Viņi deva mums šos ekrānus, lai mūs savažotu. Šodien mēs pārvēršam tos veseros, kas pārcirtis ķēdes.
Kārnām au Bellonam bija savi trūkumi. Tomēr viņam bija taisnība, kad viņš teica, ka viss, kas mums šajā dzīvē pieder, ir kliedziens vējā. Viņš izkliedza paša vārdu, un es iemācījos, cik tas ir muļķīgi. Tomēr, pirms uzsākt karu, kas tā vai citādi paņems manu galvu, es izkliegšu ko citu. Tas būs kas daudz varenāks par manu vārdu. Daudz varenāks par
ģimenes lepnuma rēcienu. Tas ir sapnis, ko esmu lolojis un nesis sevī kopš sešpadsmit gadu vecuma.
Zem manis, pārtraukdams komēdiju, hologrammā parādās Ēo attēls.
Meitene, ko pazinu, vid rēgaini milzīga. Viņas seja ir mierīga, bāla un niknāka nekā manos sapņos. Mati nespodri un salipuši šķipsnās. Drēbes nodzeltējušas un noskrandušas. Tomēr, kad viņa paceļ galvu no metāla pēršanas balsta, uz pelēcīgās apkārtnes fona viņas acis kvēlo spilgtas kā asinis uz sakropļotās muguras. Šķiet, ka viņas mute tik tikko kustas. Tikai šaura svītriņa starp lūpām, bet no viņas plūst dziesma, un balss skan smalka un trausla kā pavasara sapnis.
Mans dēls, mans dēls,
Atceries par važām,
Kad ar dzelzs tvērienu zelts valdīja bez bažām,
Mēs dunēt dunējām,
Rāvāmies, kliedzām Par ieleju savu,
Kurp sapņi tiecās.
Caur šo metāla pilsētu viņa atbalsojas skaļāk nekā toreiz caur sen zudušo klintī cirsto pilsētu. Viņas gaisma ņirb pār bālajām sejām, kuras raugās no saviem krātiņiem. Šiem oranžajiem un sarkanajiem, kuri dzīvē viņu nepazina, bet tagad dzird nāvē. Viņi ir klusi un skumji, kamēr Ēo tiek vesta pie karātavām. Dzirdu savus veltīgos kliedzienus. Redzu, kā saļimstu, pelēko roku sagrābts. Jūtos tā, it kā atkal būtu tur. Jūtu cieši pieblīvētās smiltis zem ceļiem, kamēr pasaule tiek izsista man zem kājām. Kamēr Ēo kaklā tiek uzmesta spuraina kaņepju virves cilpa, Augusts sarunājas ar Plīniju un Lēto. No sejām Dorēs staro naids. Toreiz es nevarēju novērst Ēo nāvi, tāpat kā nevaru to tagad. It kā šis mirklis būtu pastāvējis vienmēr. Mana sieviņa krīt. Saraujos, izdzirdējis viņas apģērba čaukstus. Virves čīkstus. Un es noskatos lejup hologrammā, piespiezdams sevi nenovērsties, kamēr zēns, kas reiz biju, klupdams metas uz
priekšu, lai apvītu sarkanajām zīmēm apzīmogotās rokas ap viņas sperošajām kājām. Es noskatos, kā viņš noskūpsta tās potīti un no visa spēka, kas viņam ir, parauj viņas kājas. Hemante izkrīt no viņas rokām, un es sāku runāt.
„Es būtu dzīvojis mierā. Tomēr mani ienaidnieki atnesa man karu. Mans vārds ir Likosas Derovs. Jūs zināt manu stāstu. Tas nav nekas cits kā jūsu stāstu atbalss. Viņi ieradās manās mājās un nonāvēja manu sievu ne jau par nodziedātu dziesmu, bet gan par uzdrīkstēšanos apšaubīt viņu varu. Par uzdrīkstēšanos neslēpt savu balsi. Gadsimtiem ilgi miljoniem ļaužu zem Marsa virsmas no šūpuļa līdz kapam tika baroti ar meliem. Šie meli ir viņiem atklāti. Tagad viņi ir ienākuši jums pazīstamajā pasaulē un cieš tieši tāpat kā jūs.
Cilvēks piedzima brīvs, bet no Merkura okeāna krastiem līdz krāteru pilsētām un no Plutona ledainajiem tuksnešiem līdz Marsa raktuvēm viņš saslēgts važās. Pienākuma, izsalkuma un baiļu važās. Važās, ko mums kaklā uzkārusi ļaužu kārta, kuru esam pacēluši tās augstumos. Ļaužu kārta, ko pilnvarojām. Ne jau valdīt, ne pavēlēt, bet gan izvest mūs no kara un alkatības plosītas pasaules. Tā vietā viņi ieveduši mūs tumsā. Viņi izmantojuši kārtības un pārticības sistēmas personīgam labumam. Viņi nojums gaida paklausību, ignorē jūsu upurus un rauš pārticību, ko rada jūsu rokas. Viņi aizliedz mūsu sapņus, lai noturētu savu varu. Sacīdami, ka cilvēka vērtību nosaka viņa acu, viņa zīmju krāsa.”
Novelku cimdus un paceļu gaisā labo dūri tāpat kā Ēo, pirms gāja bojā. Tomēr atšķirībā no Ēo uz manām rokām nav zīmju. Kad tiku grebts Tinošā, Mikijs tās izņēma. Pēc simtiem gadu esmu pirmā dzīvā dvēsele, kura staigā bez tām. Klusums Dorēs atkāpjas šoka un izbaiļu priekšā.
