„Vai tu zini, kā inuītu ciltis uz Zemes nogalināja vilkus?” jautāju. Viņa nezina. „Būdami lēnāki un vājāki par vilkiem, viņi trina nažus, līdz tie bija asi kā žiletes, nozieda tos ar asinīm un iedūra ledū ar asmeņiem uz augšu. Tad atnāca vilki un sāka laizīt asinis. Un, laizīdams arvien ātrāk un ātrāk, vilks ir tik kārs uz tām, ka saprot tikai tad, kad ir jau par vēlu, — asinis, ko viņš dzer, ir paša.” Ar zodu norādu uz garām lidojošajiem armijas kuģiem. „Viņi nevar ciest, ka biju viens no tiem. Kā tev liekas, cik daudzus pirmšķirīgus kareivjus šie kuģi nosūtīs uz Fobosu noķert mani, pretīgo izdzimteni, lai izpelnītos slavu un godu? Lepnums atkal kļūs par tavas krāsas sagrāves cēloni.”
„Tu mēģini sapulcēt viņus stacijā,” saprazdama Mustanga saka. „Jo ne jau Foboss tev vajadzīgs.”
„Kā tu jau teici, es dodos uz Valkīru virsotnēm pēc armijas. Orio-nam un tev varbūt ir manas flotes atlikusī daļa. Tomēr mums vajag vairāk kuģu. Sevro gaida angāru ventilācijas sistēmā. Kad ienaidnieka spēki nolaidīsies, lai atkarotu armijas torni un Adatas, viņi šajos angāros atstās savus kuģus. Sevro iznāks no slēpņa, nolaupīs transporta kuģus un atvedīs tos atpakaļ uz flotes kuģiem pilnus ar mūsu atlikušajiem Arēja dēliem.”
„Un tu patiešām tici, ka spēsi kontrolēt obsidiānus?” viņa jautā.
„Ne jau es. Viņš.” Pametu zodu Ragnāra virzienā. „Viņi dzīvo bailēs no saviem „Dieviem” — Kvalitātes kontroles padomes Asgardas stacijā. Zeltiem, kas krāšņās bruņās tēlo Odinu un Freiju. Tāpat kā es dzīvoju bailēs no pelēkajiem Podā. Tāpat kā mūs iebiedēja ar proktoriem. Rag-nārs viņiem parādīs, cik mirstīgi ir viņu dievi.”
„kā?”
„Mēs viņus nokausim,” Ragnārs saka. „Pirms vairākiem mēnešiem aizsūtīju mums pa priekšu draugus, kas pavēstīs patiesību. Mēs atgriezīsimies pie manas mātes un tnāsas kā varoņi, un es pats ar savu mēli izstāstīšu, ka viņu dievi nav īsti. Es parādīšu viņiem, kā lidot. Es došu viņiem ieročus, šis kuģis aiznesīs viņus uz Asgardu, un mēs iekarosim to, tāpat kā Derovs iekaroja Olimpu. Tad atbrīvosim pārējās ciltis un Dzīvsudraba kuģos aizvedīsim tās prom no šīs zemes."
„Tāpēc jums tur aizmugurē ir nolādēta ieroču noliktava,” secina Mustanga.
„Kā tu domā?” jautāju viņai. „Vai tas ir iespējams?”
„Vājprāts,” viņa saka, apbrīnodama mūsu pārdrošību. „Tomēr varētu būt iespējams. Vienīgi tad, ja Ragnārs patiešām spēs viņus kontrolēt.”
„Es nekontrolēšu. Es vadīšu.” Viņš to saka ar klusu pārliecību.
Mustanga brīdi apbrīno obsidiāna vīru. „Es ticu, ka tā būs.”
Vēroju, kā Ragnārs atkal pievēršas skatam aiz loga. Kas virmo aiz šīm tumšajām acīm? Šī ir pirmā reize, kad man šķiet, ka viņš kaut ko nepasaka līdz galam. Viņš jau nodeva mani, atbrīvodams Kavaksu. Kas vēl viņam padomā?
Saspringtā klusumā klausāmies, kā parkšķošajos radio viļņos jahtu kapteiņi tā vietā, lai turpinātu ceļu uz planētu, lūdz nosēšanās atļaujas uz armijas fregatēm. Tiek izmantoti sakari. Piedāvāti kukuļi. Raustītas aukliņas. Viņi raud un lūdzas. Šie civilie šobrīd apjauš, ka viņu vieta šajā pasaulē ir mazāka, nekā tie bija iedomājušies. Viņi nav svarīgi. Karā cilvēki zaudē to, kas viņus padara diženus. Savu radošumu. Savu viedumu. Savu prieku. Paliek tikai viņu lietderīgums. Karš ir briesmīgs nevis tāpēc, ka ražo no cilvēkiem līķus, bet gan drīzāk tādēļ, ka padara viņus par mašīnām. Un bēda tiem, kuri karā derīgi tikai tam, lai barotu mašīnas.
Iezīmētie zina šo skarbo patiesību. Viņi gadsimtiem ilgi gatavojušies šim jaunajam kara laikmetam. Nogalinājuši Pārejā. Institūtā cīnījušies par savām tiesībām eksistēt, lai tad, kad nāks karš, viņiem būtu kāda vērtība. Laiks elfiem ar dziļām kabatām un dārgu gaumi aptvert dzīves realitāti — tev nav nekādas nozīmes, ja vien neproti nogalināt.
Lorns bieži teica, ka rēķins pienāk beigās. Tagad elfi maksā.
