Kamēr Danto dodas noāķēt no sienas augstspiediena ūdens šļūteni, kāds cits pelēkais aiz apkakles norauj mani no krēsla. Viņi ir vairāk nekā galvas tiesu īsāki par mani, bet spēcīgas un kompaktas micsasbūves. Viņu dzīves ir grūtas — sirotāju medības zonā, sindikātu slepkavu izsekošana Lunas dzīlēs, Arēja dēlu ķerstīšana raktuvēs...
Man riebjas viņu pieskārieni. Viņu izskats un radītās skaņas. Tas ir par daudz. Pārāk raupji. Pārāk spēcīgi. Viss, ko viņi dara, sagādā sāpes. Rausta mani uz visām pusēm. Iepļaukā. Cik manos spēkos, mēģinu norīt asaras, bet nezinu, kā to visu pārdzīvot.
Divpadsmit kareivju ierinda nostājas kopā un skatās uz mani, kamēr Danto notēmē šļūteni. Kopā ar viņiem ir trīs obsidiānu vīri. Tādi
ir vairumā dzinēju vienību. Ūdens man trāpa kā zirga spēriens krūtīs. Plēsdams ādu. Griežos uz betona grīdas un slīdu pār telpu, līdz tieku iesviests stūrī. Galva atsitas pret sienu. Gar acīm ņirb zvaigznes. Riju ūdeni. Smoku, saraujos, lai pasargātu seju, jo rokas joprojām sasaistītas aiz muguras.
Kad viņi ir pabeiguši, joprojām elsoju un klepoju uzpurnī, mēģinādams ievilkt gaisu. Viņi atslēdz rokudzelžus, iebāž manas kājas un rokas melnā cietumnieku kombinezonā un atkal saslēdz mani. Te ir arī maiss, kas drīz tiks pārvilkts pār manu galvu, lai laupītu man pēdējās cilvēcības paliekas. Tieku iesviests atpakaļ krēslā. Viņi piesprādzē manus rokudzelžus pie krēsla; nu esmu tam pieslēgts. Tas viss ir lieki. Katra mana kustība tiek novērota. Viņi sargā mani, it kā es joprojām būtu tas, kas biju, nevis tas, kas esmu. Skatos uz viņiem caur samiegtām, miglainām un tuvredzīgām acīm. No skropstām pil ūdens. Mēģinu nošņaukāties, bet degunu cieši aizsprostojušas nāsīs un deguna dobumā sarecējušās asinis. Likdami uzpurni, viņi to salauzuši.
Mēs atrodamies zem Šakāļa cietokšņa izvietotā cietuma administratīvo funkciju pārraugošās Kvalitātes kontroles padomes apstrādes telpā. Ēka būvēta kā betona kaste — kā jau visas valdības iestādes. Indīgais apgaismojums liek ikvienam izskatīties pēc staigājoša līķa ar meteoru krāteru izmēra porām. Izņemot pelēkos, obsidiānus un vienu dzelteno ārstu, telpā atrodas tikai krēsls, apskates galds un šļūtene. Tomēr šīs telpas seja un dvēsele ir šķidruma traipi ap metāla noteku režģiem grīdā un nagu skrāpējumi metāla krēslā. Šeit sākas dzīvju beigas.
Kasijs uz šādu ūķi nekad nenāktu. Reti kurš zelts to gribētu vai būtu spiests darīt, ja vien nebūtu iedzīvojies nepareizos ienaidniekos. Šis ir pulksteņa mehānisms, kur griežas un maļas zobrati. Kā gan kāds varētu būt drosmīgs tik necilvēcīgā vietā kā šī?
„Trakums, vai ne?” Danto jautā aiz muguras stāvošajiem. Viņš pievēršas man. „Mūžā neesmu redzējis neko tik sajāti jocīgu.”
„Tēlnieks būs uzaudzējis viņam kādus simts kilogramus,” saka kāds
cits.
„Vairāk. Vai tu redzēji viņu bruņās? Viņš bija sasodīts briesmonis.”
Danto uzsit pa manu uzpurni ar tetovētu pirkstu. „Varu saderēt, ka piedzimt otrreiz bija sāpīgi. Cieņa par to. Sāpes ir universāla valoda. Vai ne, rūsganais?” Kad neatbildu, viņš paliecas uz priekšu un uzkāpj uz manas basās pēdas ar savu tērauda apkalto zābaku. Sašķeļas īkšķa nags. No jēluma zem naga izvirst sāpes un asinis. Noelšos, un mana galva nokaras sānis. „Vai ne?” viņš prasa atkal. No manām acīm plūst asaras — ne no sāpēm, bet gan no tā, cik nevērīga viņa nežēlība. Tā liek man justies tik niecīgam. Kāpēc viņš var man tik ļoti nodarīt pāri, pats pielikdams tik niecīgas pūles? Gandrīz vai sāk pietrūkt kastes.
„Viņš ir tikai uzvalkā iestīvēts paviāns,” bilst kāds cits. „Liec viņam mieru. Viņš neapjēdz, ko izdarījis.”