„Taču tagad es stāvu jūsu priekšā kā brīvs cilvēks. Es stāvu jūsu priekšā, brāļi un māsas, lai aicinātu jūs man piebiedroties. Mesties virsū sistēmas mašīnām. Apvienoties zem Arēja dēlu vārda. Atgūt savas pilsētas, savu pārticību. Uzdrošināties sapņot par labākām pasaulēm nekā tās, kurās dzīvojam. Verdzība nav miers. Miers ir brīvība. Un, kamēr mums tā nav, mūsu pienākums ir karot. Tā nav atļauja būt nežēlīgiem vai uzsākt genocīdu. Ja kāds izvaro, jūs nokaujat viņu turpat uz vietas. Ja
kāds slepkavo civiliedzīvotājus — augstus vai zemus —, jūs nokaujat viņu turpat uz vietas. Šis ir karš, bet jūs esat labā pusē, un tas jūsu plecos uzliek smagu nastu. Mēs saceļamies nevis naida un atriebības, bet gan taisnīguma vārdā. Jūsu bērnu dēļ. Viņu nākotnes vārdā.
Tagad es uzrunāju zeltus, izcilos, kas ir pie varas. Esmu staigājis pa jūsu gaiteņiem, pārspējis jūsu skolas, ēdis pie jūsu galdiem un pārdzīvojis jūsu karātavas. Jūs mēģinājāt mani nonāvēt. Jūs nespējāt. Es pazīstu jūsu varu. Pazīstu jūsu lepnumu. Un es esmu redzējis, kā jūs kritīsiet. Septiņsimt gadus jūs esat valdījuši pār cilvēku, un tas ir viss, ko esat mums devuši. Ar to nepietiek.
šodien es pasludinu, ka jūsu vara ir beigusies. Jūsu pilsētas nav jūsu pilsētas. Jūsu kuģi nav jūsu kuģi. Jūsu planētas nav jūsu planētas. Tās uzcēlām mēs. Un tās pieder mums, tas ir cilvēces kopīgais mantojums. Tagad mēs paņemsim tās atpakaļ. Par spīti tumsai, ko izplatāt, par spīti naktij, ko saucat, mēs sacelsimies pret to. Mēs gaudosim un cīnīsimies līdz pēdējam elpas vilcienam ne tikai Marsa raktuvēs, bet arī Venēras piekrastēs, Jo sēra jūru kāpās, Plutona ledāju ielejās. Mēs cīnīsimies Ganimēda torņos, Lunas geto un Eiropas vētru plosītajos okeānos. Un, ja kritīsim, mūsu vietu ieņems citi, jo mēs esam paisuma vilnis. Un mēs ceļamies.”
Tad Sevro iesit ar dūri sev pa krūtīm. Vienreiz, divreiz, ritmiski. Tāpat dara arī divsimt Arēja dēlu. Viņu dūres sitas pret krūtīm. Pievienojas gaudoņi.
Aiz krātiņu tērauda režģiem sievietes un vīrieši sit dūres pret sienām, līdz tas izklausās pēc sirdspukstiem, kas izlauzušies no šī asinssūcēja pavadoņa dzīlēm; tie paceļas līdz pat Zilajiem stropiem, kur tie sēž, dzer kafiju un zem savu intelektuāļu komūnu siltajām gaisinām studē gravitācijas matemātiku; līdz pat katra iecirkņa pelēko kazarmām; līdz sudrabiem, kuri sēž pie saviem galdiem tirgus operāciju nodaļās; līdz zeltiem to savrupnamos un jahtās.
Tie ceļas caur melno tinti, kas šķir mūsu mazos, apdzīvotos burbuļus, un tad gāžas lejup Šakāļa vientulīgā cietokšņa gaiteņos Atikā, kur viņš sēž savā ziemas troni, saliektu muguru ielenkts. Tur mēs griežamies
viņam ausīs. Tur viņš dzird, kā joprojām pukst manas sievas sirds. Un viņš nespēj to apturēt, kad tā plūst lejup un lejup Marsa raktuvēs, dun to ekrānos, kuru priekšā sarkanie sit ritmā pa galdiem un vara miertiesneši ar augošām izbailēm noskatās, kā kalnrači ceļ naidpilnus skatus augšup caur rūdīto stiklu, kas tos notur ieslodzījumā.
Viņas sirds dumpīgi pukst pāri ļaužu pilnajām okeāna piekrastes promenādēm Venēras arhipelāgos, kur piestātnēs lepni ieslīd jahtas un izbiedētas rokas notrīs, turēdamas iepirkumu maisiņus, kad zelti skatās uz saviem šoferiem, saviem dārzniekiem, cilvēkiem, kuri darbina viņu pilsētas. Tā sitas caur skārda apjumtām strādnieku ēdnīcām valdības kviešu un sojas pupiņu plantācijās, kas klāj Zemes varenos līdzenumus, kur sarkanie vada tehniku un smagi strādā zem milzīgās saules, lai pabarotu cilvēkus, kurus nekad nesatiks, vietās, kuras nekad neapmeklēs. Tā satricina pat impērijas mugurkaulu, dunēdama pār pavadoņu pilsētas Lunas debesskrāpju virsotnēm, skriedama garām Valdniecei viņas augstajā patvērumā, lai, satricinādama elektrības vadus un veļas auklas, aizdunētu uz Zudušo pilsētu, kur pēc garas nepateicīga darba nakts kāda sārto meitene gatavo brokastis. Kur kāds brūnais novēršas no savas plīts, lai ieklausītos, kamēr eļļa sprakšķot notraipa priekšautu, un kāds pelēkais pa patruļas kuģa logu noskatās, kā violeto meitene aizcērt pasta nodaļas durvis, un viņa viedpulkstenis ziņo, ka jāatgriežas iecirknī, kur tiks īstenots nemieru ārkārtas protokols.