Mūsu kuģa skaļruņos atskan kādas Zelta prētores balss, kas pavēl bēgļu kuģiem virzīties uz autorizētajām satiksmes līnijām un turēties pa gabalu no flotes karakuģiem vai arī uz tiem tiks šauts. Prētore nevar pieļaut, ka simts kilometru rādiusā ap viņas kuģi atrodas neautorizēti lidaparāti. Tajos var būt spridzekļi. Tajos var būt Arēja dēli. Divas jahtas brīdinājumus ignorē un tiek sarautas gabalos, kad viens no līnijkuģiem izšauj pa to korpusiem ar elektromagnētiskajiem lielgabaliem. Prētore atkārto
pavēli. Šoreiz tā tiek ievērota. Paskatos uz Mustangu un prātoju, ko viņa par šo visu domā. Par mani. Vēlos, kaut mēs varētu pabūt kaut kur klusumā vietā, kur mūs netramda tūkstoš dažādu lietu. Tur es Mustangai pajautātu par viņu, nevis par karu.
„Sajūta kā pasaules galā,” viņa saka.
„Nē.” Pakratu galvu. „Tas ir jaunas pasaules sākums. Man tam jātic.”
Izliekamies, ka sekojam norādītajām koordinātām gar rietumu puslodes ekvatoru, un zem mums paveras zili baltiem lāsumiem izraibināts skats uz planētu. No indigo zilajiem Termiskās jūras ūdeņiem mums ar aci miedz mazas, zaļas saliņas, ko ieskauj saulainas pludmales. Zemāk kuģi dreb un deg, saskārušies ar atmosfēru mūsu priekšā. Kā fosfora plaukšķenes, kuras kopā ar Eo bērnībā spridzinājām, tie saraustīti trīc un iemirdzas te oranži, te zili, kad berze sakarsē to vairogus. Mūsu zilā maina virzienu un ved mūs prom, sekodama virknei citu kuģu, kas nošķiras no galvenās satiksmes plūsmas, lai dotos uz savām mājām.
Drīz vien no Fobosa mūs šķir jau puse planētas. Apakšā garām slīd kontinenti. Pārējie kuģi viens pēc otra nolaižas, un ceļā uz civilizācijas neskarto polu paliekam vieni un lidojam garām vairākiem dučiem Sabiedrības satelītu, kas novēro vistālāk dienvidos izvietoto kontinentu. Arī to darbību izmainījuši hakeri, un nu tie apstrādā trīs gadus vecu informāciju. Šobrīd esam neredzami. Ne tikai ienaidniekiem, bet arī draugiem. Mustanga paliecas uz priekšu savā sēdeklī un ielūkojas pilotu kabīnē. „Kas tas?” Viņa norāda uz sensoru displeju. Mums aiz muguras seko viens punkts.
„Vēl viens bēgļu kuģis no Fobosa,” atbild pilote. „Civilo lidaparāts. Ieroču nav.” Tomēr tas strauji tuvojas. Seko mums divsimt kilometru attālumā.
„Ja tas ir civilo lidaparāts, kāpēc mūsu uztvērēji to pamanīja tikai tagad?” Mustanga neatlaižas.
„Varbūt tas bloķēja sensoru darbību. Ar slāpētājiem,” noraizējusies min Holideja.
Kuģis tuvojas, līdz mūs šķir četrdesmit kilometru. Kaut kas nav kārtībā. „Civilo kuģiem nav tāda paātrinājuma,” saka Mustanga.
„Piķē!” saku. „Tūlīt pat dabū mūs cauri atmosfērai. Holideja, pie šaujamā!”
Zilā ieslīd aizsardzības protokolos, palielina mūsu ātrumu un nostiprina aizmugures vairogus. Ietriecamies atmosfērā. Man klab zobi. Kuģa elektroniskā balss iesaka pasažieriem piesprādzēties. Holideja satraukta pieceļas un mums garām aizsteidzas uz kuģa aizmugurē iebūvēto lielgabalu. Tad ieskanas brīdinājuma sirēna, jo sekotāju kuģis radaru displejā pārveidojas, no gludā korpusa izslidinādams stūrainas apslēptu ieroču kontūras. Tas seko mums atmosfērā un atklāj uguni.
Mūsu pilote groza smalkās plaukstas gela kontrolpanelī. Mans vēders apmet kūleni. Mākoņu un apledojušas zemes audumu izraibina mums netrāpījušās un atmosfērā pārkarstošās skaņas ātruma urāna čaulītes. Kad atmosfēru skaram paši, kuģis noraustās. Mūsu pilote turpina izvairīties, raustīdama pirkstus elektriskajā gelā, seja rāma un aizmirsusies viņas dejā ar sekotāju lidaparātu. Skatiens veras tālumā. Viena vienīga sviedru lāsīte mirdz viņas labajos deniņos un noslīd lejup gar žokli. Tad pilotu kabīnē ietriecas pelēks mākonis un viņa eksplodē pašķīdušā gaļā. Logi un mana seja tiek nošķiesta ar asinīm. Urāna lādiņš norauj viņas ķermeņa augšdaļu un izskrien cauri grīdai. Nākamais šāviņš, tik liels kā bērna galva, spiegdams izskrien cauri kuģim starp Mustangu un mani. Izraudams gan griestos, gan grīdā pa caurumam. Auro vējš. Mums klēpī iekrīt avārijas maskas. Kad, mūsu matus pluinīdams, no kuģa izplūst spiediens, sāk kaukt brīdinājums sirēnas. Pa caurumu grīdā redzu, cik okeāns ir melns. Skābeklim izplūstot, pa caurumu griestos vīd zvaigznes. Sekotāju kuģis turpina apšaudīt mūsu mirstošo lidaparātu. Segdams galvu ar rokam, sakostiem zobiem šausmās saraujos; viss cilvēciskais manī kliedz.