Izvairīdamies no zemKrāsu pūļa, abi ar Holideju nonākam pamestā angārā vecajās preču kuģu garāžās, kas netika izmantotas pat vēl pirms Augusta. Te ir kluss. Pamests. Vecā gājēju ieeja aizmetināta ciet. Radiācijas brīdinājuma zīmes atbaida potenciālos izlaupītājus. Tomēr tad, kad saskaņā ar Dzīvsudraba solīto mūsdienīgs tīklenes skeneris atpazīst manas acu zīlītes, ar dobju rūcienu durvis mūsu priekšā atveras.
Angārs ir plašs ar putekļiem un zirnekļu tīkliem klāts taisnstūris. Angāra piestātnes stūrī novietota sudrabota septiņdesmit metrus gara luksusa klases jahta, kuras plūdlīnijas atgādina zvirbuli lidojumā. Tas ir pēc īpaša pasūtījuma Venēras kuģu būvētavās veidots modelis — ārišķīgs, ātrs un nevainojams transportlīdzeklis piedauzīgi turīgam kara bēglim. Dzīvsudrabs piešķīris mums to no savas flotes, lai palīdzētu saplūst ar migrējošo augstas kārtas bēgļu masu. Tās aizmugurējās kravas durvis ir nolaistas, redzams, ka iekšā putns piepildīts ar melnām kastēm, uz kurām vīd Sana korporācijas spārnotā pēda. Tajās atrodas vairāku miljardu kredītu vērti augsto tehnoloģiju ieroči un aprīkojums.
Holideja nosvilpjas. „Par tik dziļām kabatām jāpriecājas. Degviela vien izmaksātu visu manu gada algu. Divkāršu.”
Šķērsojam angāru, lai tiktos ar Dzīvsudraba pilotu. Kārtīgā jaunā zilā gaida pie rampas. Viņai nav ne uzacu, ne matu. Zem ādas vijas zilas, pulsējošas līnijas, pa kurām zemādas sinaptiskās saites veido bezvadu savienojumu ar kuģi. Viņa iepleš acis un pievērš uzmanību mums. Skaidrs, ka līdz šim brīdim viņai nebija ne jausmas, kas būs kuģa pasažieri. „Ser, es esmu leitnante Vesta. Šodien būšu jūsu pilote. Un jāsaka, ka uzņemt jūs uz klāja ir liels gods.”
Jahtai ir trīs līmeņi — augšējais un apakšējais paredzēts zeltiem. Vidējais paredzēts pavāriem, kalpotājiem un apkalpei. Uz kuģa ir četras kajītes, sauna un krēmkrāsas ādas sēdekļi, uz kuru roku balstiem no
pasažieru kabīnes līdz pat pilota kabīnei uz salvetītēm rūpīgi noliktas izsmalcinātas šokolādes konfektes. Iebāžu vienu kabatā. Un tad vēl dažas.
Kamēr Holideja un Vesta sagatavo kuģi, pasažieru kabīnē novelku savas pulsBruņas un izpakoju no kādas kastes ziemas apģērbu. Ietērpjos pieguļošā nanošķiedras audumā, kas ļoti atgādina skarabĀdu. Tomēr tas ir nevis melns, bet gan lāsumaini balts. Ja neskaita raupjos ielāpus locītavās, cimdos, sēžamvietā un ceļgalos, audums izskatās kā ieeļļots. Tērps veidots arktiskām temperatūrām un niršanai ledainā ūdenī. Tas ir arī par simt mārciņām vieglāks nekā mūsu pulsBruņas, to neietekmē digitālu komponentu kļūmes, turklāt vēl viena priekšrocība ir tā, ka tam nav nepieciešamas baterijas. Lai kā man patiktu četrsimt miljonu kredītu vērtā tehnika, kas padara mani par lidojošu cilvēku tanku, dažkārt lielāka vērtība ir siltām biksēm. Un, ja apstākļi spiedīs, pulsBruņas vienmēr būs tepat.
Kad pabeidzu saitēt zābakus, attopos, ka kravas nodalījumā un angārā valda pilnīgs klusums. Mana viedpulksteņa taimeris ziņo, ka vēl jāgaida piecpadsmit minūtes, tādēļ apsēžos uz rampas, šūpoju pār tās malu pārkārtās kājas un gaidu Ragnāru. Izvelku no kabatas konfektes un lēni nolobu foliju. Nokodis puskumosu, kā allaž ļauju šokolādei kust uz mēles. Tad, kā vienmēr, zaudēju pacietību un sakošļāju, pirms izkususi otra puse. Kad mums paveicās dabūt konfektes, Ēo tās taupīja dienām ilgi.
Nolieku savu viedpulksteni uz grīdas un caur draugu ķiverēs ievietotajām kamerām skatos, kā viņi izcīna manu karu par Fobosu. No viedpulksteņa skaļruņiem plūst viņu sarunas; tās atbalsojas plašajā metāla kamerā. Sevro ir savā elementā, triekdamies cauri centrālajām ventilācijas iekārtām, kur simtiem dēlu izklīst gaisa caurulēs. Jūtos vainīgs, te tā sēdēdams un noskatīdamies, bet mums katram jāspēlē sava loma.
