Ļauni un necilvēcīgi smiekli nodārd tik skaļi, ka nodomāju — tur vainīgs mūs plosošais vējš. Tomēr tas ir Ragnārs, kurš, atgāzis galvu, smejas par saviem dieviem. „Odins zina, ka nākam viņu nogalēt. Pat viltus dievi nemirst viegli!” Viņš izlec no sava sēdekļa un aizskrien pa gaiteni, smiedamies kā traks un neklausīdams, kad saucu, lai apsēžas. Viņam garām čukstēdami skrien lādiņi. ,,F.s nāku, Odin! Es nāku tev pakaļ!”
Pirms pagūstu sakopot domas, Mustanga uzvelk savu avārijas masku un nospiež sēdekļa drošības tīkla palaišanas pogu. Kuģis apmet kūleni, triekdams viņu griestos un pret grīdu pietiekami spēcīgi, lai sadragātu jebkuru galvaskausu, tikai ne izcilā. No brūces pie matu līnijas pār pieri plūst asinis, bet Mustanga pieķeras pie grīdas un gaida, kad kuģis apgriezīsies vēlreiz, lai nokļūtu tādā leņķī, kas ar gravitācijas palīdzību ļautu iekrist pilota palīga krēslā. Viņa neveikli piezemējas uz roku balsta, tomēr pamanās ievilkt sevi sēdeklī un piesprādzēties. Uz asinīm nošķiestās pults mirgo jaunas brīdinājuma gaismas. Ieskatos gaitenī mums aiz muguras, lai saprastu, vai Ragnārs un Holideja ir dzīvi, bet redzu tikai to, kā telpu aiz mums saplosa trīs šāviņi. Galvā skan zobu klaboņa. Iekšas trīc tāpat kā šampanieša glāzes skapītī pie manas kreisās rokas. Spēju tikai turēties, kamēr Mustanga mēģina apturēt mūsu kritienu caur orbītu. Sēdekļa gela tīkls sakļaujas ciešāk ap manu krūškurvi. Jūtu, kā uz mani spiež inerces spēks. Kamēr pasaule zem mums aug arvien lielāka, šķiet, ka laiks palēninās. Esam cauri mākoņiem. Sen-sorā redzu, kā no mūsu kuģa atdalās kas sīks un ietriecas vajātājā. Aiz mums uzplaiksni gaisma. Sniegs, kalni un peldoši ledus gabali izplešas, līdz tas ir viss, ko redzu caur sasisto pilotu kabīnes logu. Graizoši auksts man sejā gaudo vējš. „Gatavojies sadursmei!” Mustanga to pārkliedz. „Pēc piecām...”
Krītam pretī ledus gabalam, kas peld jūras vidū. Pie horizonta asins-sarkana lente sasien krēslainās debesis kopā ar roboto, vulkānisko klinšu piekrasti. Klinšu virsotnē stāv liels vīrs. Melns un milzīgs uz sarkanās gaismas fona. Samirkšķinu acis un iedomājos, ka prāts mani izjoko. Ka pirms nāves redzu Fičneru. Vīra atvērtā mute ir melns bezdibenis, kurā neiespīd gaisma.
„Derov, pieliecies!” sauc Mustanga. Noliecu galvu starp ceļiem un apskauju to ar rokām. „Trīs... divi... viens!”
Mūsu kuģis ietriecas ledū.
26. LEDUS
Kad iegrimstam jūrā, visu apņem tumsa un aukstums. Pa kuģa sakropļoto pakaļgalu gāžas ūdens; tas burbuļodams sūcas arī caur dučiem caurumu pilotu kabīnē. Jau esam zem viļņiem, pēdējās gaisa paliekas aiz-burbuļo tumsā. Trieciena brīdī drošības tīkls savilkās ciešāk ap manu augumu un izpletās, lai pasargātu manus kaulus. Tomēr tagad tas mani nobeigs, kopā ar kuģi ievilkdams dzelmē. Ūdens ir dzeļošas adatas manā sejā. Toties ķermeni pasargā roņAda, tādēļ sacērtu tīklojumu ar slāti. Drudžaini meklējot Mustangu, ausīs kāpj spiediens.
Viņa ir dzīva un jau rīkojas, lai izkļūtu laukā. Tumsu applūdušajā pilotu kabīnē šķeļ gaismas strēle viņai rokā. Viņa izvilkusi savu slāti. Sagriež tīklu tāpat kā es. Caur applūdušo kabīni grūžos viņas virzienā. Kuģa pakaļgala vairs nav. Trīs lidaparāta līmeņi ir norauti un peld kaut kur tumsā, iesprostojuši sevī Ragnāru un Holideju. Mans kakls ir stīvs no trieciena. Velku plaušās skābekli no maskas, kas sedz manu degunu un muti.
