Un tā dun manī, šī šausmīgā cerība, jo zinu, ka beigas ir sākušās un beidzot esmu nomodā.
„Saraujiet važas!” es ieaurojos.
Un mana tauta rēc pretī.
„Ragnār,” saku rācijā. „Aiziet!”
Dūres dun, un krātiņi grab, bet zaļie pārslēdzas uz citu sižetu. Un mēs redzam no attāluma nofilmētu Sabiedrības armijas torni Fobosā. Goliātam līdzīga ēka ar piestātnēm un gaiteņiem ieroču pārvietošanai. Efektīva un neglīta kā krabis. Ar tās palīdzību Šakālis saglabā kontroli pār šo pavadoni. Tur pelēkie un obsidiāni, blāvo gaismu apspīdēti, vilks bruņas un ciešā ierindā steigsies caur metāla gaiteņiem, lai apkrautos ar
munīcijas jostām, noskūpstītu savu mīļo fotogrāfijas, bet pēc tam nāktu lejā uz Dorēm un liktu šiem sirdspukstiem stāties. Tomēr viņi nekad līdz šejienei nenokļūs.
Tas tāpēc, ka, dūrēm dunot aizvien skaļāk pret būru sienām, armijas tornī izdziest visas gaismas. Ar Dzīvsudraba dotajām pieejas kartēm Rollo un viņa vīri ēkā atslēguši visu enerģijas padevi.
Mēs būtu varējuši šo ēku uzspridzināt, bet es gribēju uzdrīkstēšanās un sasniegumu triumfu, nevis iznīcību. Mums vajadzīgi varoņi, nevis vēl viena pelnu pilsēta.
Un tā kadrā parādās neliela apkopes kuģu vienība, ko veido ducis lidaparātu. Tie ir plakani un neglīti, veidoti ar mērķi vest tādus sarkanos un oranžos kā Rollo uz viņu celtnieku darbavietām torņos. Apdriskātiem sprogkājiem klātas rajas. Tomēr tagad tās nav apaugušas ar sprogkājiem. Kāda kamera atklāj skatu no tuvāka leņķa, un mēs redzam, ka uz katra kuģa sēž simtiem vīru. Sarkanie un oranžie savos biezajos autonomajos skafandros, gandrīz puse Fobosa Arēja dēlu. Ar kājām uz klāja, bet drošības jostas pieāķētas kuģa eksterjera sprādzēm. Viņiem līdzi metinātāju darbarīki, un pie kājām ar magnētisko lenti pielīmēti Dzīvsudraba ieroči.
Starp viņiem, būdams divas pēdas garāks par pārējiem, brauc viņu ģenerālis Ragnārs Volārs svaigi krāsotās baltās bruņās, kuru krūtis un muguru rotā sarkans sirpjAsmens.
Kad kuģi tuvojas Sabiedrības armijas tornim, tie izretinās visas ēkas augstumā. Dēli izšauj magnētiskās harpūnas, kas noturēs kuģus piesietus tēraudam. Tad ar ietrenētu vieglumu, pie jostas sprādzēm piestiprināto motoru nesti, viņi neaprakstāmā ātrumā slīd pa trosēm un viens pēc otra tiek pievilkti pie ēkas. Tas ir kā vērot sarkanos raktuvēs. Par spīti masīvajiem tērpiem, grācija un izveicība apbur.
Vairāk nekā tūkstoš metinātāju pieķeras plašajai būvei gluži tāpat kā mēs, kad rāpāmies pa Dzīvsudraba debesskrāpi, bet viņiem nav vajadzības to darīt zagšus, un bezsvara stāvoklī viņi kustas prasmīgāk, nekā to darījām mēs. Magnētiskiem zābakiem pieķērušies pie metāla sijām, tie izklīst pa ēku, izkausēdami logus, iekļūdami telpās un radīdami ārkārtīgi lielus postījumus. Kad pelēkie no iekšpuses liek lietā elektromagnētiskos
šaujamieročus, dučiem uzbrucēju tiek sarauti gabalos, tomēr viņi šauj pretī un plūst ēkā. Ēkas ārpusē ap stūri parādās patruļas ločSpārns, kas notriec divus Arēja dēlu kuģus ar ložmetējiem. Cilvēki pārvēršas miglā.
Kāds no dēliem izšauj uz ločSpārnu raķeti. Uzplaukst un pagaist uguns, un kuģis, violetu liesmu apņemts, salūst uz pusēm.