Ievaidas durvis, pa kurām ienācām, un telpā ienāk Ragnārs un divi no obsidiānu gaudoņiem. Ragnāra baltās bruņas ir iedauzītas, un tās klāj svaigi traipi no kaujas. „Vai ar muļķiem apgājies saudzīgi, manu labo cilvēk?” es uzsaucu no rampas gala savā biezākajā augstMēlē. Atbildes vietā viņš pamet man kurulu — izliektu zelta scepteri, kas tiek piešķirts augsta ranga virsniekiem kā varas simbols. Šim galā rotājas ar tumši sarkanu notraipīta, kliedzoša banšija.
„Tornis ir kritis,” saka Ragnārs. „Rollo un dēli pabeidz manu darbu. Šie ir viceGubernatores Priscillas au Kānas traipi.”
„Labi pastrādāts, draugs,” saku, paņemdams rokās scepteri. Tajā iegravēti Kānu ģimenes darbi; tai piederēja divi Marsa pavadoņi, un reiz tā sekoja Bellonām karā. Starp vareniem karotājiem un valstsvīriem atpazīstu jaunu vīrieti, kurš stāv pie zirga.
„Kas noticis?” jautā Ragnārs.
„Nekas,” atbildu. „Tikai pazinu viņas dēlu. Priamu. Viņš šķita pietiekami krietns.”
„Ar krietnumu nepietiek,” skumji nosaka Ragnārs. „Ne viņu pasaulē.”
Nostenējies saliecu kurulu pret celi un pametu to draugam atpakaļ, lai parādītu, ka piekrītu. „Uzdāvini to savai māsai. Laiks doties.”
Pār plecu pametis skatu angārā un saraucis pieri, Ragnārs ieskatās viedpulkstenī un man garām ieiet kravas nodalījumā. Mēģinu baltā tērpa bikšu starā noslaucīt asinis no kurula. Tās tikai izsmērējas pa eļļaino audumu un atstāj man uz augšstilba sarkanu švīku. Aizveru aiz sevis rampu. Palīdzu Ragnāram novilkt pulsBruņas un iespraukties ziemas tērpā, tad piebiedrojos I Iolidcjai un Vestai, kuras iedarbinājušas kuģi pirmslidojuma iesildīšanās režīmā.
„Atcerieties, ka esam bēgļi. Atrodiet lielāko konvoju, kas dodas prom no šejienes, un sekojiet tam.” Vesta paloka galvu. Šis angārs ir vecs. Tas nozīmē, ka tam nav pulsLauka. No izplatījuma mūs šķir tikai piecus stāvus augstas tērauda durvis. Tās nodārd, kad dzinēji gatavojas tās ievilkt sienās un grīdā. „Stop!” iesaucos. To, kas piesaistījis manu uzmanību, Vesta pamana sekundi vēlāk par mani, un viņas roka zibenīgi skar vadības pulti, apturēdama durvis, pirms tās paveras, ielaizdamas angārā vakuumu.
„Lai parauj mani jods,” novelk Holideja, lūkodamās pa pilotu kabīnes logu uz sīko stāvu, kas aizšķērsojis mūsu kuģa ceļu pretī visumam. „Tā taču lauvene.”
Mūsu priekšējo starmešu izgaismota, kuģa priekšā stāv Mustanga. Žilbinošajā gaismā viņas mati izskatās balti. Kad Holideja pilotu kabīnē izslēdz gaismas, viņa samirkšķina acis, un es caur krēslaino angāru dodos viņai pretī. Kamēr nāku, pār mani dejo viņas vērīgais skatiens. Tas šaudās starp manām no zīmēm atbrīvotajām rokām un rētu, ko esmu paturējis uz sejas. Ko viņa redz?
Vai viņa redz manu apņēmību? Manas bailes?
Viņā es redzu tik daudz! Meitenes, kurā iemīlējos sniegā, vairs nav, pēdējo piecpadsmit mēnešu laikā viņas vietā stājusies sieviete. Slaida, dedzīga vadone, kurā kūsā nezūdošs spēks un satraucošs intelekts. Dzīvīgas acis, ko ieskauj tumši noguruma loki, iesprostotas sejā, kas bāla no garām dienām metāla gaiteņos un zemēs bez saules. Aiz viņas skatiena slēpjas viss, kas viņa ir. Viņai piemīt tēva prāts. Mātes seja. Un svešāda, ļaunu paredzoša gudrība, kas spēj gan spārnot, gan triekt tevi pret zemi.
Un pie viņas gurna piestiprināts rēgSegs ar dzesēšanas iekārtu.
Viņa mūs vērojusi kopš mirkļa, kad ieradāmies.
Kā viņa iekļuvusi angārā?
„Sveicināts, Pļāvēj!” Mustanga rotaļīgi saka, kad apstājos.
„Sveicināta, Mustanga.” Pārlūkoju angāru. „Kā tu mani atradi?”
Viņa apjukusi sarauc pieri. „Man likās, ka gribi, lai atnāku. Rag-nārs pastāstīja Kavaksam, kur tevi meklēt...” Viņa apklust. „Ak tā. Tu nezināji.”
„Nē.” Pār plecu palūkojos augšup kuģa pilotu kabīnes logos, pa kuriem mani noteikti vēro Ragnārs. Viņš pārkāpis visas robežas. Pat tad, kad organizēju karu, viņš rīkojies, man nezinot, un apdraudējis manu misiju. Tagad es patiešām zinu, kā jutās Sevro.