Ar Mustangu sazināmies bez vārdiem, izmantodami pelēko dzinēju vienību signālus. Cilvēciskais instinkts liek bēgt no vraka, cik ātri vien iespējams, tomēr armijā apgūtais atgādina dziļi ieelpot. Padomāt ar vēsu prātu. Šeit ir aprīkojums, kas varētu mums noderēt. Mustanga pilotu kabīnē meklē standarta avārijas komplektu, bet es skatos, kur palikusi mana aprīkojuma soma. Tā no kravas telpas pazudusi līdz ar pārējo,
ko vedām obsidiāniem, lai palīdzētu ieņemt Asgardu. Mustanga man piebiedrojas, līdzi vilkdama plastmasas avārijas aprīkojuma kasti, kas ir tikpat liela kā viņas torss un ko viņa izvilkusi no skapja aiz pilota krēsla.
Ieelpojuši pēdējo reizi, pametam skābekli kuģī.
Aizpeldam līdz saplosītā korpusa malai, kur beidzas kuģis un sākas okeāns. Tas ir melns tukšums. Mustanga izslēdz savu gaismu, bet es sasienu kopā mūsu jostas ar drošības tīkla sloksni, ko nogriezu no sava krēsla. Veidoti, lai noturētu obsidiānus iesprostotus uz apledojušā kontinenta, šejienes grebtie dzīvnieki ir cilvēkēdāji. Esmu redzējis to radījumu attēlus. Caurspīdīgi un ar ilkņiem. Acis izspiedušās. Bāla, ziliem asinsvadiem izraibināta āda. Viņus pievilina gaisma un siltums. Peldot atklātos ūdeņos ar ieslēgtu lukturīti, mēs pievilinātu radības no dziļākiem ūdeņiem. To neuzdrošinātos pat Ragnārs.
Nespēdami neko saskatīt rokas stiepiena attālumā, atgrūžamies no jahtas atliekām melnajā ūdenī. Cīnāmies ar katru mokošo metru. Neredzu Mustangu, kura peld blakus. Aukstajā ūdenī esam gausi, grābstoties pa tumsu, svilst muskuļi, toties mans prāts ir koncentrēts un drošs. Mēs šajā okeānā nemirsim. Mēs nenoslīksim. Ienīzdams ūdeni, atkārtoju to vēl un vēlreiz.
Izjaukdama mūsu ritmu, Mustanga iesper man pa kāju. Mēģinu to atjaunot. Kur ir ūdens virsma? Nav saules, kas mūs sveiktu, kas pavēstītu, ka esam tuvu. Ārkārtīgi dezorientējoši. Mustanga iesper man vēlreiz. Tikai šoreiz jūtu, kā virmo ūdens, kad dzelmē kustas kaut kas liels, ātrs un auksts.
Akli novēcinu uz leju slāti, bet nekam netrāpu. Nav iespējams atkauties no panikas. Cērtu tumsai, kas plešas zem manis divu kilometru dziļumā, un kuļu kājas tik izmisīgi, ka strauji uzskrienu ūdeni sedzošajai ledus kārtai, gandrīz zaudēdams samaņu. Jūtu uz muguras Mustangas roku. Viņa mani nomierina. Ledus virs mums plešas kā vienmuļa, pelēka ada. Ieduru tajā slāti. Dzirdu, ka Mustanga man blakus dara to pašu. Tas ir pārāk biezs, lai izdurtu cauri. Satveru viņas plecu un parādu apli, tā signalizēdams par savu plānu. Saspiežam kopā muguras. Esam gandrīz akli, gandrīz bez skābekļa, abi kopā griežam ledū apli. Turpinu, līdz jūtu,
ka ledus nedaudz padodas. Tas ir pārāk smags, lai to izstumtu ārā, nekur neatsperoties. Ūdenī pārāk viegls, lai mēs to varētu pavilkt zem pārējā ledus ar kailām rokām. Tādēļ papeldu malā, lai Mustanga var sašķaidīt ledus cilindru ar slāti. Viņa to sasmalcina pietiekami, lai vispirms varētu izstumt ārā avārijas aprīkojuma kasti. Tad izlien pati un sniedz roku, lai palīdzētu man. Akli cērtu lejup tumsā un sekoju viņai ārā no ūdens.
Sabrūkam uz akmens cietās ledus virsmas.
Pār mūsu trīsošajiem ķermeņiem plosīdamies skrien vējš.
Atrodamies uz ledus joslas malas, kas šķir mežonīgu krastu no aukstas, melnas jūras. Debesis pulsē dziļā metāliski zilā krāsā; dienvidpols ieslēgts divus mēnešus ilgā krēslā, kas pāries ziemas tumsā. Kalnainais krasts, tumšs un rēgains, slejas varbūt trīs kilometru attālumā, visu ceļu līdz tam sedz aisbergu sadurstīts ledus. Piekrastes kalnos deg avarējis kuģis. Pār atklāto ūdeni brāzmo vējš, kas vēsta par tuvojošos vētru un pļaukā juceklīgos viļņus, šņācot šķiezdams pār ledu sāli un ūdeni kā pār tuksneša kāpām nestas smiltis.