājot savos galvaskausos šo indi, viņiem šķita, ka nāves spriedumi jau nolasīti un atlicis vien gaidīt, kad pie durvīm klauvēs bende. Pie velna to! Nāvei savs laupījums būs jānopelna. Es gribu, lai viņi tam tic. Lai tic viens otram. Lai tic idejai, ka patiesībā mēs varētu uzvarēt un izdzīvot.
Pirmo reizi mūža tam ticu arī es.
Pēc tam, kad esmu sniedzis instrukcijas saviem vīriem un viņi devušies izpildīt pavēles, kopā ar Sevro atgriežos Arēja dēlu vadības telpā un lūdzu izveidot tiešu savienojumu. „Ar Citadeli Agejā, lūdzu.” Arēja dēli pagriežas un skatās uz mani, lai pārliecinātos, ka sadzirdējuši pareizi. „Ātrāk nekā citas reizes, draugi! Mēs nevaram gaidīt visu dienu.”
Kopā ar Sevro nostājos holokameras priekšā. „Kā tev šķiet, vai viņi jau zina, ka esam šeit?”
„Visticamāk, ka vēl ne,” atbildu.
„Domā, viņš pielaidīs bikses?”
„Cerēsim. Atceries — ne vārda par to, ka šeit bija Mustanga un Kasijs. Šo trumpi paturēsim kabatā.”
Tiek izveidots tiešais hološavienojums, un mums miegaini pretī lūkojas jaunas Vara administratores bālā seja. „Citadeles galvenā sakaru līnija,” viņa novelk, „ar ko jūsu savienot...” Ieraudzījusi mūsu attēlu displejā, viņa pēkšņi samirkšķina acis. Izberzē no tām miegu. Un zaudē runas spējas.
„Es gribētu runāt ar arhiGubernatoru,” saku.
„Un... kas viņam... zvana?”
„Tas ir nolāpītais Marsa Pļāvējs,” norej Sevro.
„Vienu mirklīti, lūdzu.”
Vara sejas vietā parādās Sabiedrības piramīda. Šausmīgi paredzami — kamēr gaidām, tiek atskaņots Vivaldi. Sevro bungo ar pirkstiem pa kāju un zem deguna murmina savu mazo dziesmiņu. „Ja tava sirsniņa sitas kā grāvējs un kaut kas silts tek gar kāju, tas tāpēc, ka atnācis Pļāvējs, pēc tava parāda atnācis mājās!"
Pēc dažām minūtēm mūsu priekšā parādās Šakāļa bālā seja. Viņam mugurā žakete ar augstu baltu apkaklīti, bet mati pāršķirti ar celiņu sānis. Viņš uz mums neglūn. Drīzāk izskatās uzjautrināts un turpina ēst savas brokastis. „Pļāvējs un Arējs,” viņš zemā balsī novelk, mēdīdams pats savu laipno toni. Tad noslauka muti salvetē. „Pagājušajā reizē tik ātri devāties prom, ka nepaguvu atvadīties. Jāsaka, Derov, ka izskaties starojošs. Vai Viktra ir pie tevis?”
„Adrij,” bez izteiksmes saku. „Kā tu bez šaubām zini, Sana korporācijas ēkā noticis sprādziens, un ir pazudis Dzīvsudrabs, tavs klusais sabiedrotais. Es zinu, ka tas ir juridisks haoss un pierādījumi netiks izskatīti vēl stundām, varbūt pat dienām ilgi. Tādēļ gribēju piezvanīt un izskaidrot situāciju. Mēs, Arēja dēli, esam nolaupījuši Dzīvsudrabu.”