„Kur tu biji palicis?” viņa man jautā.
„Pie tava brāļa.”
„ Tātad nāvessods bija viltība, lai liktu mums pārtraukt meklējumus.”
Ir vēl tik daudz, ko teikt, tik daudz jautājumu un apsūdzību, kurām apmainīties. Bet es negribēju viņu satikt, jo nezinu, ar ko sākt. Ko teikt. Ko prasīt. „Man nav laika saviesīgām sarunām, Mustanga. Es zinu, ka tu
atbrauci uz Fobosu, lai padotos Valdniecei. Kāpēc tagad esi šeit un runā ar mani?”
„Nelasi man morāli,” viņa asi atbild. „Es nepadevos. Es ligu mieru. Tu neesi vienīgais, kam ir cilvēki, ko sargāt. Mans tēvs valdīja pār Marsu desmitiem gadu. Tā ļaudis ir daļa manis tikpat lielā mērā, kā viņi ir daļa no tevis.”
„Tu pameti Marsu sava brāļa žēlastībā,” saku.
„Es pametu Marsu, lai varētu to izglābt,” viņa izlabo. „Tu zini, ka viss ir kompromiss. Un tu zini, ka dusmojies uz mani ne jau par to, ka pametu Marsu.”
„Man vajag, lai paej malā, Mustanga. Šobrīd runa nav par mums. Un man nav laika kasīties. Es dodos prom. Vai nu tu ej malā, vai arī mēs veram durvis vaļā un lidojam tev cauri.”
„Lidojat man cauri?” viņa iesmejas. „Tu zini, ka es būtu varējusi nenākt viena. Es būtu varējusi ierasties kopā ar miesassargiem. Es būtu varējusi nogaidīt un uzbrukt no slēpņa. Vai ziņot par tevi Valdniecei, lai saglābtu miera norunu, ko izjauci. Taču es to nedarīju. Vai vari uz vienu vienīgu mirkli apstāties un padomāt, kāpēc?” Mustanga sper soli uz priekšu. „Tajā tunelī tu man teici, ka gribi labāku pasauli. Vai tad neredzi, ka es ieklausījos? Ka piebiedrojos pavadoņu valdniekiem, jo ticu, ka var būt labāk?”
„Tomēr tu padevies.”
„Jo vairs nespēju noskatīties, kā turpinās mana brāļa šausmīgā valdīšana. Es gribu mieru.”
„Tagad nav laiks mieram,” saku.
„Nolādētā elle, tev gan ir biezs pauris. Tik daudz es zinu. Kāpēc, tavuprāt, es esmu šeit? Kāpēc, tavuprāt, esmu strādājusi kopā ar Orionu un saglabājusi visu tavu kareivju pozīcijas?”
Pētu viņas seju. „Godīgi sakot, es nezinu.”
„Esmu šeit, jo es tev ticu, Derov. Es gribu ticēt tam, ko teici tunelī. Es aizbēgu no tevis, jo negribēju pieņemt, ka vienīgā atbilde ir zobens. Tomēr pasaule, kurā dzīvojam, ir sazvērējusies atņemt man visu, ko mīlu. Manu māti, manu tēvu, manus brāļus. Es neļaušu tai paņemt arī manus atlikušos draugus. Es neļaušu tai paņemt tevi.”
„Ko tu ar to gribi teikt?” jautāju.
„Es saku, ka vairs neizlaidīšu tevi no acīm. Es braukšu tev līdzi.” Tagad mana kārta smieties. „Tu pat nezini, kurp dodos.”
„Tev mugurā roņĀda. Uz klāja ir Ragnārs. Tu esi pasludinājis atklātu dumpi. Tagad tu dodies prom, kamēr norit lielākā kauja, kāda pieredzēta šis sacelšanās laikā. Tiešām, Derov? Nav jābūt ģēnijam, lai izskaitļotu, ka šobrīd izmantosi šo kuģi, lai izliktos par Zelta bēgli, izbēgtu, dotos uz Valklru virsotnēm un izlūgtos, lai Ragnāra māte piešķir tev armiju.” Sasodīts! Cenšos neizrādīt pārsteigumu.
Lūk, kāpēc negribēju Mustangu iesaistīt. Ielūgt viņu piebiedroties šajā spēlē nozīmē radīt vēl vienu apstākli, ko nespēju kontrolēt. Ar vienu zvanu brālim vai Valdniecei, pastāstot, kurp dodos, viņa var sagraut visu manu gambītu. Viss ir atkarīgs no šīs maldināšanas. No tā, ka ienaidnieks domā — esmu uz Fobosa. Viņa zina, par ko domāju. Es nedrīkstu ļaut viņai pamest šo angāru.
„Zina arī Telemani,” viņa saka, jo pazīst manu domu gājienu. „Bet esmu nogurusi mūžīgi nodrošināties pret tevi. Nogurusi spēlēt spēlītes. Esam atgrūduši viens otru pieviltas uzticības dēļ. Vai neesi no tā noguris? No noslēpumiem starp mums? No vainas apziņas?”
„Tu zini, ka esmu. Es savus noslēpumus atklāju Likosas tuneļos.” „Tad ļauj šai būt mūsu otrajai iespējai! Tev. Man. Mūsu abu ļaudīm. Es gribu to pašu, ko tu. Un, kad esam kopā, vai jebkad esam zaudējuši? Derov, kopā mēs varam uzcelt ko jaunu.”