Kamera seko Ragnāram, kurš izsit kādu logu, ielec gaitenī un pilnā ātrumā skrien virsū Zelta bruņinieku trio, kurā vienu no karotājiem pazīstu kā Priama brālēnu, zēna, kuru Sevro nogalināja Pārejā un kura mātei pieder Fobosa īpašumtiesību līgums. Ragnārs neapstājies izskrien jaunajam bruņiniekam cauri. Viņš vēzē abas slātes kā šķēru asmeņus un gaudo savas tautas kara saucienu, viņam seko smagi bruņotu metinātāju un strādnieku bars. Es teicu viņam, ka gribu šo torni. Neteicu, kā to ieņemt. Viņš aplika Rollo ap pleciem roku un aizgāja.
Tagad pasaules vēro, kā vergs kļūst par varoni.
„Šis pavadonis pieder jums!” Sevro sauc saniknotajai krātiņu pilsētai. „Sacelieties un paņemiet to! Sacelieties, Marsa vīri! Marsa sievas, celieties! Jūs, nolāpītie suņa bērni! Sacelieties!” Ļaudis nāk ārā no savām mājām. Velk zābakus un jakas. Stumjas mūsu virzienā tā, ka gaisa avēnijas piepilda tūkstošiem cilvēku, kuri rāpjas ārā no būriem.
Paisums ir sācies. Un, domājot par to, ko tieši tas aizskalos, mani pārņem dziļas šausmas. „Izvarošana un nevainīgo nonāvēšana sodāma ar nāvi. Šis ir karš, bet jūs esat labā pusē. To atcerieties, jūs, sīkie sūdbam-buļi! Aizstāviet savus brāļus! Aizstāviet savas māsas! Visi sektoru la-4c iedzīvotāji, jūsu uzdevums ir ieņemt ieroču noliktavu 14. līmenī. Sektoru 5c-3f iedzīvotāju uzdevums ir ieņemt ūdens attīrīšanas centru...”
Sevro pārņem kaujas vadību, gaudoņi un dēli izklīst, lai vadītu pūli. Tā ir nevis armija, bet gan tarāns. Daudzi ies bojā. Un, kad tas notiks, viņu vietā celsies citi. Šī ir tikai viena no Fobosa būru pilsētām. Dēli apgādās viņus ar ieročiem, bet to ne tuvu nepietiks. Viņu zobens ir ļaužu pūļi. Sevro tos vadīs un liks lietā, Viktra viņiem palīdzēs no Dzīvsudraba torņiem, un šis pavadonis kritīs sacelšanās priekšā.
Tomēr manis šeit nebūs, lai to redzētu.
24. HIC SUNT LEONES
Fobosu pārņēmušas nekārtības. Kamēr kopā ar Holideju skrienam pa gaiteņiem, pavadoni satricina sprādzieni. Zelti un sudrabi evakuējas no Adatām savās greznajās jahtās, bet vairākus kilometrus zemāk Dorēs čum un mudž saniknotu zemKrāsu bari, kas bruņoti ar metināšanas degļiem, metāla kausētājiem, cauruļu galiem, melnajā tirgū pirktiem svilinātajiem un vecmodīgām šautenēm. Pūlis pārņem tramvaju sistēmas un izejas uz vidējo sektoru un Adatām, bet no uzbrukuma galvenajai mītnei apdullinātais armijas garnizons steidzas apturēt migrāciju uz pilsētas virsotnēm. Leģionu pusē ir organizētība un praktiska pieredze. Mums ir masas un pārsteiguma moments.
Nemaz nerunājot par niknumu.
Nav svarīgi, cik daudzus satiksmes kontrolpunktus pelēkie nobloķēs, cik tramvajus iznīcinās, zemKrāsas izsprauksies cauri plaisām, jo viņi šo pilsētu uzcēla, jo viņiem, pateicoties Dzīvsudrabam, ir sabiedrotie vidKrāsās. Viņi atver pamestus transporta tuneļus, rūpniecības sektorā nolaupa kravas kuģus, sēdina tos pilnus ar cilvēkiem un stūrē taisnā ceļā uz greznajiem angāriem Adatās vai uz Skaireša Starpplanētu zvaigžņu ostu, kur kruīza laineri un pasažieru kuģi tiek piepildīti ar evakuēties gribētājiem.
Esmu attālināti pieslēdzies Dzīvsudraba novērošanas tīklam un skatos, kā virsKrāsas sabradā viena otru. Nesot līdzi bagāžu, vērtslietas
un bērnus. Starp torņiem šaudās Marsa flotes ločSpārni un ātrgaitas iznīcinātāji, kas notriec dumpinieku kuģus, kuri no Dorēm ceļas augšup uz Adatām. Iznīcināta zemKrāsu kuģa atlūzas sasit kāda Skaireša termināļa velvētos stikla un tērauda griestus un nogalina civiliedzīvotājus, sagraujot visas manas cerības par to, ka šis karš noritēs tīri.