„Neapjēdz, ko izdarījis?” pārjautā Danto. „Muļķības! Viņam patika, kā piegrieztas augstmaņu drēbes. Patika mums uzkundzēties.” Danto pieliecas, lai ielūkotos man acīs. Izbijies, ka viņš atkal darīs man pāri, mēģinu novērsties, bet pelēkais sagrābj manu galvu un ar īkšķiem atpleš plakstiņus, lai mēs būtu aci pret aci. „Rūsganais, tai tavā lietū mira divas no manām māsām. Zaudēju tur daudzus draugus, vai dzirdi?” Viņš iesit man pa galvu ar kaut ko metālisku. Gar acīm ņirb. Jūtu, kā no manis izplūst vēl vairāk asiņu. Viņam aiz muguras vienības centurions ieskatās savā viedpulkstenī. „To pašu tu novēlētu maniem bērniem, vai ne?” Danto meklē manās acīs atbildi. Man nav tādas, ko viņš spētu pieņemt.
Tāpat kā pārējie, Danto ir leģionāru veterāns — raupjš kā sarūsējis notekas režģis. Viņa melnais, apdilušiem violetu drakonu rakstiem rotātais kaujas tērps no vienas vietas nosēts ar tehniskām palīgierīcēm. Optiski implanti acīs nodrošina termoredzi un iespēju lasīt kaujas kartes. Zem ādas vēl citas ierīces, kas palīdz medīt zeltus un obsidiānus. Viņu visu kaklus notraipījuši kustīga jūras pūķa nagos sagrābta XIII tetovējumi — pie skaitļa pamatnes sadrupušas mazas pelnu kaudzes. Šie ir Legio XIII Dracones, Pelnu valdnieka un nu arī viņa meitas Ajas iemīļotākā prētoriešu leģiona biedri. Civilie viņus sauktu vienkārši par dragūniem. Mustanga nevarēja ciest šos fanātiķus. Tā ir vesela, Ajas atlasīta trīsdesmit tūkstošu armija, kura izveidota, lai kalpotu par Valdnieces ķetnu, kas sniedzas aiz Lunas robežām.
Viņi mani neieredz.
ZemKrāsas viņi ienīst ar tik dziļu, līdz kaulu smadzenēm ieēdušos rasismu, ar kādu nespēj sacensties pat zelti.
„Danto, ja gribi likt viņam smilkstēt, uzsit pa ausīm,” ieminas viena no pelēkajiem. Sieviete stāv pie durvīm, un, košļājot gumijburbuli, cilājas viņas riekstkoža žoklis. Pelnu pelēkie mati izskūti īsā mohikāņu frizūrā. Balss stiepj vārdus kādā zemesdzimušo dialektā. Viņa atbalsta muguru pret metālu līdzās pelēkajam, kurš žāvājas un kura deguns ir tik smalks kā sārtajam, nevis karavīram. „Uzsit pa tām ar ieliektu plaukstu! Tā ar gaisa spiedienu var pārsist bungādiņu.”
„Paldies, Holi.”
„Vienmēr laipni.”
Danto ieliec plaukstu. „Šitā?” Viņš iesit man pa galvu.
„Saliec drusku vairāk.”
Centurions uzsit knipi. „Danto! Grimmai viņš vajadzīgs vienā gabalā. Atkāpies un ļauj dokam uzmest skatu.” Man pasprūk atvieglota nopūta par šādu pavērsienu.
Viegliem soļiem tuvojas resnais dzelteno ārsts un nopēta mani ar sīkām, okerkrāsas ačtelēm. Blāvās griestu lampas liek viņa kailajam galvvidum spīdēt kā bālam, novaskotam ābolam. Viņš pārslidina man pār krūtīm bioskopu un vēro rezultātus caur sīkiem, digitāliem implan-tiem acu zīlītēs. „Nu, dok?” jautā centurions.
„Apbrīnojami,” pēc brīža nočukst dzeltenais. „Par spīti mazkaloriju uzturam, kaulu blīvums un orgāni ir diezgan labā stāvoklī. Kā novērojām jau laboratorijas apstākļos, muskuļi ir atrofējušies, tomēr ne tik krasi kā dabiski izcilo audi.”
„Tu apgalvo, ka viņš ir labāks par zeltu?” noprasa centurions.
„Tā es neteicu!” atcērt ārsts.
„Atslābsti! Te nevienas kameras nav, dok. Sī ir apstrādes telpa. Kāds ir slēdziens?”
„Tas drīkst pārceļot.”
„Tas?” zem uzpurņa izspiežu dobju, pārdabisku rūcienu.
Pārsteigts, ka spēju runāt, ārsts atraujas.
„Un ilgtermiņa iemidzināšana? Šajā orbītā līdz Lunai jālido trīs nedēļas.”
„Tā neko neietekmēs.” Ārsts uzmet man iebiedētu skatienu. „Bet, kapteini, vienkārši drošības pēc es palielinātu dozu par desmit miligramiem dienā. Tam ir nedabiski spēcīga asinsrites sistēma.”
„Skaidrs.” Kapteinis pamāj ar galvu pelēkajai. „Tava kārta, Holi. Liec viņu gulēt. Tad ņemam ratus un braucam prom. Tavs darbiņš galā, dok. Tagad dodies atpakaļ uz savu drošo, mazo kafijas un zīda pasaulīti. Mēs parūpēsimies par—”