„Tu piedāvā savienību...” klusi bilstu.
„Jā.” Viņas skatiens kvēlo. „Apvienotus Augusta, Telemana un Arka namu spēkus sacelšanās vārdā. Kopā ar Pļāvēju. Kopā ar Orionu un viņas kuģiem. Sabiedrība nodrebēs.”
„Tādā karā ies bojā miljoni,” saku. „Tu to zini. Iezīmētie cīnīsies līdz pēdējam zeltam. Vai spēj to pieņemt? Vai spēsi noskatīties, kā tas notiek?” „Lai celtu no jauna, mums jāsagrauj vecais,” viņa saka. „Es klausījos.” Tik un tā šūpoju galvu. Starp mums, starp mūsu ļaudīm ir pārāk daudz atšķirību. Tā būtu viņas nosacījumu ierobežota uzvara. „Kā varu prasīt, lai mani vīri uzticas zeltu armijai? Kā lai uzticos tev?”
„Tu nevari. Tāpēc es braucu tev līdzi. Lai pierādītu, ka ticu tavas sievas sapnim. Tomēr tev kaut kas jāpierāda arī man. Ka tu savukārt esi manas uzticības vērts. Es zinu, ka tu spēj graut. Man jāredz, ka tu proti arī celt. Man jāredz, ko tu celsi. Ka asinis, ko liesim, nebūs veltīgas. Pierādi to, un mans zobens būs tavs. Kļūdies, un mūsu ceļi šķirsies.” Viņa mani uzlūko, piešķiebusi galvu. „Nu, ko teiksi, ellesnirēj? Vai gribi pamēģināt vēlreiz?”
•A
25. BĒGŠANA
Kravas telpā palīdzu atsprādzēt Mustangas pulsBruņas. „Apģērbs pret aukstumu ir te.” Norādu uz lielu plastmasas kasti. „Zābaki tur.”
„Dzīvsudrabs iedeva tev savas ieroču noliktavas atslēgas?” viņa jautā, aplūkodama spārnotās pēdas simbolu uz kastēm. „Cik pirkstus tas viņam izmaksāja?”
„Nevienu,” atbildu. „Viņš ir Arēja dēls.”
„Kā lūdzu?”
Pasmaidu. I r mierinoši zināt, ka gluži visa pasaule viņai nav kā atvērta grāmata. Iedārdas dzinēji, un kuģis zem mūsu kājām ceļas gaisā. „Saģērbies un piebiedrojies mums kabīnē.” Atstāju viņu, lai pārģērbjas vienatnē. Biju skarbāks, nekā gribēju. Tomēr smaidīt viņas klātbūtnē bija savādi. Atgāzies kādā no sēdekļiem un sacēlis kājas uz blakus sēdekļa roku balstiem, Ragnārs pasažieru kabīnē ēd šokolādes konfektes. „Neņem ļaunā, bet ko, pie velna, tu dari?” Holideja man noprasa. Viņa, sakrustojusi rokas uz krūtīm, ir nostājusies starp pilotu kabīni un pasažieru salonu. „Ser.” „Riskēju,” atbildu. „Es zinu, ka tev tas varētu šķist savādi, Holidej. Bet man ar viņu ir kopīga pagātne.”
„Viņa ir pati elites definīcija. Ļaunāka nekā Viktra. Viņas tēvs—” „Nonāvēja manu sievu,” pārtraucu. „Tāpēc, ja to varu sagremot es, varēsi ari tu.” Holideja nosvilpjas un dusmīga par mūsu jauno sabiedroto atgriežas pilotu kabīnē.
„Tātad mums uzdevumā piebiedrojas Mustanga,” saka Ragnārs.
„Viņa ģērbjas,” atbildu. „Tev nebija tiesību atlaist Kavaksu. Kur nu vēl izstāstīt viņam, kur mūs meklēt. Ja nu viņi būtu mūs nodevuši, Rag-nār? Ja nu uzbruktu? Tu nekad vairs neredzētu savas mājas. Ja viņi uzzinās, ka esam tur, nekad neatlaidīs tavu tautu. Viņi tos visus nogalinās. Vai par to tu padomāji?”
Viņš apēd vēl vienu konfekti. „Cilvēks domā, ka prot lidot, bet baidās lēkt. Slikts draugs pagrūdīs viņu no mugurpuses.” Viņš paceļ acis uz mani. „Labs draugs lēks lidzi.”
„Esi lasījis Akmenssānu, vai ne?”
Ragnārs paloka galvu. „Man to iedeva Teodora. Lorns au Arks bija dižens vīrs.”
„Viņš priecātos dzirdēt, ka tu tā domā, bet neuztver izlasīto burtiski. Biogrāfs šur tur ļāvis vaļu fantāzijai. It sevišķi nodaļās par viņa jaunību.”
„Lorns būtu tev teicis, ka viņa mums ir vajadzīga. Tagad karā. Un pēc tam mierā. Ja neaicināsim viņu līdzi savā cīņā, neuzvarēsim, līdz pēdējais zelts nebūs miris. Es cīnos ne jau tādēļ.”